Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Korānā daudzviet ir pieminētas ebreju rakstura iezīmes un īpašības, un par šīm ļaunprātībām viņi tiek apdraudēti, pārmāti un pazemoti.
Piemēram,
Tiek pieminēts viņu nepateicīgums par saņemtajām dāvanām, viņu politeisms, viņu lepnība, jo viņi uzskatīja sevi par pārāko rasi uz zemes, un viņu pazemība, ko izraisīja tādas nosodāmas īpašības kā alkatība un mantkārība.
Savukārt Torā,
No vienas puses, Izraēla bērni…
“Dieva (izredzētā) tauta”, “svētā tauta”
Viņi tiek attēloti kā tādi, kas vienlaikus ir gan slavēti, gan kritizēti par savu slikto uzvedību. Jo viņi sacēlās pret Mozu un Āronu, darīja to, kas bija ļauns Dieva acīs, pielūdza tādus dievus kā Baals un Molohs (dievišķoti valdnieki) un zelta teļu. Tādējādi viņi nepildīja savu solījumu Dievam, lauzīja savas derības, izdarīja netiklību, laulības pārkāpumus, iznīcināja svētnīcas un mēģināja nogalināt savus praviešus.
Viņi ir pametuši Allāha šariatu un pieņēmuši citu tautu likumus.
Ebreju svētā grāmata;
Tā ir pilna ar piemēriem, kas rāda, kā izraēlieši tika nosodīti un apdraudēti ar sodu no saviem praviešiem, jo viņi novirzījās no taisnā ceļa un pielūdza citus dievus.
Savukārt Korānā
Pēc tam, kad ir pieminētas ebreju īpašības, tiek norādīts, kādas nelaimes viņus piemeklēja viņu trūkumu dēļ, un patiesībā tiek atklātas vispārējas patiesības par to, kādas sekas ir pakļaušanās savām iekārēm visai cilvēcei.
Visas konkrētās sekas, kas rodas, ja cilvēks pakļaujas savām iegribām, nevis Dieva gribai.
Izraēla bērnu piemērā ir parādīts, cik smags ir pārbaudījums, kam cilvēce ir pakļauta uz zemes. Korāna draudi un dusmas ir svarīgi, lai parādītu, cik lieli ir pieļautie pārkāpumi un pastrādātās slepkavības.
Jūda tauta ir izcēlusies ar savu mīlestību pret bagātību un ārkārtīgo pūliņu un alkatību, lai to iegūtu, kas ir raksturīga visai cilvēces vēsturei. Šīs viņu attieksmes galvenais iemesls ir viņu pielūgsme pasaulīgajām lietām.
Patiesībā, saskaņā ar viņu uzskatiem, vienīgā tauta, kas ieies paradīzē, ir viņi paši.
Tāpēc sabiedrībai, kurai ir šāda izpratne par pēcnāves dzīvi, visi ceļi ir attaisnojami, lai sasniegtu savus mērķus šajā pasaulē.
Korānā ir minēts, ka viņi pielūdz pasauli, vēlas dzīvot ilgi, uzskata jebkuru ceļu par attaisnotu, lai iegūtu īpašumus un bagātību, un tāpēc ir pelnījuši pazemojošu sodu. Korānā arī teikts, ka ebrejiem, ņemot vērā viņu pārmērīgo tieksmi pēc materiālajām lietām, vēlāk tika aizliegts tas, kas iepriekš bija atļauts. (Nisa, 4/160-161) Bediuzzamans norāda, ka ebreju tauta ir saņēmusi pazemojuma un nabadzības pļauku, jo ir pārspīlējusi savu mīlestību pret dzīvi un pasaulīgumu.
Korānā ir minēts, ka ebrejiem ir slikts ieradums nepildīt savus solījumus un lauzt līgumus.
“Kad tik viņi kādu vienošanos noslēdza, vai tad kāda viņu daļa to neizjauca? Patiesībā, lielākā daļa no viņiem netic.”
(Al-Baqarah, 2:100)
Tas ir aprakstīts šajā pantā. Korānā ir arī minēts, ka viņi ir neticīgo kopiena, kas nepakļāvās Dieva pavēlēm un bija naidīga pret eņģeļiem un praviešiem, un ka Dievs viņus sodīs ar smagu sodu un viņu galamērķis būs elles uguns. Arī pravieša Muhameda (s.a.v.) laikā ebreji uzdeva viņam jautājumus un apgalvoja, ka ticēs. Taču, kad viņi saņēma atbildes, kas neatbilda viņu pašu izpratnei un iegribām, viņi noliedza pravieti.
Starp citām viņu īpašībām tiek minēts arī tas, ka viņi izturas ar ārkārtēju naidīgumu un ka viņu sirdis ir tik cietas, ka pamācības un brīdinājumi viņus nesasniedz.
Korānā ir stāstīts, ka Izraēla bērni, Mozus tauta, tika paaugstināti pār visām tautām, ka viņiem tika piešķirtas privilēģijas, ka viņiem tika doti tik daudz labumu, cik nevienai citai tautai, un ka viņiem tika sūtīti pravieši un valdnieki. Tomēr Korānā ir minēts, ka šī pārākums pastāvēja tikai tad, kad viņi paklausīja Dievam; kad viņi pielūdza citus dievus un nepaklausīja Viņam, Dievs viņus nolādēja par viņu nepateicību un paziņoja, ka Viņa žēlastība vairs viņus nesasniegs. Tāpēc viņu pārākums ir saistīts tikai ar viņu dievbijības pakāpi. Kā teikts Korāna principā:
“Pārākums ir vienīgi dievbijībā”
Tas parāda, ka nevar būt runa par kādu etnisko pārākumu.
Vēl viena ebreju īpatnība ir
Tas ir, kad viņi apraksta Dievu ar nepiemērotām īpašībām.
Ebreji apgalvojuši, ka viņi ir Dieva dēli, un aprakstījuši Dievu kā skopu un nabadzīgu. Pretī tam Korānā minēts, ka viņus gaida dedzinoša sodība, ka šie izteikumi tikai vairos viņu neticību, ka šīs viņu širkas dēļ starp viņiem līdz pat pasaules galam būs ienaids un naids, un ka viņi ir mūžīgi nolādēta tauta (Maide, 5/18, 64).
Vēl viena īpašība, kas Korānā minēta par ebrejiem, ir tā, ka viņi ir tauta, kas rada nemierus un ļaunumu (Al-Ma’idah, 5/64). Viņu ļaunuma pamatā ir naids pret visu cilvēci un rīcība savu personīgo interešu labā. Viņi galvenokārt cenšas morāli sagraut sabiedrību, sēt nesaskaņas un rīkoties atbilstoši savām interesēm. Šajā sakarā ir paziņots, ka viņu viltīgajiem mērķiem, ko viņi cenšas sasniegt, Dievs nepiešķirs nekādu uzvaru.
Viens no piemēriem, kas ilustrē ebreju nepateicību, ir tas, ka viņi nogalināja savus praviešus un tos, kas bija taisnīgi viņu sabiedrībā.
Korānā ir minēts, ka tie jūdi, kas sacenšas naidā un ienaidā, ir pelnījuši sāpīgas ciešanas par šīm savām darbībām.
Lai gan Korāns piemin ebrejus kā nolādētu tautu, tas arī paziņo, ka tiem ir labas ziņas, ja viņi tic Dievam un pēdējai dienai, un ja viņi aicina uz labo un aizliedz ļauno. Korānā ir teikts:
“Lai kur viņi (jūdi) atrastos, viņiem ir uzlikts pazemojuma zīmogs, ja vien viņi nav patvērušies pie Allāha derības un cilvēku (ticīgo) aizsardzības; viņi ir pakļauti Allāha dusmām un nolemti nabadzībai. Jo viņi noliedz Allāha zīmes un netaisnīgi nogalina praviešus. Tas ir tāpēc, ka viņi ir sacēlušies un pārkāpuši robežas. Viņi visi nav vienādi; starp grāmatas ļaudīm ir taisnīga kopiena, kas naktīs krīt ceļos un lasa Allāha zīmes.”
(Āl-i Imrān, 3:112-113)
Šie panti rāda, ka ne visi ir vienādi: tie, kas ir nolādēti, ir tādi savas neuzticības, širkas un ļauno darbu dēļ; bet tie, kam ir dota labā vēsts, ir tādi, jo viņi kalpo Dievam, nepievienojot Viņam nevienu līdzīgu, un seko taisnam ceļam. Runājot par tiem no Grāmatas tautām, kas dara labus darbus, tiek minēts, ka, ja viņiem uzticētu bagātības, viņi tās atdotu bez trūkumiem, ka viņi priecājas par Korāna atklāsmi un ar pilnu sirsnību pakļaujas Dievam, ticot Viņam.
Secinājums:
Korānā, izmantojot Izraēla bērnu piemēru, tiek uzsvērti cilvēka rīcības veidi, kas neatbilst viņa eksistences mērķim uz Zemes, un tiek izklāstīta maldu un ļaunu īpašību karte, kas noved pie kādas kopienas nolādēšanas. Tiek aprakstīts kādas tautas stāvoklis Dieva priekšā un tās gaidošās sekas, tautas, kas dzīvo starp cilvēkiem un ir tik ļoti iekļuvusi ļaunumā, ka to varētu uzskatīt par cilvēces iekšējo ļaunumu, tādējādi atklājot, kā norisinās cilvēces pārbaudījums šajā pasaulē. Kā Korāna metode tiek izmantots kādas cilvēku kopienas piedzīvotais, lai parādītu universālos principus; tiek uzsvērts, ka tikai…
Huda’
Tiek uzsvērts, ka glābiņš ir iespējams, pakļaujoties Dievam. Izraēliešu ciešanas, grūtības un lāsti nav saistīti ar viņu etnisko izcelsmi, bet gan ar viņu apsēstībām un ļaunajām īpašībām.
Korānā ir ietverti norādījumi par ebreju tautas raksturu un likteni, tāpēc Korāns pret viņiem izturas tik skarbi. (Sözler, lpp. 367) Tāpēc, ka šīs īpašības ebreju tautā ir izteiktas lielā mērā, Korāns viņus nolād.
Savā ziņā nolādēta nav ebreju tauta, bet gan tās vairākuma piemītošās sliktās īpašības.
Ja citi izdarīs tādas pašas darbības, kas noveda pie šīs situācijas, viņi tiks iekļauti tajā pašā grupā un saskarsies ar tādām pašām sekām.
Kā jau iepriekš minēts,
Izraēliešiem tika doti daudzi labumi: viņi tika izglābti no faraona tirānijas un noslīkšanas jūrā, viņi tika pabaroti ar mannu tuksnesī, viņu slāpes tika remdētas ar ūdeni, kas izplūda no klints. Pretī viņi nepildīja savus solījumus, vēlāk nogalināja daudzus praviešus, aizmirstot Dievu un sākot pielūgt elkus, izraisot haosu uz zemes. Viņi tika nolādēti Dieva dēļ savas nepateicības par saņemtajiem labumiem, savas tieksmes uz vardarbību, viltu, korupciju un intrigu, savas lepnības, stūrgalvības un fanātisma, kā arī savas alkatīgās pieķeršanās bagātībai un pasaulīgajām lietām.
Taču būtu nepareizi, ja šis lāsts tiktu aplūkots tikai rasu kontekstā.
Jo patiesība ir tāda, ka starp viņiem ir arī tādi, kas atzīst taisnību un patiesību, kas aicina uz labo un aizliedz ļauno. Tāpat kā pravieša Muhameda (s.a.v.) laikā, ebreju zinātnieks Abdulla ibn Selam savās grāmatās bija lasījis par pravieša Muhameda (s.a.v.) īpašībām un, ieraudzījis pravieti,
“Šajā procentā nav nekā melīga.”
un uzreiz noticēja.
Neviens nav nolemts nabadzībai vai laimei savas tautības vai rases dēļ, pārākums ir tikai dievbijībā, un ikviens, kas izdara kaut mazāko labo vai ļauno darbu, noteikti saņems par to atalgojumu – šī patiesība ir absolūtās taisnības prasība.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
