Vai cilvēki uz Zemes var redzēt mirušo dvēseles? Mans paziņa apgalvo, ka redzējis savu mirušo tēvoci, kad viņi sveicinājušies pēc svētku lūgšanas un arī tad, kad viņš apmeklējis kapus. Vai tas ir iespējams? Vai dvēseles var parādīties un vai tās var nodarīt ļaunumu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mirušo tikšanās starp pasaulēm:
Pēcnāves pasaules dvēseles iedalās divās grupās: tās, kas bauda svētlaimi, un tās, kas cieš mokas.
Pēc Ibn Kajima skaidrojuma, dvēseles, kas cieš mokas, nevar savā starpā sazināties. Tās ir kā ieslodzītas. Bet dvēseles, kas nav ieslodzītas, bet ir brīvas, proti, tās, kas bauda svētību, satiekas, apmeklē viena otru un apspriež notikumus, kas ir bijuši un vēl būs pasaulē. Katra dvēsele ir kopā ar saviem līdzvērtīgajiem un līdzīga ranga draugiem. Pravieša Muhameda (s.a.v.) dvēsele atrodas Refiku’l-A’lā (augstākajā pakāpē).
Sūrā an-Nisā:
“Kas paklausa Allāham un Viņa pravietim, tie būs kopā ar tiem, kuriem Allāhs ir dāvājis savu žēlastību: ar praviešiem, taisnīgajiem, mocekļiem un labajiem. Cik brīnišķīgi tie ir draugi!”
(1)
Ir teikts, ka šī kopā būšana ir trīs vietās: šajā pasaulē, berzahā (pārejas pasaulē) un viņsaulē. Visās šajās trīs pasaulēs cilvēks ir kopā ar to, ko mīl. (2)
Šajā svētajā pantā ir vēstīts, ka dvēseles satiksies starpniecības pasaulē (berzah). Jo kā šī panta atklāsmes iemesls tiek stāstīts šāds notikums:
Viens no ashabiem, domājot par to, ka pēc viņa nāves viņa vieta būs daudz zemāka par pravieša Muhameda (s.a.v.) vietu un ka viņš būs atšķirts no pravieša Muhameda (s.a.v.), bija noskumis un raudāja. Pravietis Muhameds (s.a.v.) jautāja viņam par viņa skumju iemeslu:
“Mēs nespējam izturēt šķiršanos no tevis šajā pasaulē, o, Allahs sūtnis. Pēc tavas nāves tavs statuss būs augstāks par mūsējo, tāpēc mēs tevi neredzēsim. Kā mēs varam izturēt šķiršanos no tevis?”
tā viņš izklāsta savu bēdu. Pēc šī notikuma tika atklāts iepriekš minētais pants (3), un tika paziņots, ka tie, kas mīl Allāhu un Viņa sūtni, gan starppasaulē, gan pēcnāves dzīvē būs kopā ar pravieti, tāpat kā šajā pasaulē.
Visaugstākais Dievs, Āl-i Imrān sūrā, ir paziņojis, ka mocekļi ir dzīvi un saņem uzturu pie sava Kunga, un ka tiem, kas palikuši aiz viņiem, nav jābaidās un jāskumst, un ka viņi priecājas par Dieva žēlastību un labvēlību. (4) Šis svētais pants arī norāda uz to, ka dvēseles barzahā satiekas un sarunājas savā starpā. Jo pantā minētais…
“viņi priecājas”
vārds,
“viņi vēlas, lai tiktu paziņota labā vēsts”
kā tas ir domāts,
“viņi priecājas un viens otram labas ziņas pavēsta”
tas nozīmē arī to. (5) Tā kā viņi viens otram paziņoja labas ziņas, tas nozīmē, ka viņi savā starpā sazinās un runā.
Ebu Hureyre, ka Rasulullah (sav) ir teicis:
“Patiesi, Paradīzes iedzīvotāji tur (Paradīzē) viens otru apciemo.”
tā teicis.(6) Ir paziņots, ka ticīgo dvēseles atradīsies Paradīzē starpniecības pasaulē. Tātad šajā hadītā ar Paradīzes iedzīvotājiem varētu būt domāti tie, kas atrodas Paradīzē starpniecības pasaulē. Šādu hadīta izpratni apstiprina arī šāds hadīts, kas ir atstāstīts no Abū Tāliba meitas Umm Hāni (40/660):
Kādu dienu Ummü Hāni’ jautāja pravietim Muhammedam (s.a.v.) šādi:
“Vai mēs viens otru redzēsim un apmeklēsim arī pēc nāves?”
Rasulullaha (sav) atbilde ir šāda:
“Dvēsele ir kā putns, kas ēd no Paradīzes augļiem. Kad pienāks Pastarā diena, katra dvēsele atgriezīsies savā ķermenī.”
(7)
No šīs atbildes var saprast, ka ticīgo dvēseles satiekas viena ar otru Paradīzē.
Kādā ziņojumā, ko atstāstījis Ibn Ebi’d-Dünyâ, teikts, ka Rasulullah (asm) ir sacījis:
“Vai mirušie pazīst viens otru?”
Kad tika jautāts, kāda bija Allāha sūtņa (savallallahu aleyhi ve sellem) atbilde:
“Jā, es zvēru pie Allāha, kura rokās ir mana dvēsele, ka viņi pazīst viens otru tāpat kā putni pazīst viens otru koku galotnēs.”
tādā veidā.(8) Šo jautājumu uzdeva Bišra b. Berā’ b. Ma’rūra māte no ashabiem, un, uzzinājusi, ka mirušie savā starpā pazīst un zina viens otru, viņa nekavējoties devās pie kāda mirstoša cilvēka no Beni Seleme un nosūtīja viņam sveicienus no sava dēla Bišra.(9) Citā šī hadīsa versijā ir minēts, ka dvēseles, kas debesīs satiksies un pazīsies kā putni,
“labās dvēseles”
tika pieminēti.
Kad Bilāls ibn Rebāhs (m. 20/641) no Ašābas bija tuvu nāvei, viņa sieva sāka vaimanāt un žēloties. Tad Bilāls teica:
“Kāds liels prieks, kāda liela laime. Tas nozīmē, ka es satikšu savus mīļotos, Muhamedu un viņa grupu.”
viņš sāk teikt: (10) Šeit Bilāls vēsta, ka viņš satiksies ar Allāha sūtni (s.a.v.) un viņa pavadoņiem starp pasaulēm un ka viņš būs kopā ar viņiem tur, tāpat kā pasaulē. (11) Un ar šiem vārdiem viņš atgādina savai sievai, ka viņai nevajadzētu skumt un žēloties, bet gan priecāties.
Hadīsā, kuru Bejhākī ar labu isnādu ir pārnesis no Ibn Abbāsa un kas attiecas uz jautājumiem kapā, ir ziņots, ka ticīgā dvēsele, kura kapā sniegusi labas atbildes, būs kopā ar citiem ticīgajiem. (12)
Atkal, saskaņā ar Bejhaki.
“Šu’abu’l-Iman”
Ziņojumā, ko Ali b. Ebi Tālib ir nodevis tālāk, ir teikts, ka Hz. Ali ir sacījis:
“Bija divi ticīgie un divi neticīgie draugi. Viens no ticīgajiem nomira. Kad viņam tika pasludināta paradīze, viņš atcerējās savu draugu un teica:
“Ak, Dievs, mans draugs (vārds) vienmēr man lika paklausīt Tev un Tavam sūtnim, ieteica labo un aizliedza ļauno…”
tā lūdzoties, lai viņš pēc viņa nāves nenomaldītos un lai viņam tiktu doti tie paši labumi, kas viņam. Pēc tam, kad nomirst arī otrs draugs, viņu dvēseles satiekas un saka viena otrai:
“Kāds brīnišķīgs brālis, kāds brīnišķīgs draugs un kāds brīnišķīgs tovarišs”
tā saka.Kad viens no diviem draugiem, kas bija neticīgie, nomirst un tiek pasludināts par sodu, viņš atceras savu draugu un saka:
“Ak, Dievs, mans draugs vienmēr mani mudināja uz sacelšanos pret Tevi un Tavu pravieti, uz ļaunuma darīšanu un labā nedarīšanu. Ak, Dievs, neļauj viņam pēc manis atrast ceļu pie patiesības, lai viņš izjustu to pašu sodu, ko es, un lai Tu būtu dusmīgs uz viņu tāpat kā uz mani.”
Tad nomirst arī otrs, un kad viņu dvēseles satiekas, tās viena otrai saka:
“Kāds briesmīgs brālis un kāds briesmīgs draugs.”
viņi saka.”(13)
No tā var saprast, ka labo un ļauno dvēseles satiekas viena ar otru starp pasaulēm.
Hadīss, kas ir atstāstīts no Abū Katādes un Džābira, un kas attiecas uz mirušo apģērba skaistumu, kā to ir atstāstījuši Sujūtī un Bejhākī:
“Patiesi, viņi apmeklē viens otru savos kapos.”
ir iekļauts arī šāds teikums.(14)
Bejhaki
“Šu’abu’l-Iman”
Pēc tam, kad viņš citēja hadīsu no Abu Katādes (54/673), viņš teica, ka šis hadīss, kas vēsta par mocekļu apgādāšanu, saskan ar Āl-u Imrān 3/169-170. pantu. (15)
Tas, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) savā nakts ceļojumā uz debesīm (Miradžā) satika Ādamu (a.s.) un redzēja viņa labajā un kreisajā pusē kādas tumšas ēnas, un, kad viņš jautāja, kas tie ir, viņam tika paziņots, ka tie ir paradīzes un elles iemītnieku dvēseles (16), ir pierādījums tam, ka starp pasaulēm labie un ļaunie būs kopā – kā teicis arī Ali (a.s.).
Pierādījums tam, ka dvēseles satiekas un sarunājas starpniecības pasaulē, ir svētais hadīts, kas vēsta, ka ticīgā dvēsele, kas pēc nāves tiek uzcelta debesīs, tiks sagaidīta ar žēlsirdību un tiks jautāta par pasauli un tās iedzīvotājiem. Šajā hadītā, kas ir atstāstīts no Abu Eijūba el-Ensārī, pravietis Muhameds (s.a.v.) ir teicis:
“Kad ticīgā dvēsele atstāj ķermeni, to pie Dieva sagaida tie, kas ir pelnījuši Viņa žēlastību.”
(17)Ticīgo dvēseles priecājas par jaunas ticīgās dvēseles ierašanos vairāk, nekā jūs priecātos par tikšanos ar kādu tālu mīļoto, un tās sagaida viņu tādā veidā un jautā, kā viņai klājas utt.
(Tad eņģeļi, kas atnes mirušā dvēseli,) saka:
– Atstājiet viņu, dodiet viņam atpūsties. Jo viņš bija ļoti satraukts. Viņam:
– Ja viņš teiktu, ka viņš nomira pirms manis;
– „Inna lillahi ve inna ileyhi radži’un“ (mēs piederam Allāham un pie Viņa atgriezīsimies), viņš devies uz Hāvijju (ugunīgo elli), savu mūžīgo mājvietu. Tā ir briesmīga vieta un briesmīgs audzinātājs, tā viņi saka. (18)
Šajā sakarā ir zināms, ka Abdullah ibn Mubārak ir teicis sekojošo:
“Mirušie gaida ziņas. Kad kāds nomirst un nonāk viņu vidū, viņi jautā: “Kas notika ar to un to, kas notika ar šo un šo?” Par kādu:
“Viņš nomira, vai jums par to nepaziņoja?”
kad teica:Viņi saka: “Inna lillâh ve inna ileyhi râciûn” un:
“Viņš aizgāja pa citu ceļu, ne pa to, ko mēs bijām nosprauduši.”
tā viņi piebilst.”(19)
No Sa’īda ibn el-Musejjeba (miris 94/712), viena no tābiīniem:
“Kad kāds nomirst, viņa (jau mirušais) bērns viņu sagaida tāpat kā sagaida atgriezušos karavīru.”
tā teikts.(20)
Šo hadīsu un ziņu, kas vēsta, ka mirušie savā starpā satiekas un saņem ziņas no tiem, kas nesen miruši un pievienojušies viņiem, apstiprina arī ziņas, kas vēsta, ka bērnu, mazbērnu un tuvu radinieku darbi tiek parādīti viņu tēviem un tuviniekiem kapā, un ka viņi priecājas par labajiem darbiem un skumst par ļaunajiem darbiem, kas parādīti viņu radiniekiem.
Mirušie ir informēti par to, ko dara viņu atstātie radinieki un draugi, un priecājas par viņu labajiem darbiem, bet skumst par viņu ļaunajiem darbiem. (21) Ir ticami ziņots, ka Mudžāhids par šo jautājumu teicis sekojošo:
“Cilvēks savā kapā saņem labās ziņas par savu bērnu labajiem darbiem (labajām īpašībām).”
(22)
Tiek vēstīts, ka Sa’īds ibn Džubeirs (miris 95. gadā pēc Hidžras/714. gadā) ir teicis:
„Patiesi, mirušie saņem ziņas no dzīvajiem. Nav neviena, kuram nebūtu miris kāds tuvinieks, un kurš nesaņemtu ziņas no saviem atlikušajiem radiniekiem. Ja ziņa ir laba, viņš priecājas un jūtas labi; ja ziņa ir slikta, tad viņš skumst.”
(23)
Tāpat arī Ebu’d-Derdâ (miris 32. gadā pēc Hidžras/652. gadā), viens no Ashab’tan, lūdza šādi:
“Ak, Dievs, es pie Tevis meklēju patvērumu no tāda darba, kas maniem mirušajiem sagādātu kaunu.”
(24)
Abdullah ibn Mubārak arī citē kādu no pravieša Muhameda biedriem, Abū Aijūbu al-Ansārī, kurš teicis:
“Dzīvo darbi tiek parādīti mirušajiem. Ja viņi redz kādu labu darbu, viņi priecājas un viens otram to paziņo; bet ja viņi redz kādu ļaunu darbu, viņi saka: “Ak, Dievs, atgriez to no viņa!””
(25)
Kā redzams no iepriekš minētajiem jautājumiem par nesen mirušajiem, mirušie ir tieši informēti par dzīvajiem.
-Izņemot tos, kurus Dievs vēlas-
Mēs to nevaram pateikt. Tāpēc mēs saprotam, ka viņi par to uzzina no tiem, kas ir nesen atnākuši un pievienojušies viņiem. Ziņas saņemšana no jaunatnācējiem liecina par to, ka dvēseles savā starpā satiekas un sarunājas.
– Mirušo dvēseles satiekas un sarunājas starpniecības pasaulē (berzahā). Vai ir iespējams, ka tie, kas vēl nav miruši un dzīvo pasaulē, varētu satikties un sarunāties ar tiem, kas atrodas berzahā? Un vai mirušajiem ir kādas attiecības ar dzīvajiem?
Dzīvojošo sarunas ar mirušajiem:
Dzīvo un mirušo saziņa notiek divējādi: gan nomodā, gan miegā.
Vislielākais piemērs un pierādījums tam, ka saruna ar mirušajiem ir iespējama, ir hadīsi, kas vēsta par to, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) Miradžā tikās ar dažu praviešu dvēselēm un mācīja apmeklēt kapus.
Visaugstākais Dievs Korānā vēršas pie pravieša Muhameda (lai viņam miers):
“Jautā tiem praviešiem, kurus mēs sūtījām pirms tevis: vai mēs esam iecēluši kādus citus dievus, kas būtu pielūdzami, izņemot Visžēlīgo?”
(26)
Tā ir teikts. Daži komentētāji uzskata, ka šis jautājums attiecas tikai uz Isra un Miradž nakti (27), bet citi to interpretē kā to, ka Dievs Visaugstākais deva savam sūtnim (s.a.v.) iespēju sarunāties ar iepriekšējiem praviešiem, kad vien viņš to vēlējās. Pēc šī otrā viedokļa, absolūtā vārda (teikuma) ierobežošana ar Isra un Miradž nakti būtu kļūdaina interpretācija. Un ir pareizāk saprast pantu tā, kā tas ir, un teikt, ka šī iespēja tika dota sūtnim (s.a.v.) kad vien viņš to vēlējās (28).
Pravieša Muhammada (s.a.v.) tikšanās ar iepriekšējiem praviešiem, kamēr viņš vēl bija dzīvs, ir iespējama lieta. Un pēc Dieva spēka tajā nav nekādu grūtību. Un kad Dievs to vēlējās, šis notikums notika, proti, pravietis Muhammads (s.a.v.) Miradža naktī, būdams nomodā, tikās ar citu praviešu dvēselēm Beit-ul-Makdisā (Jeruzalemes Aksas mošejā). Vēlāk, saskaņā ar ticamiem ziņojumiem, viņš tikās un runāja ar dažiem no tiem arī debesu valstībā (29).
Kāds cits hadīts, kas ir atstāstīts no Hz. Omara, vēsta, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) ir stāstījis, ka Hz. Musa (a.s.) lūdzis Allāham, lai viņš varētu satikt Hz. Ādamu (a.s.), un ka Visaugstākais Allāhs, vēl Hz. Musam (a.s.) esot dzīvam un nomodā, parādījis viņam Hz. Ādamu (a.s.) un viņi savā starpā runājušies. (30)
Savukārt, ja kāds cits, nevis pravietis, dzīvs un nomodā, sazinās ar tiem, kas atrodas berzahā, tad…
Tomēr tas ir piešķirts tikai tiem, kam to dāvājis Dievs, un par to ir daudz stāstu par to, kā Dieva uzticīgie kalpi tikušies ar pravieti Muhamedu (s.a.v.) un citām izcilām personībām. (31)
Kapavietas apmeklētājam.
“apmeklētājs”
, apmeklētājam
“mērs”
Tas, ka tiek teikts, ka apmeklētais apmeklējuma laikā dzird un zina apmeklētāju, ir pierādījums tam. Jo, ja apmeklētais nezinātu savu apmeklētāju, tad…
“mezûr = apmeklēts”
Tā nevar teikt. Turklāt, mūsu pravietis (s.a.v.) mācīja apmeklējuma etiķeti, mācot, ka, ierodoties kapsētā, jāpasveicina mirušie, kas ir daļa no viņu attiecībām ar dzīvajiem. (32)
Ja dzīvie sapnī satiekas ar tiem, kas atrodas starp pasaulēm, tad:
Kā norāda Ibn al-Kajjim, daļa no pravietojuma ir taisnīgie sapņi, kas pauž zināšanas. (33) Erzurumlu Ibrahims Hakki arī saka:
“Sapnī redzēt mirušos ar labām vai ļaunām pazīmēm nozīmē zināt viņu stāvokli. Tas ir, lai paziņotu par mirušā stāvokli vai lai pamodinātu.”
(34)
tā sakot, viņš norādīja, ka mirušo redzēšana sapnī ir viens no patiesajiem sapņiem.
Šīs vīzijas un parādības, kas notiek sapnī vai caur kādu brīnumu – izņemot praviešus –, pēc teologu domām, var būt pierādījums tikai pašam to piedzīvojušajam, nevis visiem. Mēs par tām šeit runājam tikai tāpēc, lai norādītu uz to iespējamību.
Dzīvo un mirušo tikšanās sapnī,
Tas notiek kā Dieva žēlastība, kad kāds no abiem vēlas šo tikšanos un lūdz to Dievam, lai sasniegtu kādu mērķi. Kā piemēru varam minēt vēlmi satikt sapnī pravieti Muhamedu (lai viņam miers), kas ir mūsu visu lielākā vēlme un daudziem ticīgajiem ir piepildījusies, vai vēlmi satikt sapnī kādu no mūsu mīļajiem, kas jau ir aizgājuši uz viņsauli.
Ibn al-Kajjim saka:
“Sapnī satikt mirušos un apmainīties ar viņiem ziņām; piemēram, ka kādā vietā ir dārgumi, citā vietā kaut kas cits, kāds darbs izdosies tā un tā, ka kādā laikā viņi mums atnāks… un šīs ziņas piepildās tieši tā, kā sapnī rādīts, tas liecina par šīs tikšanās patiesumu.”
(35)
Leģenda vēsta, ka Sa’b ibn Cessāma un Avf ibn Mālik (m. 73/692), abi no Ašāba, bija brāļi un vienojušies, ka pēc nāves viens otru informēs par savu stāvokli. Pēc kāda laika Sa’b nomirst. Avf kādu nakti sapnī redz Sa’bu, it kā viņš būtu dzīvs, un jautā viņam, kā viņam gājis pēcnāves dzīvē. Sa’b atbild, ka pagaidām viss ir labi un slavē Allāhu. Avf pamanījis melnu plankumu uz Sa’ba krūtīm un jautā par tā iemeslu. Sa’b atbild, ka viņš aizņēmies desmit dirhamus no kāda ebreja un norāda, kur nauda atrodas, lūdzot to atdot īpašniekam. Viņš arī paziņo, ka viņa kaķis ir nomiris un ka viņa meita drīz mirs, un tas viss piepildās. Kad Avf no rīta dodas pie sava drauga mājām, viņš atrod naudu tieši tur, kur bija norādīts, un paņem to, lai atdotu ebrejam. Kad Avf jautā ebrejam, vai viņš ir aizņēmies naudu no viņa, ebrejs apstiprina un nosauc summu. Tad Avf saprot, ka viņa sapnis ir piepildījies, un atdod naudu ebrejam, kā bija vēlējies viņa draugs sapnī. (36)
Īsāk sakot,
Nav neiespējami, ka mirušie un dzīvie satiktos gan nomodā, gan sapnī; tas ir iespējams. Dievs to rada tiem, kurus Viņš vēlas. Kā redzams iepriekš minētajos piemēros, tas ir noticis. Gari cilvēkiem nekaitē.
Zemsvītras piezīmes:
1- Nisa, 4/69.
2- Ibn al-Kajjim, er-Ruh, 17. lpp.; Sujuti, Bušra’l-Keib, 147.b lpp.; Hasan el-‘Idvi, 74. lpp.; Rodosizāde, Ahval-i ālem-i Berzah, manuskripts, Stambulas Sulejmanijas bibliotēka, 19.a lpp.
3- Ibn al-Kajjim, turpat, 17. lpp.; Ibn Kesir, Tafsīr, 1. sēj., 522. lpp.; Rodosīzāde, turpat, 19. b.
4. skat. Al-u Imran, 3/169-170.
5-Mu’cemu’l-Vasit, 1. sēj., 57. lpp.; Atay Kardeşler. Arābu-turku liela vārdnīca, 1. sēj., 128. lpp.; Abnu’l-Kayyim, turpat, 18. lpp.
6 – Abū Hanbal, Musned. 2. sēj., 335. lpp.
7. A. b. Hanbel. Musned. 6. sēj., 425. lpp.; A. Siradžudins, turpat, 106.–107. lpp.
8 – Suyuti, B. el-Keib, v. 144 b.
9. A. Siracuddins, 107 gadi; Ibnul-Kajjims, ege, 19. lpp.
10. Suyūtī, B. el-Keib, v. 148 b.
11. – Abdullah Siracuddin, 107 gadi.
12. skat. Suyūtī, Šerhu’s-Sudûr. v. 53 a.
13 – Sujūtī, Šerhu’s-Sudūr, lpp. 38 b; lpp. 173 b.
14 – Sujūtī, Bušra’l-Keib, v. 147 b; Sujūtī, Šerhu Suneni’n-Nesāī, c. IV, s. 34; Hasans el-‘Idvī, turpat, s. 73; Abdulla Siradžud…
15 – Sujūtī Š. Sunen-nesāī, t. W, lpp. 34; H. el-‘Idvī, turpat, lpp. 73.
16. Par Miradža hadīsu skat. Buhārī, Sahih, Salāt, l, c. I, 91-92. lpp.; Muslim, Sahih, Imān, 74, c. I, 148. lpp.; A. b. Hanbel, Musned, c. V, 143. lpp.; Ibn Kesir, el-Bidāye ve’n-Nihāye, c. I, 97. lpp., Bejrūta, 1977.
17. Hadīsa, kas citēta Ibn Hibbāna „Sahihā” no Abū Hureiras, skan: „Viņiem tiek atnestas ticīgo dvēseles, un viņi priecājas, kā tie, kas atraduši kādu, ko bija pazaudējuši.” Skat. Abdullah Siracuddin, turpat, 106. lpp.
18 – skat. Nesāī, Cenāiz, 9, c. IV, s. 8-9; Sujūtī, Š. Sudur, v. 37 a; B. el-Keīb, v. 144 b; Ibnul-Kajjim, ag e, s. 20; Rodosīzāde, age, v, 26a; A Siradžuddīn, ages 106.
19. Ibn Kajims, 19 gadi: Birgivī, R. Fī Ah. Etfālī’l-Müslimin, 85. lpp.; Birgivī, apspriežot šo jautājumu, piebilst, ka tie, kas miruši bez testamenta, nevarēs runāt berzahā un nevarēs atbildēt uz berzahas iedzīvotāju jautājumiem. (skat. turpat, 85. lpp.)
20 – Ibn al-Kajjim, turpat, 19. lpp.; Rodosīzāde, turpat, 25. a.
21. Rodosîzâde, iepriekš minētais darbs, 7. lpp.
22 – Ibn al-Kajjim, turpat, 12. lpp.
23 – Hasans el-‘Idvī, iepriekš minētais darbs, 16. lpp., Ēģipte, 1316.
24 – Tas pats darbs, a. vietā.
25 – Ibn al-Kajjim, turpat, 7. lpp.; Rodosīzāde, turpat, v, 8 b.
26. Zuhruf, 43/45. ‘
27. skat. Ibn Kesir, Tefsir, 4. sēj., 129. lpp.
28 – skat. Abdullah Siracuddin, iepriekš minētais darbs, 109.–110. lpp.
29. Par šo jautājumu attiecīgās hadīsas skat. Buhārī, Sahih, Salāt, 1, c. I, lpp. 91-92; Enbijā, 5, c. IV, lpp. 106-107; Muslim, Sahih, Iman, 74, c. I, lpp. 148; Fezāil, 42, c. IV, lpp. 1845; Nesāī, Sunen, Kijāmu’l-Lejl, 15, c. III, lpp. 215; Ab. Hanbel, Musned, c. III, lpp. 120, 248; c. V, lpp. 59, 143.
30 – Abū Dāvūd, Sunan, Sunna, 17, c. W, lpp. 226.
31 – skat. Abdullah Siracuddin, iepriekš minētais darbs, lpp. 110–113.
32 – Ibn al-Kajjim, turpat, 8. lpp.; Rodosīzāde, turpat, 8.b lpp.; Vudžūdī, Muhameds b. Abdulazīzs, Ahvāl-i ālem-i Berzah, 9.a lpp., manuskripts, Stambula, Sulejmanijas bibliotēka, Halefa Efendi nodaļa, Nr. 237.
33 – Ibn al-Kajjim, turpat, 29. lpp.; Rodosīzāde, turpat, 39. b. lpp.
34 – Erzurumlu Ibrahims Hakkı, Mârifetname, 1. sējums, 60. lpp.
35 – Rodsizade, vecums
36 – Rodesizade, vecums
(skat. Prof. Dr. Süleyman TOPRAK, Kabir Hayatı, lpp. 247-258)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
