Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ir piemērotāk nepieminēt tādas konfesijas un sektas kā šafīti, hanefīti, alevīti, sunnīti u.c., lai neradītu nesaskaņas. Šajā laikā valstij ļoti nepieciešams miers un klusums. Tāpēc, neminot šo vai to sektu, mēs īsi paskaidrosim, kas ir musulmanis un kas nav, un izskaidrosim no tā izrietošās sekas. Proti:
Tātad, tas, kurš pieņem un apstiprina Dieva pavēles, piemēram, lūgšanu, gavēni, zekātu, hadžu, mazgāšanos pirms lūgšanas, pilno mazgāšanos un tamlīdzīgus rituālus, kā arī aizliegumus, piemēram, slepkavību, laulības pārkāpšanu, alkohola lietošanu, procentu ņemšanu un tamlīdzīgus, ir musulmanis. Tas, kurš tam netic, nav musulmanis. Tas, kurš tam tic, bet nepilda savus pienākumus, ir grēcinieks, bet tomēr ir musulmanis. Ja kāds nav musulmanis, bet ir no grāmatas tautām – ebrejs vai kristietis –, tad mums nav nekādu iebildumu pret viņa ēdiena ēšanu.
Tikai saskaņā ar Šāfiītu mazhabu tam ir daži nosacījumi.
Ja dzīvnieks nav nokauts atbilstoši islāma noteikumiem, tā gaļu nedrīkst ēst, pat ja to nokāvis kristietis vai ebrejs. Taču tādi ēdieni kā sviests, siers, biezpiens un maize ir atļauti.
Pravieša (s.a.v.) laikā no Šamas uz Medīnu veda sieru. Siera raugu ieguva no jēra kuņģa, kas tika sagriezts mazos gabaliņos, un arī no cūkas kuņģa, tomēr Pravietis (s.a.v.) to ēda, neuzdodot jautājumus par tā izcelsmi. Tomēr labāk ir neēst nemusulmaņu ēdienu. (Tuhfetü’l-Muhtaç .l. 308; Halil Günenç, Günümüz Meselelerine Fetvalar)
Tā kā mums ir atļauts ēst to, ko nokauj un pagatavo ebreji un kristieši, tad, protams, vēl jo vairāk mums ir atļauts ēst to, ko nokauj alevīts. Taču to, ko nokauj cilvēks, kurš sevi sauc par alevītu, bet patiesībā nav ticīgs (ateists, bezdievīgs), ēst nedrīkst.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Es esmu alevi jaunietis, vai es varu apprecēt sunnītu meiteni? Un vai sunnīti mums patiešām ir ienaidnieki, vai varbūt tie, kas ir pie varas, mūs ar to spēlējas?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
