Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Sūras “An-Nūr” trešajā pantā ir teikts:
“Vīrietis, kas ir izdarījis laulības pārkāpumu, apprecas ar sievieti, kas ir izdarījusi laulības pārkāpumu, vai ar sievieti, kas ir daļa no politeistiskās reliģijas; un sieviete, kas ir izdarījusi laulības pārkāpumu, apprecas ar vīrieti, kas ir izdarījis laulības pārkāpumu, vai ar vīrieti, kas ir daļa no politeistiskās reliģijas.”
ir pavēlēts.
Tātad, kas notiek, ja kāds, kurš nejauši ir nogājis no pareizā ceļa, vēlāk nožēlo savu rīcību un patiesi atgriežas?
Šī panta skaidrojumus no Elmalı Merhum’a piedēvētā tefsīra varam apkopot šādi. Vispirms sniegsim dažādus viedokļus, bet 7. punktā norādīsim secinājumu:
1.
Lai gan daži apgalvo, ka “šajā pantā nav runa par laulības noteikumiem, bet gan par laulības pārkāpuma ļaunumu. Šeit laulība nozīmē dzimumaktu, un tāpēc aizliegums attiecas uz laulības pārkāpuma aizliegumu”, šis apgalvojums ir bezjēdzīgs. Jo Korānā laulība vienmēr nozīmē “laulības noslēgšanu”, nevis dzimumaktu, tāpēc šāds tulkojums nav pareizs. Turklāt ir pierādīts, ka šādā interpretācijā pants zaudē jebkādu jēgu.
2.
No Aišas (lai Dievs ir apmierināts ar viņu) ir atstāstīts, ka:
“Ja vīrietis izdara laulības pārkāpumu ar sievieti, viņš nevar viņu apprecēt, tas ir aizliegts šajā pantā. Kad viņš to sāk darīt, viņš jau ir izdarījis laulības pārkāpumu…”
Abu Hayjana komentārā ir minēts, ka arī tādi ievērojami sabiedrotie kā Ibn Mas’ud un Bara ibn Azib (lai Dievs viņus apžēlo) ir bijuši šāda viedokļa. (1) Taču, no otras puses, šis jautājums ir uzdots arī pašam pravietim (lai Dievs viņu svētī).
“Sākums ir neprāts, bet beigas – laulība; aizliegtais nepadara atļauto par aizliegtu.”
(2)
Ir ziņots, ka viņš tā ir teicis. Pēc Ebu Bekra es-Siddika, Ibn Omara, Ibn Abbasa un Džabira, kā arī Tavusa, Saida ibn Musejjeba, Džabira ibn Zeida, Atas, Hasana un četru imāmu viedokļa, tas ir atļauts. (3) Tomēr, kā minēts Fahru-r-Razi komentārā, ir teikts, ka ir aizliegts laulāties ar vīrieti, kurš ir izdarījis laulības pārkāpumu, un sievieti, kura ir izdarījusi laulības pārkāpumu, ar vīrieti, kurš ir nevainīgs, un sievieti, kura ir nevainīga, un otrādi, tas ir arī Ebu Bekra, Omara, Ali (lai Dievs būtu apmierināts ar viņiem visiem) un tādu kā Aiša (lai Dievs būtu apmierināts ar viņu) un Ibn Masuda viedoklis. (4)
3.
Hasena uzskatā šī aizliegtība attiecas uz konkrētiem vīriešiem un sievietēm, kas ir izdarījuši laulības pārkāpumu. Ir ziņots, ka vīrietis, kurš ir sodīts ar pēršanu par laulības pārkāpumu (tā sauktais hadd sods), var apprecēt tikai sievieti, kas arī ir izdarījusi laulības pārkāpumu, un ka Hz. Ali (ra) ir atteicies šādu laulību atzīt.
4.
Daži apgalvo, ka šis pants ir nācis no islāma sākuma Medīnā un vēlāk ticis atcelts. Saids ibn Musajjibs šajā laikā…
“Izprecināsim tos, kas starp vami ir neprecēti.”
(An-Nūr, 24/32)
un Nisa sūrā esošais
“Ņemiet par sievām tās sievietes, kuras jums ir atļautas.”
(Nisa, 4/3)
Ir izplatīts viedoklis, ka šie panti ir atcelti ar vispārēju vienprātību (5). Mutezilitu Džubaijs arī apgalvojis, ka tie ir atcelti ar vienprātību. Taču, kā skaidrots Fahru-Razi komentārā, pētnieki-zinātnieki norādījuši, ka abi šie viedokļi ir vāji (6). Jo apgalvojums, ka atcelšana notikusi ar vienprātību, ir pretrunā ar fikhā noteikto, ka vienprātība pati par sevi nevar atcelt kādu pantu. Turklāt, ja ir pretrunas starp tādiem personībām kā Abu Bekrs, Omars, Ali (lai Dievs būtu apmierināts ar viņiem visiem), tad vienprātība nav spēkā. Tāpēc apgalvojums, ka tie ir atcelti ar vienprātību, nav pareizs, tāpat kā apgalvojums, ka par to atcelšanu ir vienprātība, arī nav pareizs. Jo, kā jau paskaidrots, ir pierādījumi pretējam. Lai gan…
“Un precējiet tos no jūsu vidus, kas ir bez laulības.”
un
“Tāpēc atcerieties Mani, un Es atcerēšos jūs.”
Šie rīkojumi ir vispārēji. Tomēr nav šaubu, ka tie attiecas uz tiem, kam nav reliģisku šķēršļu. Tāpēc var pieņemt, ka šis aizliegums, tāpat kā citi aizliegumi, ir viens no šķēršļiem. (7)
5.
Saskaņā ar Abdullah ibn Omara, Ibn Abbasa (lai viņiem abiem Allah žēlastība), Mudžāhida, Saida ibn Džubeira un Saida ibn Musajjaba (lai viņiem visiem Allah žēlastība) sniegtajām ziņām, šī panta atklāsmes iemesls ir šāds:
Prostitūcijas iestādes Džāhilijas laikmetā.
(bordēļi)
Bija bordeli.
Islāma ienākšanas laikā Medīnā bija apmēram deviņi bordeļi ar slavenām sievietēm, piemēram, Umm Mehzūlu, kuru durvis bija izrotātas ar karogiem un zīmēm. Šīs sievietes, šie bordeļi, visi bija no politeistiem. Dažas no viņām bija uzkrājušas bagātību. Tā kā islāmā laulības pārkāpšana ir aizliegta, dažas no šīm prostitūtām piedāvāja laulību dažiem jaunpievērstajiem musulmaņiem un vēlējās uzņemties viņu uzturēšanu, ja viņi piekritīs. Tā kā viņi bija nabadzīgi un trūcīgi, viņi lūdza atļauju no pravieša Muhameda (s.a.v.), un tad tika atklāts šis pants, kas paskaidroja, ka šāda laulība ir aizliegta ticīgajiem.
Tāpēc daži komentētāji ir domājuši, ka šis aizliegums attiecas tikai uz tiem, kuru dēļ tas tika atklāts, proti,
“elif lamlar”
Tas attiecas uz zvērestu. Lai gan, ja ir pietiekami daudz pierādījumu, spriedumu var attiecināt uz tā izcelsmes iemeslu. Taču šeit spriedums ir izteikts vispārīgā formā, un tādējādi aizliegums nav attiecināts uz konkrētām personām, bet gan uz pretrunu starp netiklību un ticības īpašībām. Tas ir vispārīguma pierādījums. Pat ja “lam” tiktu interpretēts kā zvērests, sprieduma vispārināšana ar analoģiju būtu nepieciešama. Tāpēc tie, kas saka, ka tas attiecas tikai uz tā izcelsmes iemeslu, domā, ka šis aizliegums attiecas īpaši uz prostitūtām.
Un šo prostitūtu raksturīgā iezīme ir laulības pārkāpuma atļaušana vai tā noniecināšana, kas ir zaimošana.
Ar islāma dominēšanu tika likvidēti tie pagānisma atliekas – bordēļi, un, kamēr islāma zemēs tika ieviesti un piemēroti sodi par šādiem pārkāpumiem, tas novērsa to atkārtotu parādīšanos. Tāpēc daži apgalvo, ka tas palika tikai viņu personīgā lieta, jo tas attiecās tikai uz viņiem pašiem. Tomēr:
6. Saskaņā ar vairuma komentētāju skaidrojumu,
Šī aizliegšana ir pārspīlēta, lai atturētu un iebiedētu ticīgos no laulībām ar laulības pārkāpējām. Jo viņi saka: nav atļauts, ir bīstami sekot netikļiem, kas ir apzīmogoti ar laulības pārkāpšanas zīmi. Tas rada līdzību ar netikļiem, rada aizdomas, izraisa sliktu runāšanu un daudzas citas problēmas. Cik liela ir bīstamība, ka pat sēžot grēcinieku sabiedrībā, var tikt pakļauts grēku darīšanai! Kā tad var precēties ar laulības pārkāpējām, ar netikļiem?
“Izprecinājat savus neprecētos, labākos no saviem vergiem un kalponēm.”
(An-Nūr, 24/32)
pakļautībā esošs
“salah” “labie”
Šis aspekts ir uzsvērts arī ierakstā.
– Bet ja ticīgais, pieņemsim, ir noslēdzis tādu laulību, kas ir aizliegta un no kuras jāizvairās, vai tāda laulība ir derīga? Vai tā ir vienkārši laulības pārkāpšana?
7.
Tagad, lai noskaidrotu šī panta nozīmi, apkoposim to: Šeit ir trīs daļas:
Ir tādi, kas uzskata laulības pārkāpšanu par atļautu un vieglprātīgi izturas pret to, un ir tādi, kas tā tā nedara.
PIRMĀ:
Neviens ticīgais vīrietis vai ticīgā sieviete nedrīkst stāties laulībā ar sievieti vai vīrieti, kas pielūdz elkus; tas ir absolūti aizliegts, tas ir kā laulības pārkāpums.
OTRAIS:
Ja vīrietis un sieviete, kas izdarījuši laulības pārkāpumu, pieder pie tās grupas, kas uzskata laulības pārkāpumu par atļautu vai to noniecina, piemēram, kā bordēļos strādājošie un sievietes, kuras tiek izmantotas kā kapitāls, kas ir iemesls šī panta atklāsmei, tad:
Tā kā uzskatīt par atļautu to, kas ir aizliegts saskaņā ar šariatu, vai to noniecināt, ir uzskatāms par bezdievību,
Tā kā tie ir pielīdzināmi daudzdievjiem, viņu laulības nav derīgas, tās ir pilnīgi aizliegtas, tāpat kā daudzdievju laulības. Tāpēc pantā laulības pārkāpēji vīrietis un sieviete ir pielīdzināti daudzdievjiem vīrietim un sievietei.
“Tas ir aizliegts ticīgajiem.”
Tā ir pavēle. Šis pants ir pierādījums tam, ka šo divu personu laulība ir aizliegta.
Bet tie, kas patiesi nožēlo savus grēkus, ir cits jautājums.
TREŠAIS:
Ja sieviete ir izdarījusi laulības pārkāpumu, bet tas nav pierādīts kā zaimošana vai vieglprātīga rīcība, un viņa iepriekš nav bijusi precējusies, tad šādu sievieti precēt ir aizliegts (makruh), bet laulība ir derīga. Ir zināmas šaubas par to, vai šis pants ietver šo jautājumu, tāpēc tas ir atvērts interpretācijai.
Strīds, par kuru runājam, attiecas tieši uz šo daļu. Tikai Aišas (r.anha) un Ibn Masuda, kā arī Bera b. Aziba viedoklis bija tāds, ka viņi neuzskatīja laulību par piemērotu un šīs daļas aizliegumu pielīdzināja pārējo divu daļu aizliegumam.
Īsumā sakot, tie, kas uzskata laulības pārkāpšanu par atļautu, var precēties tikai ar kādu, kas ir izdarījis laulības pārkāpumu.
Ja kāds musulmanis, kurš atzīst, ka laulības pārkāpšana ir grēks, tomēr pakļaujas savām iekārēm un to izdara, viņam ir atļauts apprecēt kādu, kurš nav izdarījis šādu grēku. Turklāt, ja nožēla ir patiesa un sirsnīga, tad, Dievs gribēdams, tā tiks pieņemta.
Zemsvītras piezīmes:
1) Ebu Hayan, VI/430.
2) Alûsi, XVIII/88.
3) Kurtubi, el-Camiu li Ahkami’l-Kur’an, XII/169; Süyuti, ed-Durrul-Mansur, VI/126-130.
4) Fahrü’r Razi, XXIII/151.
5) Alusi, Ruhul Meani, IX/87.
6) Fahrür Razi, XXIII/152.
7) Suyuti, ed-durul Mansur, VI/128-130.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
