– Saskaņā ar pašreizējiem likumiem, laulības laikā iegūtais īpašums šķiršanās gadījumā tiek sadalīts starp laulātajiem vienlīdzīgi. Tātad, ja vīrs pēc laulībām nopērk māju par savu naudu, šī māja šķiršanās gadījumā tiek sadalīta starp laulātajiem 50/50. Vai šis sadalījums ir pareizs saskaņā ar islāmu?
– Sievietei, ar kuru noslēgta laulība, jau tiek izmaksāta mahr (dāvana). Vai tas, ka sieviete ar likumu tiek uzskatīta par līdzīpašnieci vīra īpašumam, atbilst reliģiskajiem likumiem?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ticīgie ir saistīti ar līgumiem un vienošanās. Laulātie pāri,
“Īpašums, kas iegūts pēc šī datuma, ir mūsu kopīpašums.”
Ja viņi ir noslēguši tādu līgumu, tad īpašums ir kopīgs. Ja tāda līguma nav, tad katram pieder tas, ko viņš ir nopelnījis, bet vīrietis ir atbildīgs par ģimenes uzturēšanu.
Islāmā privātīpašums ir pamats.
Tātad, ģimenē pastāv nevis kopīpašums, bet atsevišķa īpašuma princips. Katram ģimenes loceklim – sievai, vīram un pieaugušiem, rīcībspējīgiem bērniem – pieder tas, ko viņš vai viņa ir nopelnījis. Šajā kontekstā sievietes gan nopelnītā nauda, gan īpašums, ko viņa ieguvusi, piemēram, mantojuma ceļā, ir pilnībā viņas īpašums. Katram ir tiesības un pilnvaras rīkoties ar savu īpašumu, kā viņš vai viņa vēlas, kamēr ir dzīvs. Vīram nav tiesību uz sievietes īpašumu. Vīram nav tiesību rīkoties ar sievietes īpašumu, ja vien viņa pati to nevēlas. Tomēr, ja viņi vēlas, viņi var brīvi vienoties par kopīpašumu. Īsāk sakot, nevienam no laulātajiem nav tiesību bez otra laulātā atļaujas iejaukties otra laulātā īpašumā vai naudā.
No otras puses, vīram ir jāsedz visas sievas ikdienas izmaksas laulības laikā. Korānā ir teikts:
(At-Talak, 65/6)
Un pravieša Muhameda (s.a.v.) hadītos ir skaidri norādīts, ka uzturēšana ir vīra pienākums, ka vīram ir jāpabaro sava sieva ar to, ko viņš pats ēd, un jāapģērbj viņu ar to, ko viņš pats valkā. Lai vīrs būtu atbildīgs par savas sievas uzturēšanu, viņam nav jābūt bagātam, un nav nepieciešams, lai sieva būtu nabadzīga. Pat ja sieva ir bagāta, izdevumi ir vīra atbildība. Citu izdevumu, par kuriem vīrs ir atbildīgs, apjoms un līmenis lielā mērā ir atkarīgs no paražām un laulāto sociālā stāvokļa. Lai gan sievai nav pienākuma nodrošināt sevi, savu vīru un bērnus, viņas nopelnītā nauda, ko viņa tērē savai ģimenei, ir kā ziedojums.
Tā kā uzturēšanas pienākums ir vīrieša atbildība, sievietei nav pienākuma strādāt vai nodrošināt iztiku, kas viņu nemotivē strādāt.
Saskaņā ar islāma tiesībām, laulības šķiršanas gadījumā īpašuma sadale starp laulātajiem notiek saskaņā ar šādiem principiem:
1.
Īpašums, kas piederēja katram no laulātajiem pirms laulības, paliek viņu īpašumā. Otrā laulātā nav tiesību uz šo īpašumu.
2.
Laulības laikā vīram ir pieņemts dāvināt savai sievai dažādas dāvanas. Šķiršanās gadījumā vīram nav tiesību atprasīt šīs dāvanas atpakaļ.
(Meydânî, el-Lübâb, II, 95)
Visas lietas, ko sieviete iegādājusies par savu naudu, šķiršanās gadījumā paliek viņai. Viņas vīram nav tiesību tās no viņas atņemt.
(Bilmen, Hukûkı İslamiyye Kâmusu, II, 148).
3.
Ja nav zināms, kurš no laulātajiem – vīrs vai sieva – ir iegādājies mājsaimniecības priekšmetus, un rodas strīds par to, kam tie pieder šķiršanās gadījumā, tad tiek piemērots šāds risinājums: mājsaimniecības priekšmeti, kas ir paredzēti vienīgi vīra lietošanai, pieder vīram, bet tie, kas ir paredzēti vienīgi sievas lietošanai, pieder sievai. Pārējie priekšmeti pieder vīram, ja mājsaimniecībā strādā vīrs.
(Bilmen, Hukûkı İslamiyye Kâmusu, II, 151).
Lai gan jautājuma juridiskais aspekts ir tāds, kā aprakstīts iepriekš, tomēr, ja notiek šķiršanās, pusēm nav pieņemami pilnībā ignorēt savu kopdzīvi un strīdēties par mantas sadali. Šādos jautājumos būtu piemēroti rīkoties ar labu gribu, tikumīgi un ar iecietību.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
