Laikā, kad zināšanas izplatās ļoti ātri un ir viegli pieejamas, vai musulmaņu valstī, kāda ir Turcija, musulmaņu vecāku bērnam, kurš ir musulmanis, ir attaisnojums nezināt reliģiskos priekšrakstus un aizliegumus, sakot: “Es to nezināju”? Ja šāds attaisnojums tiks pieņemts, vai tas nebūs netaisnība pret tiem, kas šo reliģiju mācās? Vai nezināšana atbrīvo cilvēku no atbildības un vai to var piedot?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
1.
Katram ir obligāti jāzina tik daudz zināšanu, cik nepieciešams, lai glābtu savu šīs un nākamās pasaules dzīvi. Šajā ziņā zināšanu neiegūšana nozīmē obligātā pienākuma nepildīšanu. Tātad…
“Es nezināju”
Tas nevar būt attaisnojums.
2.
Daži
“Ja es to uzzināšu, mana atbildība palielināsies.”
tādējādi izvēloties nezināšanu.
“Ja es kļūšu bagāts, man būs jāmaksā zakats, tāpēc labāk palikšu nabadzīgs.”
tas ir tikpat nepareizi, cik…
“Ja es iegūšu zināšanas, man būs jārīkojas saskaņā ar tām.”
tāpat kā zināšanu pamešana ir tikpat liela kļūda.
3.
Tāpat kā nezināšana par likumu nav attaisnojums, tāpat arī nezināšana par Dieva likumiem, proti, zināšanu trūkums, nevar tikt uzskatīta par attaisnojumu.
No šī viedokļa zināšanu trūkums neatbrīvo mūs no atbildības.
4.
Ir daudz Korāna pantu un hadīsu, kas uzsver zināšanu un mācīšanās nozīmīgumu. Šajā ziņā ar zināšanām veikts darbs ir vērtīgāks par tūkstošiem darbu, kas veikti bez zināšanām.
5. Katram bērnam ir jāiemāca viņa reliģiskie un laicīgie pienākumi.
Lai gan viņi nav atbildīgi par to, ko nezina bērnībā, viņi ir atbildīgi par mācīšanos un dzīvošanu saskaņā ar to, ko uzzina pēc pilngadības sasniegšanas.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
