– Kāpēc mēs esam nosūtīti uz šo pasauli?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Paskatīsimies uz sevi. Ja jūs būtu labs gleznotājs vai tēlnieks, lai parādītu savu talantu un citiem to demonstrētu, jūs izveidotu akmens, koka, dzīvnieka, sievietes un vīrieša attēlu vai skulptūru. No tiem runāt un saprast spēju jūs piešķirtu tikai tiem, kas ir cilvēka formā.
Tagad, ja kāds no viņiem tev iebilstu…
“Kāpēc tu mani radīji? Kāpēc tu man nepajautāji, vai es gribu būt cilvēks?”
Ko jūs teiktu un ko jūs darītu? Katrā ziņā, vismaz…
“Es tevi radīju no nekā, es tevi radīju kā visvērtīgāko, nevis kā akmeni, koku vai dzīvnieku. Kāpēc tu iebilsti, kad tev vajadzētu būt pateicīgam?”
Vai tad jūs tā nedarītu? Pēc tam, kad viņš izteiktu šādu iebildumu, jūs viņu saplēstu gabalos un izmestu miskastē. Bet to, kurš piekrīt viņa pašreizējam stāvoklim, jūs pakārtu vislabākajā vietā, lai visi varētu viņu redzēt.
Kad tie, kas tur bija, to dzirdēja, pat akmeņi to dzirdēja.
“Ja viņš nav apmierināts ar savu stāvokli, varam apmainīties vietām, lai viņš iegūtu cilvēcību, bet es – viņa akmenību.”
Vai viņiem nebūtu taisnība, ja viņi tā teiktu?
Lūk, mans brālis. Tāds ir mūsu stāvoklis kā saprātīgām un visvērtīgākajām būtnēm. Ja mēs iebilstu, lai gan Dievs mums ir devis vislabāko formu un īpašības visā, tad mēs būtu kā viens no dzīvniekiem,
“Mainīsimies vietām.”
vai arī
“Lai viņš tevi iznīcina un ieceļ mani tavā vietā.”
Ko jūs darīsiet, ja viņš/viņa tā teiks?
Visaugstākais Dievs,
Vai nebūtu vislielākā taisnība, ja Viņš to, kurš izsaka šādu iebildumu, saplosītu un iemestu atkritumos, proti, ellē, bet to, kurš piekrīt Viņa gribai, ievietotu Savā paradīzē un apdāvinātu ar vislabākajām dāvanām?
Dievs mūs radījis, lai mēs Viņu pazītu un Viņam pienācīgi kalpotu. Viņš ir radījis arī instrumentus un rīkus, kas mums šajā uzdevumā palīdz. Tātad, tas, kas no mums tiek prasīts, un resursi, kas mums ir pieejami, ir samērīgi un līdzsvaroti. To zina visi, kam ir taisnīgums un sirdsapziņa.
Bet ja mēs apšaubām, vai Dievs mūs radīja, mums jautājot vai nejautājot, tas pilnībā nozīmē Dieva gribas ierobežošanu.
Tomēr, saskaņā ar mūsu zinātnieku vienprātību, Allah
-la yüs’el-
Tas ir, viņš nav atbildīgs par saviem darbiem. Bet neviens nevar apgalvot, ka kāds notikums, ko viņš ir radījis vai izraisījis Visumā, ir bezjēdzīgs vai netaisnīgs. Jo Visumā nav nekā bezjēdzīga vai absurda. Zinātnieki, kas rūpīgi izpētījuši visu Visumu, ir pārsteigti par šo dievišķo gudrību.
Tāpat kā visā Visumā nav iespējams atrast bezjēdzīgus darbus un rīcības, tāpat tos nav iespējams atrast arī šariātā.
Tātad Dievs mums neuzkraus tādus darbus, kurus mēs nespējam paveikt.
Dievs, kas piešķir uzdevumus visiem dzīvniekiem, augiem un nedzīvajiem objektiem, protams, piešķirs uzdevumus arī mums. Pretējā gadījumā visa Visuma gudrība būtu bezjēdzīga attiecībā uz cilvēkiem. Dievam, kuram nav nekā bezjēdzīga vai neglīta un kurš ir brīvs no šādām lietām, protams, ir jāuzliek cilvēkiem tāds slogs, ko viņi spēj nest.
Cilvēka radīšanas mērķis
Šo jautājumu var izskatīt galvenokārt no diviem viedokļiem.
Pirmkārt,
Visu citu, izņemot cilvēku, eksistenciālo būtņu, kas kalpo cilvēkam, jautājums. Šeit nāk prātā divas situācijas. Vai nu jāsaka, ka citas eksistenciālās būtnes pazīst cilvēku, zina viņa vajadzības, jūt viņam līdzjūtību un žēlastību. Tāpēc, piemēram, augļu koks dod cilvēkam augļus, lai apmierinātu viņa vitamīnu vajadzības, dzīvnieki piedāvā cilvēkam gaļu, pienu, olas utt., lai apmierinātu viņa proteīnu vajadzības… Vai arī cilvēks to visu dara ar savu spēku, varu un spējām…
Tomēr, ja rūpīgi ieskatāmies, redzam, ka visu radību pūles, lai apmierinātu cilvēka vajadzības, nav saistītas ar to, ka cilvēks tās pakļauj, pārvalda vai ar tām cīnās; gluži pretēji, tā ir spēka izpausme, kas audzē elementus, jo cilvēks nevar iegūt no zemes, gaisa, ūdens un uguns to, kas nepieciešams viņa dzīvības uzturēšanai; tāpat kā ābols nāk no koka, ola no vistas, piens no aitas, tāpat arī kaitīgie saules stari tiek filtrēti caur atmosfēru, lai tie būtu piemēroti cilvēkam.
Tātad, visi šie notikumi nenotiek tāpēc, ka cilvēks ir ļoti spēcīgs, varens un ietekmīgs, bet tieši otrādi – viņam tiek palīdzēts viņa nespēka, vājuma un bezpalīdzības dēļ, jo viņa spēks, varenība un ietekme nav pietiekami, lai īstenotu visus šos brīnišķīgos notikumus; viņam tiek dāvinātas tās dāvanas, kas viņam nav pieejamas, viņam tiek iedvesmots viņa nezināšanas dēļ, un viņam tiek sniegts atbalsts viņa vajadzībām.
No šī secinājuma rodas šāds jautājums:
Šī bezgalīgā varenība, kas liek visam citam, kas nav cilvēks, kalpot cilvēkam, kāpēc ir radījusi cilvēku un ko tā no viņa vēlas?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nepieciešams precīzi noteikt, ar ko cilvēks atšķiras no citām būtnēm.
Jā, Dievs ir radījis cilvēku kā visizcilāko būtni šajā Visumā. Atšķirībā no visām citām radībām, Viņš ir devis viņam prātu, lai spētu uztvert lietu lietderību un mērķi, sirdsapziņu, lai spētu atšķirt labo no ļaunā, spēju apgūt visas zinātnes, sirdi, lai spētu izprast daudzas noslēpumainas lietas, mēli, lai spētu uztvert visas garšas, acis, lai spētu saskatīt visu skaistuma smalkumu, un ausis, lai spētu dzirdēt visu veidu melodijas un dievišķās slavas dziesmas.
Visvarenais Dievs radīja cilvēku kā izcilāko būtni, padarīja viņu par Savu draugu un sarunu biedru, paziņoja viņam Savus baušļus un aizliegumus caur sūtītām dievišķām grāmatām un parādīja viņam ceļus uz laimi un taisnību.
Ja cilvēks nenovērtē šīs cēlās sajūtas un orgānus, kas viņam doti, viņš aizmirst to, kurš tos devis, un kļūst par viņu neizpratēju. Viņš aizmirst, ka ir Dieva radījums un mākslas darbs, ka vienmēr atrodas Viņa audzināšanas un uzraudzības ietekmē, ka barojas ar Viņa dāvanām. Viņš novēršas no pienākumiem, kas viņam jāpilda pret Viņu. Jā, cilvēks, kurš pazīst sevi un zina, ka viņa radīšanas mērķis ir kalpot Dievam, rīkojas saskaņā ar šo mērķi.
Vēl viens skatpunkts uz šo jautājumu
– Visumā pastāvošie un novērojamie līdzsvaru stāvokļi ir taisnīguma atspoguļojums.
Visums liecina par absolūto taisnīgumu ar savu ekoloģisko, astronomisko un ģeoloģisko līdzsvaru un ir vārdā saukts.
Tiesības
kas ir
Visaugstākais Dievs
Apsūdzēt netaisnībā ir liela netaisnība pret tiesību un taisnīgumu.
Pārlikt atbildību par esošajām netaisnībām, ekspluatāciju un slepkavībām uz Dievu ir tik liela necieņa, kas var izraisīt apokalipsi un izsaukt Viņa dusmas.
– Pasaule nav paradīze un atalgojuma vieta, lai tā būtu baudas un prieka zeme visiem.
Tas, ka tie, kas nāk pasaulē, ātri vien aiziet, jaunieši noveco, cilvēki pastāvīgi saskaras ar nelaimēm un bēdām, un viņus satriec šķiršanās un atdalīšanās, rāda, ka cilvēka ierašanās šajā pasaulē ir pārbaudījums. Pēc pārbaudījuma sekos ceļojums uz citu valsti, kur viņš saņems atlīdzību par pārbaudījuma izturēšanu un sodu par tā neizturēšanu.
– Cilvēks kā pārbaudāma būtne katrā savas eksistences laika posmā/katrā savas dzīves mirklī tiek vērtēts kā pluss vai mīnuss.
Dievišķajam pārbaudījumam – vispārīgi ņemot – ir divi jautājumi un divas atbildes. Šie divi jautājumi ir par dzīves gudrību, no kuriem
viens
tie ir tādi jēdzieni kā grūtības, bēda, pūles, nelaime, pienākums.
Cits jautājums
Savukārt, tādas lietas kā prieks, pārpilnība, svētība, gods un cieņa ir labas lietas. Cilvēki visu savu dzīvi pavada vai nu prieka un miera, vai skumju un bēdu gaisotnē.
Pirmās atbildes atslēgvārds ir pacietība, bet otrās – pateicība.
Dievs ir tas, kurš rada grūtības un uzdod jautājumus, pieprasot pacietību kā atbildi, un Dievs ir tas, kurš rada mierinājumu un uzdod jautājumus, pieprasot pateicību kā atbildi.
Cilvēkiem ir brīva izvēle atbildēt uz šiem jautājumiem vai nē; taču viņiem nav tiesību pieprasīt eksāmena formas vai jautājumu stila maiņu. Jo tas ir
“sunnetullah”
Likums ir dievišķs likums un nekad nemainās.
(sk. Ahzāb, 33/62)
Jāatceras, ka eksāmeni ir pārāk svarīgi, lai tos atstātu studentu ziņā.
– Liktenīgajā brīdī gan labo, gan ļauno rada Dievs.
Taču tie, kas tiek pakļauti pārbaudījumiem, nav tikai marionetes. Viņiem ir sava loma šo ļaunumu rašanās procesā. Jāpievērš uzmanība šim: jautājumos, kas skar cilvēkus, katram notikumam ir divas puses:
Kāds:
Izgudrojumi ir punkti, kas norāda uz Dieva radīšanu. Tātad gan labā, gan ļaunā radītājs ir Dievs. To prasa Tevhid/Dieva vienotības īpašība.
Otrs:
Tādas lietas kā ietaupījumi, tieksmes un viss, kas kalpo kā līdzeklis Dieva radīšanai, ir saistītas ar cilvēka ienākumiem un neietver sevī radīšanas darbu. Lai nodrošinātu brīvu gribu un pārbaudījumu, kā arī lai cilvēki būtu atbildīgi par saviem lēmumiem, šī daļējā griba ir nepieciešama un ir dota cilvēkam taisnīguma labad.
Aplūkojot šo jautājumu no šāda viedokļa, kļūs skaidrs, ka situācija nav tik vienkārša, kā varētu šķist. Piemēram, ja ir kāda slimība, tās radītājs ir Dievs. Taču tie aspekti, kas nav saistīti ar radīšanu, ir cilvēka atbildība. Piemēram, dzert aukstu ūdeni, kad ir sviedri, ir ļaunprātīga rīcība, un par sekām atbild pats cilvēks. Viņš pats ir atbildīgs par savu mandeļu iekaisumu vai gripu. Taču slimības radītājs ir Dievs. Cilvēks ar labām manierēm, tāpat kā pravietis Ibrāhīms (as), uzskata, ka ļaunums ir saistīts ar cēloņiem, bet labums – ar Dieva radīšanu, un saka:
“Kad es saslimstu, Dievs mani izdziedina.”
(Šu’ara, 26/80)
Ja mēs tā nedomātu, tad mums nevajadzētu dusmoties uz to, kurš mums salauza roku vai kāju, nozaga mantu vai pat nogalināja cilvēku. Un Dievam arī nevajadzētu viņus sodīt.
“Saki: Šī ir patiesība no jūsu Kunga. Kas grib, lai tic, kas grib, lai netic.”
(Al-Kahf, 18/29)
“Ja viņi tevi noliedz, tad saki viņiem: Jūsu Kungs ir plašas žēlastības īpašnieks. Bet Viņa sods nevar tikt atvērsts no noziedzīgās sabiedrības. Tie, kas pielūdz citus dievus, teiks:
„Ja Dievs to vēlētos, mēs Viņam nepievienotu nevienu līdzīgu, nedz mūsu tēvi, un mēs nenoteiktu neko par aizliegtu.”
Arī tie, kas bija pirms viņiem, to pašu noliedza, un beigās viņi izjuta Mūsu sodu. Saki: „Vai jums ir kāds pierādījums, ko jūs varētu mums parādīt? Jūs sekojat vienīgi savām domām un runājat vienīgi melus.” Saki:
„Vispatiesākais pierādījums ir tikai pie Allāha. Ja Allāhs to vēlētos, Viņš, protams, visus jūs novestu pie taisnā ceļa.”
”
(Al-An’am, 6/147-149).
“Ja Dievs to vēlētos, Viņš, protams, visus jūs novestu pie taisnā ceļa.”
No šī teikuma mēs varam saprast sekojošo:
„Cilvēki! Pārbaudījuma veidu nosaka Dievs. Ja Viņš to vēlētos, mēs varētu sarīkot tādu pārbaudījumu, lai visi to nokārtotu. Vai arī mēs varētu visus – bez pārbaudījuma – novest pie taisnības un paaugstināt. Neviens mums to nevarētu aizliegt. Bet mēs gribējām atšķirt labos no ļaunajiem, strādīgos no slinkajiem, tos, kas, kā Abu Bekrs, ievēro taisnību, iesaka labo un izmanto savu prātu, no tiem, kas, kā Abu Džehils, seko savam ego un lepnībai. Tas ir arī taisnīguma prasība.”
“Ar šo likumu Dievs sniedz jums daudz pierādījumu, kas viegli pārliecinās jūs par to, ka Viņš nekad nav izdarījis netaisnību vai vardarbību pret cilvēkiem. Tāpēc pazīstiet savas robežas, uzticieties Viņam. Viņš sauc ikvienu pie atbildības un prasa atskaiti, bet neviens nevar saukt Viņu pie atbildības. Jūsu zināšanas ir kā piliens pret Viņa bezgalīgo zināšanu un gudrības jūru.”
“Ticiet Viņa gudrībai, paļaujieties uz Viņa žēlastību, ceriet uz Viņa piedošanu, ticiet, ka Viņš nenodarīs netaisnību, kā musulmaņi pakļaujieties Viņam un tādējādi sasniedziet Viņa mieru…”
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Kāds būtu piemērots atbildes variants kādam, kas saka: “Es nevēlējos tikt radīts?”
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
