„Ak, ticīgie! Neieejiet pravieša mājās, ja vien jums nav atļauts iet uz ēdienu, bet, ja jūs esat aicināti, tad ieejiet, un, kad esat paēduši, tad tūlīt izklīstiet, un nepalieciet sēžot un runājot. Tas apgrūtina pravieti, un viņš kautrējas to jums pateikt, bet Allāhs nekautrējas no patiesības. Un, ja jūs lūdzat kaut ko no viņa sievām, tad lūdziet to no aizkulisēm. Tas ir tīrāks jūsu sirdīm un viņu sirdīm. Un jums nav tiesību apgrūtināt Allāha sūtni, un jums nav tiesību precēties ar viņa sievām pēc viņa. Tas ir liels grēks Allāha priekšā.” (Ahzāb sūra, 53. pants)
– Vai Muhameds, tāpat kā visi pārējie, ir mirstīgs?
– Kādu universālu vēstījumu šis pants var sniegt mums šodien un rīt?
– Vai tad islāma Dievs sūtījis atklāsmes tikai par sava pravieša privāto dzīvi?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Slava lai ir Visaugstākajam Dievam.
Mūsuprāt, kāda, kas saka “Islāma Dievs”, domām nav nekādas vērtības. Jo
tas, kurš izsaka viedokli par kaut ko, kam pats netic.
Neviena loģika nevar pastāvīgi darboties pretrunā pati ar sevi. Jo aizspriedumi apžilbina acis, naids un ienaids aptumšo prātu, un ikviena, kas cenšas atspēkot to, kam netic, prāta spējas ir paralizētas.
Piemēram, ja no diviem cilvēkiem, kas pārdomā Visuma eksistenci, viens tic Radītājam, tad visas viņa domas var ņemt vērā. Jo vienkāršoti sakot, viņš var teikt:
“Nav adatas bez meistara, nav burta bez rakstītāja, nav valsts bez prezidenta, nav provinces bez gubernatora, pat ciema nav bez vecākā, nevar būt…”
Tātad apgalvot, ka šis brīnumainais Visums ir radies nejauši, bez saimnieka, meistara, rakstnieka, vadības un gribas, ir…
Tas ir prātam neaptverami.
Bet neviens, kas nepiekrīt, ka tā ir.
“ka tas ir radies tādā veidā, kāda ir ontoloģiska, arheoloģiska, bioloģiska u.tml. nejaušība, vai arī ar nedzīvu, bezapziņas, nespējīgu cēloņu palīdzību”
viņam ir jāparāda piemērs, un tā kā līdz šim neviens tādu piemēru nav parādījis, tāda piemēra parādīšana, kas būtu kā iekļūšana zirnekļa tīklā, ir tūkstoš reižu neiespējama. Tas ir viens!
Otrkārt:
Attiecīgā panta tulkojums ir šāds:
„Ak, ticīgie! Neieejiet pravieša mājās, ja jums nav atļauts, un negaidiet, kamēr ēdiens būs gatavs; bet, ja jūs esat aicināti uz ēšanu, tad ieejiet; un kad esat paēduši, tad tūlīt izklīstiet un nepalieciet sēžot un runājot. Tas apbēdina pravieti, un viņš kautrējas jums to pateikt, bet Dievs nekautrējas no patiesības. Ja jūs lūdzat kaut ko no pravieša sievām, tad lūdziet to aiz aizkara; tas ir labāk jūsu un viņu sirdīm, lai tās paliktu tīras. Jums nav tiesību apbēdināt Dieva sūtni, un jums nav tiesību precēties ar viņa sievām pēc viņa nāves; tas būtu liels grēks Dieva priekšā.”
(Al-Ahzab, 33/53)
a)
Šeit jautājums nav par ēšanu vai neēšanu. Jautājums ir par viņa nepārtraukto lūgšanu Dievam, dienu un nakti, par viņa saziņu ar eņģeļiem, par viņa kalpošanas pienākumu, par viņa uzdevumu nodot un izskaidrot atklāsmi cilvēkiem, par viņa rūpēm par ģimeni utt.
-ja tā var teikt-
Tas ir jautājums par to, lai neiztraucētu kādu svētu personu (asm) nevietā un nepiemērotā laikā, kad viņam nav laika pat galvu paskašņāt.
b)
Dažu nesen pieņēmušo islāmu beduīnu nepieklājīga un bezkaunīga uzvedība, kad viņi bez takta un cieņas ienāca pie Muhameda (s.a.v.), kurš ir gan šīs, gan nākamās pasaules materiālais un garīgais vadītājs, un uzvedās tā, it kā viņiem nebūtu nekādas nojausmas, kad viņi varētu pieklauvēt pie viņa durvīm un kad iziet, protams, ir pelnījusi aizrādījumu.
c)
Visiem ir zināms, cik svarīgi ir iepriekš vienoties par tikšanos, lai tiktos ne tikai ar prezidentu, premjerministru vai gubernatoru, bet pat ar jebkuras iestādes vadītāju.
Tagad, bez iepriekšēja paziņojuma vai atļaujas no Visaugstākā Dieva, Visuma valdnieka, sūtņa, pravieša Muhameda (s.a.v.), nejauši pieklauvēt pie viņa durvīm jebkurā laikā – no rīta, pusdienlaikā vai vakarā – un ieiet iekšā, turklāt, gaidīt ēšanas laiku un pēc tam…
(it kā viņi būtu kādā lauku krogā)
cik ilgi viņiem ir uz to pārcilvēcisko asamblejas vietu
-kā iekarotājs
– Aizņemtība ir, bez šaubām, tāda uzvedība, kas prasa brīdinājumu.
d)
Neskatoties uz visu šo nepieklājīgo un bezkaunīgo uzvedību, mājas saimnieka, pravieša Muhameda (sav), kautrīgums, kas neļāva viņam tos brīdināt, ir neparasts pieklājības virsotnes piemērs.
Tas, ka mums ir sniegts šāds spilgts piemērs, lai mācītu šo morālo pamācību, pietiekami pierāda, ka Korāns ir dievišķās gudrības avots, un ka šie morāles principi ir spēkā visos laikos.
Kā zināms, pravietis Muhameds (s.a.v.) savā personā iemiesoja visas sabiedriskās un privātās dzīves jomas. Piemēram, viņš bija tēvs, vīrs, valsts vadītājs, tiesnesis, komandieris, skolotājs, draugs, biedrs utt.
Šajā ziņā, ja kāds jautājums attiecas uz kādu no mūsu Kunga (sav) amatiem, tad tie, kas ieņem šo amatu, ņem viņu par paraugu, un citi musulmaņi viņu vērtē atbilstoši šim amatam.
Piemēram,
Visi tēvi var ņemt paraugu no viņa rīcības kā tēva.
Viņa spriedumus kā tiesneša ņem par piemēru visi tiesneši, viņa rīcību kā valsts vadītāja – visi valsts vadītāji, bet viņa uzvedību kā komandiera – visi komandieri. Tāpat var būt ar katru ticīgo un musulmoni.
Tātad, ir iespējams izvērtēt pantu, kas minēts jautājumā, ņemot vērā šo pārstāvniecības amatu, un apgalvot, ka šie noteikumi ir spēkā arī attiecībā uz tiem, kas ieņem šos amatus.
Dieva vārds ir no mūžības un uz mūžību.
Tas vienmēr sniedz mācības un pamācības; protams, tiem, kas vēlas tās saprast.
“Patiesi, tiem, kas cer uz Allāhu un pēdējo dienu un daudz piemin Allāhu, ir labs piemērs Allāha sūtnī.”
(Al-Ahzab, 33/21)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
