Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Šiīti, apgalvojot, ka kalifāts piederēja Ali, cenšas sniegt papildu pierādījumus. Viens no tiem ir…
Gadir Hum
Tas bija šāds notikums: tas bija atgriešanās no atvadu svētceļojuma. Mūsu pravietis kopā ar saviem pavadoņiem atradās starp Meku un Medīnu,
Gadir Hum
Viņi apstājās kādā vietā, lai atpūstos. Tur viņi kādu laiku atpūtās, noskaitīja pusdienas lūgšanu un tad uzrunāja savus pavadoņus, beigās sakot:
„Kas ir mans draugs, tas ir arī Ali draugs. Ak, Dievs, esi draugs tam, kas ir viņa draugs, un esi ienaidnieks tam, kas ir viņa ienaidnieks. Palīdzi tam, kas viņam palīdz.”
1
Šiīti šo hadīsu izprot un interpretē nepareizi, atšķirīgi no tā, kā to ir teicis pravietis (s.a.v.).
Gadir Hum
pieminētais(-ā)
“aizgādība”
Tas nav kalifāts tādā nozīmē, kādu tam piešķir šiīti.
“draugs”
tas nozīmē. Patiešām, Hz. Ali mazdēls Hasans el-Musenna par šo jautājumu saka sekojošo:
„Allahs sūtnis (s.a.v.) ar to nav domājis kalifātu un sultanātu. Ja viņš to būtu gribējis teikt, viņš to būtu teicis skaidri. Jo Allahs sūtnis (s.a.v.) ir visizteiksmīgākais un visprecīzākais runātājs starp musulmaņiem.”2
Atkal, Hz. Ali, Basrā viņam
“Vai tev ir kāds līgums vai pilnvara no Allāha sūtņa, kas tev piešķir kalifa amatu, vai tu rīkojies pēc saviem ieskatiem?”
kā atbilde uz jautājumu, kas skan šādi:
“Nē, nav.”
Piekunēju, es biju pirmais, kas apstiprināja un ticēja Dieva sūtnim, es nevaru būt pirmais, kas melo viņa vārdā.
Ja man būtu kāds solījums no Dieva sūtņa, ka viņš man atstājis kalifātu, es neļautu ne Abu Bakram, ne Omaram kāpt uz viņa minbaru. Pat ja man nebūtu nekādas varas viņiem pretoties, es cīnītos ar savām rokām.”
Šiītu apgalvojums, ka Ali, lai gan bija pakļāvīgs Abū Bakram un Umarim un tiem palīdzēja, to darīja bailēs no viņiem, un viņi viņu apsūdz liekulībā. Par šo jautājumu Bediuzzaman savā darbā “Lem’alar” saka sekojošo:
„Kas attiecas uz Šiītu kalifātu, tiem nav nekādu tiesību, izņemot kaunu pret Sunnītu un Džamātu. Jo, lai gan viņi apgalvo, ka ārkārtīgi mīl Ali (ra), viņi viņu pazemo un viņu mācība prasa, lai viņš būtu ļaunā uzvedībā. Jo viņi saka, ka…”
„Lai gan Hazrat Siddiq un Hazrat Omar bija netaisni, Hazrat Ali viņiem piekāpās. Šiītu terminoloģijā viņš izmantoja takiju, proti, baidījās no viņiem un izlikās.”
Vai tiešām tāds islāma varonis un
‘Esedullah’
Uzskatīt par liekulīgu un gļēvu personu, kas ieguvusi titulu un ir taisnīgo komandieris un vadītājs, un kas izrāda mākslīgu pieķeršanos tiem, kurus tā nemīl, un piekrīt netaisnīgo pakļautībai, nenozīmē viņu mīlēt. No šāda veida mīlestības Hz. Ali atsakās.”„Lūk, taisnības ceļa sekotāji nekādā ziņā nenievājas pret Ali, neapsūdz viņu amorālumā. Viņi neuzskata viņu par gļēvuli, kurš izrādījis tādu drosmi, un saka: „Ja Ali nebūtu uzskatījis Rašidīnu kalifus par taisnīgiem, viņš tos neatzītu un nepakļautos tiem ne uz mirkli. Tātad, tāpēc, ka viņš tos uzskatīja par taisnīgiem un labākiem, viņš savu centību un drosmi veltīja taisnības ceļam.”3
Kā redzams no visa iepriekš minētā, pravietim Muhamedam nebija nekāda testamenta, kas būtu adresēts Ali, un Ali nav atteicies no zvēresta iepriekšējiem kalifiem bailēs no tiem. Viņš uzskatīja Abu Bakru un Omaru par piemērotākiem kalifiem nekā sevi, un viņš neprotestēja pret Osmana iecelšanu, jo bija devis solījumu viņam paklausīt. Un Ali patiesi mīlēja šos trīs iepriekšējos kalifus un nekautrējās to teikt visur.
Daži no tiem, kas neatbalstīja Abu Bakru, vēlējās atbalstīt Ali. Taču Ali visu savu dzīvi cīnījās par musulmaņu vienotību un saskaņu. Viņš nekad neatvērtu ceļu šķelšanai. Viņš stingri atraidīja tos, kas tā domāja. Piemēram, viens no tiem, kas vēlējās atbalstīt Ali, bija Sufjans. Viņš atbildēja viņam šādi:
„Mēs uzskatām, ka Abū Bakrs (ra) ir pietiekami kompetents un cienīgs kalifāta amatam. Mēs viņu šajā lietā atstājām vienu pašu. Mēs neiejaucāmies.”
4
Ali bija viens no galvenajiem palīgiem Abu Bakra kalifāta laikā. Pēc Abu Bakra nāves viņš teica šādu runu:
„Tu biji kā kalns, ko nevarēja satricināt ne vētras, ne visstiprākās viesuļvētras. Kā teicis Dieva sūtnis, tu biji vājš savā miesā, bet stiprs Dieva valodā, pazemīgs, ar augstu stāvokli pie Dieva un uz zemes, liels ticīgo vidū. Nevienam nebija pret tevi naida. Nevienam nebija nevienas īpašības, ko viņš uzskatītu par nevērtīgu tevī. Stiprais bija vājš tavā klātbūtnē, kamēr nebija atguvis savas tiesības. Un vājais bija stiprs, kamēr nebija atguvis savas tiesības. Lai Dievs mūs neatstāj bez tavas labdarības. Lai Viņš mūs nenoved no ceļa pēc tevis.”
5
Savā kalifāta laikā Ali neļāva izteikt nekādas negatīvas piezīmes par Abu Bekru un Omaru. Reiz viņš teica:
“Es dzirdēju, ka daži cilvēki uzskata mani par pārāku par Abu Bekru un Omaru.”
Ja es būtu kaut ko teicis par šo jautājumu iepriekš, es sodītu tos, kas tagad tā runā. Tā kā es neko neteicu, es to nedaru. Kas vien turpmāk tā runās, tas ir melis. Pēc Allāha sūtņa, visaugstākie cilvēki ir Abu Bekrs, tad Omars. Lai Allāhs būtu apmierināts ar abiem.”„Zvērēju pie Allāha, kas atdzīvina sausās sēklas un iedveš dzīvību nedzīvajām lietām, ka Abu Bekru un Omu mīlēs tikai tie, kas ir pārāki un cildinātāki no ticīgajiem. Un tikai grēcinieki uz viņiem skatīsies ar ļaunu aci un ienaidīs viņus.”6
Ali, savas mīlestības pret Omaru dēļ, izprecināja viņam savu meitu Ummū Gulsūmu.⁷ Kad Omars nomira, Ali atnāca pie viņa kapa un teica šādu runu, izrādot savu mīlestību pret viņu:
„Ak, Omārs, man ir daudz patīkamāk stāties Dieva priekšā ar tādu darbu, kādu tu vēlies. Es neatradu nevienu citu, kura darbs man būtu tik patīkams kā tavējais.”
8
Pēc Omera nāves, Ali nekavējoties zvērēja uzticību Osmanam, kuru bija ievēlējusi šura. Ali mīlēja Osmanu tikpat, cik mīlēja Abu Bekru un Omeru. Osmana kalifāta laikā viņš bija viņa galvenais palīgs, aizstāvot viņu pret nemierniekiem. Viņš noraidīja piedāvājumus gāzt Osmanu un zvērēt uzticību viņam pašam. Viņš nepieņēma nemiernieku zvērestu uzticībai pat pēc Osmana nāves, sakot:
“Es lūdzos Dievu, lai mani pasargā no tā, ka es pieņemtu Osmana slepkavu zvērestu uzticībai.”
9
Zemsvītras piezīmes:
1. Ahmads ibn Hanbels, Musneds, IV, lpp. 368.
2. Ismail Mutlu, Četru kalifu periods, lpp. 333.
3. Lem’alar, 31. lpp.
4. Četru kalifu valdīšanas periods, lpp. 340.
5. izdevums, 341. lpp.
6. Hayatü’s-sahabe, III, lpp. 348, 349.
7. H. Ibrahims Hasans, Islāma vēsture, 317. lpp.; Četru kalifu periods, 343. lpp.
8. Četru kalifu valdīšanas periods, lpp. 343.
9. izdevums, lpp. 345.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– GADĪRU HUM.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
