Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šajā pantā uzsvērts, ka ebreji nav bijuši patiesi savos vārdos, apgalvojot, ka ir Dieva draugi, lai gan zinājuši par savu slikto likteni, un ka viņi nav vēlējušies mirt. Ja viņi būtu Dieva draugi, viņi nebaidītos no nāves. Tādējādi pants atmasko ebreju melus.
Sūras al-Baqara 94. pantā ebrejiem tiek izteikts aicinājums vēlēties nāvi, ja viņi patiesi tic, ka pēcnāves dzīve ir paredzēta tikai viņiem, nevis citiem. 95. pantā ir norādīts, ka viņi to nekad nedarīs. Šis aicinājums liecina par viņu apgalvojumu, ka pēcnāves laime ir paredzēta tikai viņiem. Šeit nav runa par viņu šaubām par pēcnāves dzīvi, bet gan par viņu apgalvojumu, ka viņi vienīgie ir Dieva draugi starp visiem cilvēkiem. Tomēr, atgādinot, ka viņi nekad nevēlēsies nāvi, no kuras viņi bēg, tiek uzsvērts, ka viņi nav patiesi savos apgalvojumos. (1)
Kopīgais punkts starp aicinājumu Bakara sūrā un šeit izteikto aicinājumu ir tas, ka viņi nekad nevēlēsies nāvi, jo ir izdarījuši tik ļaunus darbus, ka tas izdzēš viņu cerību uz pēcnāves dzīvi, un, lai gan viņi zina par pēcnāves dzīves eksistenci, viņi ir pieķērušies šai pasaules dzīvei kā elkam. Šis pēdējais punkts ir izteikts Bakara sūras 96. pantā un šeit 8. pantā. (2), (3).
1. Par šo tēmu, īpaši attiecībā uz skaidrojumiem, kas pievērš uzmanību atsevišķiem fragmentiem un izteicieniem Torā, kas norāda uz pēcnāves dzīves esamību, skat. Ismail Taşpınar, Duvarın Öteki Yüzü! Yahudi Kaynaklarına Göre Yahudilik’te Âhiret İnancı, Stambula 2003.
2. Informāciju par Toru un jūdaismu skat. Āl-i Imrān 3/3-4; Ömer Faruk Harman, “Tevrat”, İFAV Arus., IV, 363-367; a. mlf., “Yahudilik”, İFAVAns., IV, 464-470; par nāves būtību skat. Āl-i Imrān 3/185; par attiecībām starp dvēseli, garu un cilvēku skat. Nisa 4/1; Isrā 17/85.
3. Attiecīgā panta skaidrojumu skat. Diyanet Tefsiri, Kur’an Yolu: V, 272-273.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
