Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Lai paskaidrotu šo jautājumu, ir vērts īsi norādīt uz dažiem punktiem:
Islāmā
„Bīties no Dieva soda un cerēt uz Viņa žēlastību”
vai
“Nevar būt pārliecināts par Dieva sodu un nedrīkst zaudēt cerību uz Viņa žēlastību.”
Tam ir svarīga vieta kā ticības principam. Tāpēc nevienam nav iespējas rīkoties vai domāt pretrunā šim principam. Pat desmit apustuļi, kuriem tika pasludināta paradīze vēl šajā pasaulē, ar savu dzīvi, kurā viņi izrādīja vēl lielāku dievbijību nekā jebkurš cits, apkopo patiesu ticīgo attieksmi šajā jautājumā.
Tomēr, atkarībā no cilvēku temperamenta, dažiem var vairāk dominēt bailes, bet citiem – cerība. Tiem, kuriem cerība ir spēcīgāka, ir iespējams, ka viņi nenovērtē bailes un, iedvesmoti no cerības, ņem vērā bezgalīgo žēlastību, kurai viņi stipri tic. Tāpēc,
“nāves nakts”
neviens
“Šeb-i arus”
Viņu vērtējumiem nav nekā tāda, kas būtu pretrunā ar ticību.
Tāpat, ticībā
Dieva brīnumi / Dieva varenība
pieaugot,
mīlestība pret Dievu
Tā saucamā mīlestības sajūta pieaugs proporcionāli. Šī mīlestības sajūta, kas attīstās atkarībā no emocijām, bieži vien neklausa prātam. Jo, kā saka, “mīlestībai acis ir aizsietas”. Šī mīlestības pievilcība dažreiz var novest pie tāda stāvokļa, ka tās īpašnieks, neatkarīgi no tā, kāda tā ir, vairs neuztraucas par “elles bailēm”.
Tiem, kas, tāpat kā mēs, patiesībā nezina, ko nozīmē dievišķā mīlestība, ir netaisnīgi apgalvot, ka tā neattiecas uz citiem. Pat metaforiskā mīlestībā ir daudz gadījumu, kad mīlētāji ir gājuši bojā. Tā kā patiesās mīlestības eliksīrs ir daudzkārt spēcīgāks par metaforiskās mīlestības eliksīru, nav nekas dabisks, ka tie, kas ilgojas ieraudzīt Dieva skaistumu, aizmirst par paradīzi un elli.
“Manā sirdī nav ne kārdinājuma pēc paradīzes, ne baiļu no elles…”
Lai gan mēs nevaram izjust to pašu, ko izjuta Bediuzzamans, mēs nekad nešaubāmies par šīs sajūtas eksistenci. Imams Gazali savā darbā “Ihya” mīlestības nodaļā norāda uz dažādiem mīlestības līmeņiem un sniedz piemērus par tiem, kas upurējuši savu dzīvību dēļ metaforiskās mīlestības. Viņš uzsver, ka tiem, kas nezina, kas ir metaforiskā un patiesā mīlestība, nav pareizi to noliegt.
No otras puses, mīlestība un vēlme pēc nāves neizslēdz Dieva bīšanos un vienmērīgu cieņu pret Viņu. Dieva bīšanās ir daudzveidīga. Vieni baidās no Dieva soda, citi – no Dieva dusmām, bet citi – no Dieva žēlastības aizskāruma, no vismazākās necieņas pret Viņa varenību. Tiem, kas ir šajā pakāpē, bailes un dievbijība ir šāda smalka veida bailes. Patiešām, pat pravietis Muhameds (s.a.v.), zinot, ka viņš ir paradīzes iemītnieks,
“Es bīstos no Dieva vairāk nekā jūs visi.”
teica.
Rezumējot;
Tie, kas labi pazīst pasaulē leģendāras, metaforiskas mīlestības un mīlētāju stāvokli, piemēram, Mecnuna un Leilas, Ferhata un Širinas, Tahira un Zuhres, viegli sapratīs ekstāzes stāvokli, ko rada patiesa mīlestība. Dievišķās mīlestības apsēstie, lai sasniegtu vienotību, lai izjustu mieru, lai ieraudzītu svēto skaistumu…
“žēlastība un sods ir viena lieta”
redzēt un
“Gan žēlastība ir laba, gan sods ir laba.”
Tiem, kas tā saka, lai sasniegtu šo garīgo baudu, ir jāpilnveidojas Dieva pazīšanā, Dieva mīlestībā, dievbijībā un garīgajā izaugsmē. Lai Dievs to mums visiem piešķir! (ĀMĪN!…)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
