Tiek apgalvots, ka bads vairs nav nāves cēlonis. Tomēr daudzviet pasaulē cilvēki mirst no bada. Kā jūs izskaidrotu šo pretrunu?

– Ja Dievs ir garantējis iztiku, ko tad jūs sakāt par tiem, kas mirst no bada Āfrikā?

Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,

Saskaņā ar iepriekš minēto pantu, Dievs ir tas, kurš apgādā visus dzīvos radījumus visu viņu dzīves laiku. Viņš nodrošina viņiem iztiku, kamēr tie dzīvo, tātad iztika ir Dieva garantēta.

Jā, Visaugstākais, kas ir bezgalīgas žēlastības avots, ir izklājis zemi kā svētku galdu un uzaicinājis uz šo mielastu visas dzīvās būtnes. No šī mielasta gūst labumu gan mikrobi, kas ir tik mazi, ka tos nevar redzēt ar aci, gan arī vaļi, kas sver tonnām.

Bioloģija ir konstatējusi, ka uz Zemes ir vairāk nekā 2 000 000 augu un dzīvnieku sugu. Katrai sugai ir neskaitāmi daudz indivīdu. Katram no tiem ir atšķirīgs kuņģis, atšķirīgas sajūtas un atšķirīgs ēdiens, kas viņiem garšo, tāpat kā atšķirīgs ir viņu galds.

Vislabākais piemērs tam, ka visu dzīvo radījumu iztiku nodrošina Dievs, ir tas, ka bezpalīdzīgie saņem daudz labāku uzturu. Piemēram, bērns mātes dzemdē ir pilnīgi bezspēcīgs. Tomēr caur nabassaiti viņš saņem vislabāko uzturu. Kad viņš atver acis šajā pasaulē, viņš iegūst nedaudz spēka, un šī ieeja aizveras. Šoreiz viņš tiek barots caur muti, ar tīru un barojošu pienu, kas izplūst no krūtsgaliem. Šajā pienā, kas satur visas nepieciešamās uzturvielas, piemēram, taukus, olbaltumvielas un ogļhidrātus, kas nepieciešami bērna izdzīvošanai, nav nekā cita. Šie elementi tiek uzkrāti bērna ķermenī jau mātes dzemdē, pateicoties Dievam, kas ir visu dzīvo radījumu iztikas garants. Un šis process turpinās apmēram sešus mēnešus.

Nē. Līdzīgus likumus var novērot visās dzīvajās būtnēs. Lauva, kas ar savu titulu “meža karalis” liek trīcēt visām dzīvajām radībām, kad atrod barību, pati to neēd, bet nes saviem izsalkušajiem mazuļiem. Vistas atrod graudu un dod to saviem cāļiem.

Cilvēki ieelpo skābekli un izelpo oglekļa dioksīdu, bet augi ieelpo oglekļa dioksīdu un izelpo skābekli. Augi, uzņemot no augsnes noteiktas vielas, saules gaismas ietekmē rada organiskās vielas. Augi ir barība dzīvniekiem, daži dzīvnieki ir barība citiem dzīvniekiem, bet daži – cilvēkiem. Šis barības ķēdes likums ir nepārtraukts, un tādējādi uz Zemes nepaliek neviena radība, kas nebūtu apgādāta ar barību.

Iepriekš mēs minējām, ka Dievs ir visu dzīvo būtņu apgādātājs. Var rasties jautājums.

Šo jautājumu var aplūkot no dažādiem aspektiem. Daļa no uzturā uzņemtajām vielām tiek uzglabāta organismā glikogēna un tauku veidā. Šīs rezerves tiek izmantotas badošanās laikā. Šīs rezerves nodrošina cilvēka izdzīvošanu diezgan ilgā laika periodā. Doktora Djūija pētījumi šajā jomā ir ļoti interesanti:

Diviem četrgadīgiem bērniem, kuri neuzmanības dēļ iedzēra zāles, bija apdegumi barības vadā un kuņģī, un viņi vairs nevarēja ēst. Pirmais, vājākais un trauslākais bērns, izmantojot savas organisma rezerves, izdzīvoja 75 dienas. Otrais, spēcīgākais bērns, izturēja 90 dienas.

Doktora Bertholeta pētījuma par ilgstošu badošanos rezultāti ir ievērības cienīgi. Saskaņā ar tiem, svara zudums ilgstošas badošanās laikā notiek galvenokārt mazāk svarīgos orgānos un audos, piemēram, taukos un liesā. Šie pētījumi parādīja, ka ilgstošas badošanās laikā organisms izmanto 97% tauku, 63% liesas, 56% aknu, 30% muskuļu un 17% asins. Tomēr tajā pašā pētījumā tika konstatēts, ka smadzenēs un nervu sistēmā, kas ir vitāli svarīgas, svara zudums nenotika. Pēdējie pētījumi ir parādījuši, ka šādas badošanās laikā tauki tiek pārveidoti par ketonķermeņiem un nosūtīti smadzeņu šūnām palīgā.

Pārtikas atņemšana nedrīkst notikt pēkšņi. Pretējā gadījumā, ja tiek pārtraukts ierastais ieradums, ķermenis var novājināties un tas var novest pie nāves. Ibn Haldūns šo jautājumu izskaidro šādi:

“Tie, kas pieraduši daudz ēst vietās, kur trūkst pārtikas, zaudē daudz vairāk nekā tie, kas pieraduši ēst maz. Viņus nogalina nevis trūkums, ar ko viņi saskaras, bet gan pārpilnība, pie kuras viņi bija pieraduši.” (1)

Tiek apgalvots, ka 20% no pasaulē no bada mirušajiem ir bērni, kas jaunāki par gadu, un 35% no tiem dzīvo Āfrikā. Acīmredzot, mikroorganismi, kas vienmēr atrodas gan cilvēka ķermenī, gan tā apkārtnē, izmanto ķermeņa vājumu, lai to pārvarētu. Bērni šajā ziņā ir visneaizsargātākie un tāpēc mirst visvairāk. Tātad, tie, kas mirst no bada, mirst nevis no pārtikas trūkuma, bet no slimībām, kas rodas pārtikas trūkuma dēļ.

Šajā sakarā profesors Sabahattin Zaims izmanto šādus izteicienus:

“Pat Tālajos Austrumos, Dienvidamerikā un Āfrikā, kur pārtikas ražošana ir visnepietiekamākā, pēdējo 30 gadu laikā pārtikas ražošanas apjoms uz vienu iedzīvotāju nav samazinājies, bet ir palicis stabils, savukārt citos reģionos tas ir pieaudzis par 16% līdz 50%. Tajā pašā darbā tiek skaidrots, ka bada skartu cilvēku esamība dažos pasaules reģionos ir saistīta ar nepietiekamu izmantošanu cilvēkresursu. Šādās valstīs tiek norādīts uz kapitāla, kā viena no ražošanas faktoriem, pārpilnību. Tikmēr tiek norādīts, ka resursu un citu iespēju attīstība ir tādā stāvoklī, ka visās valstīs nacionālais ienākums varētu pieaugt ātrāk nekā iedzīvotāju skaits.”(2)

Saskaņā ar Lielbritānijā veiktā pētījuma rezultātiem, ar pietiekamu mēslojuma izmantošanu ir iespējams palielināt pārtikas ražošanu vismaz 10 reizes. Tas nozīmē, ka būtu iespējams nodrošināt pārtiku aptuveni 31,5 miljardiem cilvēku.(3)

1. Canan, İ.; Audzināšana saskaņā ar pravieša Muhameda sunnu, trešais izdevums, 1984.

2. Zaim, S.; Demogrāfiskā situācija Turcijā tās politiskajos, ekonomiskajos un sociālajos aspektos, 1973.

3. Ergüllü, E.; Nākotnes lielākā problēma – bads, laikraksts Milliyet, 21.12.1982.

Ar sveicieniem un lūgšanām…

Islāms jautājumos un atbildēs