– Vai kāds ir atbildīgs, ja viņš nepilda savu pienākumu sludināt un nestāsta dažus faktus cilvēkiem, kuriem tas ir nepieciešams?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Visaugstākais Dievs ir absolūti taisnīgs.
Katram cilvēkam atbildība ir jānosaka atbilstoši viņa dzīves videi. Protams, atbildība cilvēkam, kurš audzis vidē, kurā praktizē islāmu, nav tāda pati kā cilvēkam, kurš audzis vidē, kurā morālās vērtības ir izzudušas.
Izmeklējot jautājumus, kas saistīti ar likteni un taisnīgumu, šo patiesību nedrīkst aizmirst. Katram cilvēkam šajā pasaulē ir atšķirīgi dzīves apstākļi, individuālas, ģimenes un radinieku lokā sastopamas problēmas, iztikas līdzekļi…
(iztika)
Tai ir atšķirīga pasaule ar savām problēmām un, visbeidzot, ar savu unikālo sociālo struktūru, kas raksturīga valstij, kurā tā atrodas.
Šīs dievišķās iedalīšanas rezultāti, kuras gudrību mēs pilnībā neizprotam, bet par kuras taisnīgumu nešaubāmies, tiks atklāti viņsaulē, dižajā taisnības dienā, kā tas ir paziņots arī Zilzāl Sūrā.
“par katru labo un ļauno darbu, pat vismazāko, būs jāatbild”
tur to varēs redzēt.
Daudzas lietas, kas šajā pasaulē šķiet noderīgas, tur kļūs par smagu nastu un atbildību, savukārt daudzi notikumi, kas šķiet grūti un apgrūtinoši, ar pacietību var novest pie grēku piedošanas.
Ticīgo cilvēku pienākums ir pildīt savu sludināšanas uzdevumu, lai neviens neatrastos tādā situācijā, ka viņam nav sniegta ziņa. Tas atbrīvo sludinātājus no atbildības. Dievs citā pantā piemin tos, kas uzskatīja, ka Mozus un viņa sekotāju neatlaidīgā sludināšana ir bezjēdzīga, un saka:
“Viena no viņu kopienām,
“Kāpēc jūs vēl joprojām sludināt tautai, kuru Dievs iznīcinās vai pakļaus smagām ciešanām?”
Viņi teica. Tie, kas turpināja sludināt, atbildēja: “Lai izteiktu atvainošanos jūsu Kunga priekšā, un varbūt viņi atgriezīsies pie prāta un tiks pasargāti.”
(Al-A’rāf, 7/164).
Tas ir pierādījums tam, ka izpildītājs nav nolaidīgi izturējies pret saviem pienākumiem, un ka adresāts ir saņēmis paziņojumu.
“Es to nezināju.”
novērš viņu attaisnošanos šādā veidā
(ez-Zemahšerī, el-Keššāf, Ēģipte (nav norādīts gads), IV, 34).
Mirušais komentētājs Elmalılı, skaidrojot šo pantu, ir teicis sekojošo:
“Paziņošanas pienākums ir sava veida obligāts uzdevums ikvienam līdz pat pēdējam elpas vilcienam. Tomēr, nevienā jautājumā nav pieļaujams krist izmisumā. Lai cik grēcīgi tie nebūtu, vēlēties un cerēt uz cilvēku atgriešanos un dievbijību ir arī pienākums. Cilvēces stāvoklis ir pastāvīgā mainībā, un likteņa noslēpums nav zināms pirms tā atklāšanās. Kas zina, varbūt šie cilvēki, kas līdz šim neklausīja, rīt paklausīs un sāks izvairīties no ļaunuma; ja ne pilnībā, tad varbūt daļēji, un tādējādi viņu ciešanas mazināsies. Jebkurā gadījumā, paziņot un dot padomus ir labāk nekā atteikties no paziņošanas. Ja pilnībā atsakās no paziņošanas, tad nav nekādas cerības. Ļaunums, kas nesastopas ar nekādu pretestību, izplatās daudz ātrāk. Lai gan nav iespējams iznīcināt jebkura ļaunuma sakni, tomēr nevajadzētu ignorēt centienus samazināt tā izplatīšanās ātrumu.”
(Elmalılı Hamdi Yazır, Hak Dini Kur’an Dili, Stambula 1971, IV, 2313).
Kad pravietis Muhameds (s.a.v.) savā atvadu runā pasludināja islāma pamatprincipus, viņš bieži uzrunāja klātesošos šādi:
“Vai es esmu izpildījis savu pienākumu paziņot?”
tā viņš jautāja. Saņēmis no viņiem apstiprinošu atbildi,
“Ak, Dievs, Tu esi liecinieks, ka esmu izpildījis savu sludināšanas pienākumu!…”
tā viņš izteica savu prieku par šī svētā pienākuma izpildi.
(Ahmed Zeki Safve, Cemheretu Hutubi’l-Arab, Ēģipte 1962, 1, 157).
Pravieša (s.a.v.) un viņa sekotāju galvenais uzdevums ir sludināt Patiesību. Katrs musulmanis ir atbildīgs par to. Ticīgo pienākums ir pildīt šo uzdevumu.
Islāms nav strīdu, diskusiju, šķelšanās un sadrumstalotības reliģija. Tās būtībā un pamatos ir ietverta vienīgi dziļā nozīme kalpošanai Dievam un augstā nozīme brālībai savā starpā. Reliģijā nav vietas bezprātībai kalpot cilvēkam kā cilvēkam. Mūsdienu sludināšanas metodei jābūt attīstītai šajā virzienā.
Islāma reliģijā sludināšana nav kādas konkrētas šķiras, bet gan visu ticīgo pienākums. Islāmā nav šķiru atšķirību. Katram cilvēkam, atbilstoši savam zināšanu un kultūras līmenim, ir pienākums sludināt un censties izglītot citus, stāstot par islāmu ar savu piemēru un nenodarot kaitējumu.
Tas, kam Visaugstais Dievs Korānā pievērš īpašu uzmanību.
“uzaicinājums”
un
“Aicināt uz labo un aizliegt ļauno”
tie ir jautājumi, kas ir tuvi paziņojumam un ar to cieši saistīti.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
