Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
„Laulības pārkāpējs vēlas precēties tikai ar prostitūtu vai elku pielūdzēju. Un prostitūtu vēlas precēties tikai laulības pārkāpējs vai elku pielūdzējs. Šādas laulības ticīgajiem ir aizliegtas.”
(An-Nur, 24/3)
Attiecībā uz šī panta nozīmi pastāv nesaskaņas starp zinātniekiem.
Daži zinātnieki uzskata, ka, kā minēts pantā, laulība ar laulības pārkāpēju (gan sievieti, gan vīrieti) ir aizliegta. Viņu pierādījumi ir daži no tālāk minētajiem hadīsiem. Kāds hadīss vēsta, ka mūsu Kungs (s.a.v.) teicis:
“Pātagots noziedznieks var apprecēt tikai tādu pašu kā viņš.”
(Ebu Davud, Nikah, 4; Ahmed b. Hanbel, II/324).
Kā stāsta Ahmeds ibn Hanbels un Taberānī, kad kāds vīrietis jautājis pravietim (s.a.v.) par to, vai drīkst precēties ar sievieti, kas ir izdarījusi laulības pārkāpumu, pravietis (s.a.v.) atbildējis:
„Ar laulības pārkāpēju sievieti var apprecēt tikai laulības pārkāpējs vīrietis vai daudzdievības piekritējs.”
Viņš ir nolasījis šo pantu. Hejsemijs ir teicis, ka Ibn Hanbela stāstījums ir autentisks.
(skat. Mecmau’z-Zevaid, VII/73-74)
.
Daži citi zinātnieki uzskata, ka šis spriedums attiecas uz konkrētām personām un ir spēkā tikai attiecībā uz tām.
Tātad, precēties ar cilvēkiem, kas ir izdarījuši laulības pārkāpumu, nav aizliegts, bet gan nepieņemami.
Citi zinātnieki uzskata, ka šis pants vēlāk tika atcelts un ir atcelts. Kā ziņo Saids ibn Musajibs, šī panta spēkā esamība tika atcelta,
“Izprecināsim jūsu vidū esošos neprecētos.”
(An-Nūr, 24/32)
un
“Ņemiet par sievām tās sievietes, kuras jums ir atļautas.”
(Nisa, 4/3)
Ir izplatīts uzskats, ka šie panti ir atcelti ar citiem pantiem, un šo viedokli atbalsta arī konfesiju imami.
(skat. Kurtubī, Ibn Ašūr, attiecīgā panta skaidrojums).
Pēc Razī viedokļa, šajā pantā ir izmantota retoriska figūra – tağlip. Tas nozīmē, ka, tāpat kā parasti taisnīgi cilvēki vēlas precēties ar taisnīgiem cilvēkiem, tāpat arī netikļi un laulības pārkāpēji vēlas precēties ar sev līdzīgiem netikļiem un laulības pārkāpējiem. Pretējā gadījumā, pat ja taisnīga cilvēka laulība ar sievieti, kas ir izdarījusi laulības pārkāpumu, ir nepieņemama, tā nav aizliegta.
(plašāku informāciju skat. Razī, attiecīgā panta skaidrojums).
Beizavī izteica tādu pašu viedokli un paziņoja, ka šis pants tika atklāts, kad daži nabadzīgi muhadžiru musulmaņi vēlējās apprecēt dažas prostitūtas, kas nodrošināja viņu iztiku (Beizavī, attiecīgā panta interpretācija).
Par šo tēmu.
Tiem, kas vēlas iepazīties ar turku valodā rakstītiem Korāna komentāriem, ieteicams izlasīt Hamdi Yazır’a piedēvēto komentāru. Tur, izmantojot dažādus komentāru avotus, ir sniegta plaša informācija.
Mūsuprāt, ir kāds punkts, ko nedrīkst aizmirst, proti:
Attiecīgais pants un atšķirīgie viedokļi, ko izteikuši zinātnieki, attiecas uz tiem, kas turpina izdarīt laulības pārkāpumu. Proti, pantā ir teikts:
“kas ir izdarījis laulības pārkāpumu”
nesaka,
“laulības pārkāpējs”
kas nozīmē
“laulības pārkāpējs/laulības pārkāpēja”
Tiek teikts. Šie vārdi, kas ir darbības vārda izteiksmē, saskaņā ar gramatikas likumiem norāda uz neatlaidību un nepārtrauktību, jo tie ir lietvārdi – un ietver arī tagadni. Tātad, mērķis ir norādīt, ka nav piemēroti precēties ar tiem, kas joprojām neatlaidīgi piekopj laulības pārkāpšanu un turpina to darīt. Pretējā gadījumā, ja kāds ir nožēlojis grēkus – un, ņemot vērā, ka viņš tiks piedots no Dieva puses – tad nav runas par to, ka ar viņu nedrīkstētu precēties.
Patiesībā, šajā pantā ir uzsvērts, ka nav pareizi precēties ne ar laulības pārkāpēju, ne ar daudzdievību praktizējošu personu.
“Daudzdievotājs”
Arī vārds “širk” norāda uz neatlaidību un pastāvību. Tas liecina, ka, kamēr cilvēks turpina širkā, viņam ir aizliegts precēties ar viņu. Nav iespējams apgalvot, ka ir aizliegts precēties ar kādu, kas bija širkā, bet pēc tam atgriezās pie ticības un kļuva par musulmani. Fakts ir tāds, ka daudzi, kas bija širkā, pieņēma islāmu un apprecējās ar musulmaņiem.
„Darbi ir atkarīgi no nodomiem. Katram ir tas, ko viņš ir iecerējis. Tātad, ja kāda cilvēka migrācija ir vērsta uz Allāhu un Viņa sūtni, tad viņa migrācija ir vērsta uz Allāhu un Viņa sūtni. Bet ja kāda cilvēka migrācija ir vērsta uz kādu pasaulīgu labumu vai uz sievieti, ar kuru viņš vēlas apprecēties, tad viņa migrācija ir vērsta uz to, ko viņš ir iecerējis.”
(Buhari, Nikah, 5; Muslim, Imaret, 155)
Kā iemesls šī hadīsa rašanās vēsturei tiek minēts šāds notikums:
Pēc tam, kad pravietis Muhameds (s.a.v.) pārcēlās uz Medīnu, arī musulmaņi sekoja viņa piemēram. Viena no tām, kas pārcēlās, bija sieviete vārdā Ummū Kajsa. Kāds vīrietis, kurš vēlējās ar viņu apprecēties, jautāja sievietei:
“Ja tu nepārcelsies, es ar tevi neprecēšos.”
Pēc viņas teiktā, viņš emigrēja, lai ar viņu apprecētos, un viņi apprecējās Medīnā. Tā kā visi emigrēja, lai iegūtu Allāha un Viņa sūtņa labvēlību, šī vīrieša nodoms, kurš emigrēja tikai tāpēc, lai apprecētos ar Ummu Kajsu, bija visiem zināms, tāpēc viņu sauca par Ummu Kajsas Muhadžiru, kas nozīmē “Ummu Kajsas emigrants”.
“Muhadžiru Ummü Kajs”
ir ieguvis iesauku
(sk. Ibn Hadžer, Fethu’l-Bārī, 1/10).
Tāpat kā kādam musulmanim vārdā Mersed b. Mersed, kuram bija (pirmsislāma) mīļākā, un
“joprojām nodarbojas ar prostitūciju”
Ir hadīsi, kas vēsta, ka šis pants tika atklāts, kad viņš vēlējās apprecēt sievieti vārdā ANAK.
(sk. Tirmizī, 25 / Nur sūras interpretācija).
Šis hadīss arī norāda, ka attiecīgais panta noteikums attiecas uz tiem, kas turpina izdarīt laulības pārkāpumus un širk (dažādu dievu pielūgšanu).
– Mēs uzskatām, ka cilvēks, kurš vēlas apprecēt sievieti, kas nožēlo savus grēkus, – it īpaši, ja viņš to dara ar nolūku viņu aizsargāt un neļaut viņai palikt uz ielas, – iegūst nevis grēku, bet gan labu darbu.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
