– Vai varētu paskaidrot, kāpēc Selman-i Farisi pārtulkoja Fatiha sūru persiešu valodā un kāpēc Imams Azams atļāva lasīt Fatiha sūras persiešu tulkojumu lūgšanā?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tomēr, kā stāsta Serahsī, incidents ar Hz. Selmanu nevarēja notikt pravieša (s.a.v.) dzīves laikā un ar viņa atļauju. Tāpēc, ka, kā tiek apgalvots, persiešu pievēršanās islāmam notika pēc pravieša (s.a.v.) nāves.
Turklāt Imama Azama fatva par to, ka lūgšanā var lasīt Fatiha suras tulkojumu persiešu valodā, attiecas uz īpašu gadījumu:
Tie ir paredzēti tiem, kas atrodas vietās, kas ir tālu no islāma centra.
Saskaņā ar vienu no nostāstiem, tas ir īpaši paredzēts tulkošanai uz persiešu valodu, kas tiek uzskatīta par paradīzes valodu.
Īpaši ir atļauts skaitīt tikai Fatihu. Tādējādi tie, kas nezina Fatihu, neatstāj lūgšanu.
Tiem, kas vēlas izprast Fatihas svēto nozīmi ar ticības spēku, tas ir atļauts. Taču, ja kāds, vājas ticības un naida pret arābu valodu, kas ir Korāna valoda, dēļ, tulko Fatihu un atsakās no tās arābu oriģināla, tas ir kā atteikties no reliģijas!
Ir arī ziņas, ka Imams Azams vēlāk atteicās no šī sava ijtihada (juridiskā viedokļa).
Jautājums par to, kādā valodā jālasa Korāns lūgšanā, ir plašāk apskatīts fikhā (islāma jurisprudencē) un tās metodoloģijas grāmatās. Pastāv vienprātība, ka Korāna svētums un unikālums (mu’džiza) attiecas ne tikai uz tā nozīmi, bet arī uz tā tekstu. Nav arī domstarpību par to, ka Korāna lasīšana lūgšanā ir obligāta. Korānā ir norādīts, ka tas ir rakstīts arābu valodā. Apvienojot šos divus norādījumus, secinājums ir tāds, ka Korāna lasīšana lūgšanā ir obligāta tajā valodā, kurā tas tika atklāts. To ir teicis arī pravietis (s.a.v.). Tā kā tulkojums nav identisks oriģinālam, tas, kurš lasa Fatihas tulkojumu, nav izpildījis Fatihas lasīšanas pienākumu.
Visi šie pierādījumi liecina, ka visi juristi, kas spēj lasīt arābiski, ir vienisprātis, ka lūgšanā nav atļauts un derīgs lasīt citā valodā. Imams Abū Hanīfa savā vēlāk atceltajā viedoklī ir teicis citādi. Abū Hanīfas šī viedokļa pamatojums un pierādījumi nav viņa paša izskaidroti. Dažu juristu, kas runā viņa vārdā, piedāvātie pierādījumi ir atzīti par vājiem. Hanefītu skola ir pieņēmusi nevis Abū Hanīfas, bet gan vairākuma, ieskaitot citus hanefītu juristus, piemēram, Abū Jūsufu un Muhamedu, viedokli, un šajā skolā ir pieņemts šāds lēmums; šajā jautājumā nav atšķirības starp to, kas lūdzas viens pats, un to, kas lūdzas kā imams vai kopā ar draudzi.
Šāda ir lūgšanas laikā lasāmā teksta (kirāat) juridiskā nozīme islāma tiesībās (fikhā). Daži teologi, kas aizstāv lasāmā teksta tulkošanu turku valodā lūgšanas laikā, to dara nevis reliģisku vai zinātnisku, bet gan politisku, ideoloģisku un pragmatisku iemeslu dēļ, un, skaidrojot kirāat jautājumu fikhā, apzināti izmanto kļūdainus apgalvojumus un viltības. Ja jāuzskaita svarīgākie no tiem, kas mums ir pievērsuši uzmanību, norādot uz patiesību, tad tie ir šādi:
Tas, ka Abū Hanīfa atsauca savu ijtihādu, nav ziņots tikai no Nūha b. Merjemas puses. Piemēram, to ir ziņojis arī Ali b. el-Džāds, viens no Abū Jūsufa skolniekiem. Minēt tikai Nūhu b. Merjemu un apgalvot, ka viņš nav uzticams ziņotājs, ir viltība.
Savā darbā “Serahsī Mebsūt” viņš, citējot Abū Hanīfas ijtihādu, atzīmēja, ka imāms to uzskatīja par makruh (neieteicamu). Šī fakta noklusēšana, slēpšana, ir pretrunā ar godīgumu. Tajā pašā darbā ir atzīmēts, ka Selmans el-Fārisī tulkojis Fatihu persiešu valodā; un ka persieši, kamēr viņu valoda nebija pielāgojusies arābu valodai, lūgšanās lasīja šo tulkojumu. Šīs daļas slēpšana no sabiedrības nav pieņemama zinātniskās ētikas viedokļa. Daudzi mudžtahidi jau ir pieņēmuši lēmumu, ka tie, kas nespēj lasīt arābu valodā, var lasīt citā valodā, kamēr viņi to apgūst. Serahsī savā darbā “Usūl”, kas veltīts fikh usūl (islāma jurisprudences metodoloģijai), arī apsprieda šo jautājumu, rezumējot šādi: Korāna teksts un nozīme ir unikāli, tiem nav līdzīgu. Šajā jautājumā ir vienprātība starp Hanefī imāmiem. Kas attiecas uz lasīšanu lūgšanā; pēc divu imāmu viedokļa, ir nepieciešami abi elementi (gan teksts – kas ir arābu valodā – gan nozīme). Ja lasa tulkojumu, ir tikai nozīme (viens no elementiem), kas – tiem, kas var lasīt arābu valodā – nav pietiekami. Pēc viņu skolotāju viedokļa, abi elementi ir svēti un unikāli, bet ja ir tikai viens (tikai nozīme), tas ir pietiekami lūgšanai; tomēr, tā kā tas ir pretrunā ar pravieša (s.a.v.) sunnu un gadsimtu praksi, lasīšana no tulkojuma ir makruh (neieteicama).
Serahsī savā darbā “Mebsūt” nav pieminējis Abū Hanīfas atgriešanos pie iepriekšējā viedokļa, bet savos komentāros pie “el-Mahīt” un “el-Cāmi’u’s-sağīr” ir iekļāvis ziņas par šādu atgriešanos.
Stāsts par Salmanu, ko atstāstījis Serahsī, nevarēja notikt pravieša Muhameda (s.a.v.) dzīves laikā un ar viņa atļauju. Tāpēc, ka, kā tiek apgalvots, persiešu pievēršanās islāmam notika pēc pravieša Muhameda (s.a.v.) nāves.
El-Ensārī savā komentārā par savu paša sarakstīto grāmatu “Müselemmü’s-sübût” par islāma tiesību metodoloģiju, piemin, ka Hasenü’l-Basrî draugs, islāma autoritāte Habîb el-Acemî, tā kā viņam nebija labas arābu valodas prasmes un viņš nevarēja lasīt arābu valodā, obligāto Korāna lasīšanu veicis persiešu valodā. Dažu teologu, kas šo apgalvojumu citē, daļas izlaišana ir viltība.
Daži teologi, neatraduši to, ko meklējuši fiqh (islāma jurisprudences) grāmatās, vēršas pie vēstures un ceļojumu aprakstu grāmatām, no kurām iegūst informāciju un izmanto to kā pierādījumu savām tēzēm. Tomēr, runājot par pareizu pielūgsmi, prakse, kas sekoja pēc Sahābas (Muhameda pavadoņu) laikmeta, nav pierādījums. Turklāt šādas prakses iespējamība vienmēr pastāv.
Slavenais komentētājs Zemahšerī sniedza šādu svarīgu skaidrojumu par to, ka Abū Hanīfa to uzskatīja par atļautu: pēc viņa domām, tas ir atļauts ar nosacījumu, ka arābu valodas vārdu nozīme ir pilnībā pārnesta uz citu valodu. Tā kā viņš pats nezināja persiešu valodu, viņš izdeva fatvu, balstoties uz pieņēmumu, ka tas ir iespējams. Mēs zinām, ka tas nav iespējams; tātad viņa teiktais ir vienāds ar to, ka viņš neko nav teicis, tas ir šāds nozīmes.
Ir pamācoši redzēt, kā cilvēki, kuri neņem vērā pat autentiskus hadīsus, nemaz nerunājot par fiqh grāmatām un atzītiem mežhebu fatvām, kad tas viņiem nav izdevīgi, lai pierādītu kādu jautājumu, par kuru viņi ir pieņēmuši lēmumu un spriedumu, balstoties uz nereliģiskiem iemesliem un motīviem, atgriežas pie fiqh, pieķeras pie mežhebā pamestiem ijtihādiem un kā pierādījumu izmanto vēsturiskas ziņas un prakses, kuru patiesumu un detaļas nav iespējams pārbaudīt.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
