Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Obsesija,
Tas ir daļa no mūsu dabas un radības. Tas nāk negaidīti un bez mūsu gribas; reizēm tas mūs traucē, reizēm pamodina, brīdina. Reizēm tas nāk saistībā ar ticības un pārliecības jautājumiem; un tas sēj mūsos šaubas. Tas mudina mūs pētīt un atrast patiesību. Reizēm tas nāk lūgšanas laikā, kā kāda atmiņa, kas nav saistīta ar lūgšanu; tas traucē mūsu mieru un pazemību lūgšanā. Reizēm tas atkal ir saistīts ar lūgšanu, kā sajūta, ka kaut kas lūgšanā trūkst; un mēs iedomājamies, ka mūsu lūgšanā ir kāds trūkums. Reizēm tas nāk, kad mēs mazgājamies, un mēs domājam, ka kāda mūsu ķermeņa daļa nav pietiekami nomazgāta, un mēs turpinām mazgāt un mazgāt. Reizēm tas nāk kā pārmērīga rūpība tīrības jautājumos; un mēs nepārtraukti pārbaudām savu apģērbu, vietas, kur sēžam un kur stāvam.
Piemērus varētu turpināt. Bet par vienu varam būt pārliecināti: cilvēks bez šaubām nevar iztikt; šaubas nevar iztikt bez cilvēka. Jo mēs neesam eņģeļi! Mēs esam pārbaudījumu pasaulē. Mūsu galva ir pilna ar velna kārdinājumiem.
Nepamatotas šaubas un to pārvēršana par slimību ir pārmērīga, jeb hipertrofēta, šaubīšanās. Nedrīkstam dot iespēju un atļauties šādu pārmērīgu šaubīšanos; nedrīkstam tai piekāpties. Pārmērīga šaubīšanās ir pilnīga slimība. Taču šī slimība ir ārstējama. Patiesībā, tās ārstēšana ir mūsu pašu rokās, mūsu pašu spēkos. Kā ārstēt šādu pārmērīgu šaubīšanos, Meistars Bediuzzaman skaidro savā Divdesmit pirmajā Vārdā. Par šādu pārmērīgu šaubīšanos Bediuzzaman saka vienā teikumā:
”
(Obsesija)
Jo vairāk tam pievērsīsiet uzmanību, jo vairāk tas uzpūšas; ja nepievērsīsiet uzmanību, tas izdziest. Ja uz to skatīsieties ar lielu cieņu, tas pieaugs; ja skatīsieties ar nicinājumu, tas samazināsies.”
1
Tātad, pārmērīgas obsesijas ārstēšana slēpjas mūsu pašu rokās, mūsu pašu pieejā. Šādā gadījumā, kad obsesija pārāk traucē, mēs uzskatīsim par pietiekamiem mūsu reliģijas pamatprincipus un apklusināsim savu obsesiju. Piemēram, ieejot tualetē, mēs sakārtosim savu apģērbu, piemēram, uzvilksim bikšu galus, uzvilksim piedurknes un, cenšoties nešļakstīt, izmantosim ūdeni, un mūsu sirdij jābūt apmierinātai ar to, jāuzskata to par pietiekamu. Ja tā nav apmierināta, ja tā vēlas vēl lielāku rūpību, tad mēs to neņemsim vērā, nepievērsīsim tam uzmanību. Neuzskatīsim to par svarīgu, lai tā neizplestos. Neizdarīsim to par lielu lietu, lai tā neaugtu.
Tāpat ir arī ar lūgšanu. Dažreiz lūgšanas laikā mūs pārņem šaubas, ienāk kārdinājumi. Tieši pirms atvadīšanās mūs pārņem šaubas: vai es izpildīju četras, vai trīs lūgšanas daļas? Ak vai! Vai mana lūgšana ir nederīga, vai derīga? Patiesībā – parasti – mūsu lūgšana ir pabeigta. Šādā gadījumā, ja mēs bieži saskaramies ar šādām šaubām, mēs tām nedrīkstam pievērst uzmanību, jāatvadās un jāpieņem, ka lūgšana ir pabeigta. Citiem vārdiem sakot, mēs nedrīkstam ļaut šīm šaubām pārvērsties par slimību. Ja mēs ar šādām šaubām saskaramies pirmo reizi vai ļoti reti, mēs padomājam, ja nevaram izlemt, tad pieņemam, ka esam izpildījuši trīs daļas – jo trīs ir droši – un pievienojam vēl vienu daļu un izpildām kļūdas lūgšanu.
Cilvēks netiek saukts pie atbildības par šaubām un kārdinājumiem, kas nāk viņam prātā un sirdī, un viņam par to nav jāatbild. Tikai tad, kad šīs šaubas negatīvi ietekmē ticību un rīcību, tās rada kaitējumu.
Zemsvītras piezīmes:
1. Bediuzzaman, Vārdi, 248. lpp.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Kas ir obsesīvi-kompulsīvie traucējumi (OKT)? Vai varētu sniegt informāciju par to cēloņiem?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
