Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Protams, viss ir mūsu Kunga svētība.
Tomēr, viena lieta ir atzīt šīs lietas par Dieva dāvanām un izmantot tās atļautā veidā ar Viņa atļauju, bet pavisam cita lieta ir neatzīt tās par Viņa dāvanām vai, pat ja atzīst, izmantot tās neatļautā veidā.
„Nekad, nekad nelūkojies ar skaudību uz to, ko mēs esam devuši kā kārdinājumu dažām no viņu grupām – uz šīs pasaules dzīves greznību. Tava Kunga dāvana ir labāka un ilgstošāka.”
(Tāhā, 20/131)
Šāds ir paskaidrojums par to, ko nozīmē šis pants:
Nekādā gadījumā,
izmēģināt sevi
vai šī iemesla dēļ
pārmocīt pēcnāves dzīvē
par plašajām iespējām, ko mēs šajā pasaulē esam devuši dažiem no tiem neticīgajiem,
skatīties uz tiem ar apbrīnu un vēlēties būt viņu vietā.
Tas, ko tavam Kungam ir sagatavojis tev nākotnē vai ko Viņš tev ir piešķīris kā uzturu – vadību un pravietību – ir daudz labāks nekā tas, kas viņiem ir dots šajā pasaulē. Un tas ir arī daudz pastāvīgāks, jo tas nekad nebeigsies.
(Bejdavi, Razi, attiecīgā panta interpretācija)
Tāhā sūra, kas tika atklāta laikā, kad pravietis Muhameds (s.a.v.) un viņa sekotāji piedzīvoja lielas grūtības, noslēdzas – tāpat kā tās sākuma panti – ar paziņojumiem, kas stiprina pravieša un ticīgo morāli. Daudzos pantos tiek pieminētas nelaimes, kas piemeklēja neticīgo tautas, un tiek aicināts no tām mācīties, un bija dabiski, ka Korāna pirmajiem adresātiem prātu nodarbināja jautājums par gaidāmo dievišķo sodu. Jo tajā laikā politeisti arvien vairāk pastiprināja spiedienu un spīdzināšanu pret ticīgajiem un, lai pārliecinātu cilvēkus, ka viņš nav īsts pravietis, izteica par pravieti Muhamedu (s.a.v.) nekaunīgas piezīmes.
Šī situācija bija izaicinājums noraidošajai pusei, kā arī radīja ticīgajiem cerību, ka Dievs viņiem dos smagu pļauku.
Tāhā sūras pēdējās rindās ir teikts, ka šie nīdētāji [ticības] nevarēs [izbēgt no soda], kamēr nebūs pienācis dievišķās gribas noteiktais termiņš.
nebūs tāda soda, kas iznīcinātu saknes
tiek ziņots; lai ticīgie sasniegtu islāma vēsts mērķi, viņiem nevajadzētu paļauties uz šādām cerībām, bet gan
izturēt grūtības, ar kurām viņi saskaras, un turpināt cīnīties, pastāvīgi apzinoties un ievērojot dievbijību un disciplīnu.
Tiek uzsvērts, ka Dievam nav nepieciešamas viņu pūles un upuri Dieva ceļā, bet gan viņi to dara paši savā labā. Tiek atgādināts, ka laimīgu nākotni var sasniegt tikai tie, kas dzīvo ar cieņu pret Dievu.
Šeit minētais pants ir brīdinājums ticīgajiem, kas adresēts caur pravieša Muhameda personu.
„Ja nebūtu iepriekšējā vārda no viņu Kunga un noteikta termiņa, viņi tiktu nekavējoties sodīti.”
(Tāhā, 20/129)
Šis pants atgādina par cita veida cerību, proti, par iespēju, ka daži ticīgie varētu apskaust to cilvēku bezrūpīgo un grezno dzīvi, kuri noliedz Dieva vienotību.
Kā minēts šajā un daudzos citos līdzīgos pantos,
labklājības līmenis pasaules dzīvē
tas nav mūžīgās laimes un jo īpaši Dieva labvēlības rādītājs;
Šī dzīve ir kā eksāmens.
Tas ir viss. Tomēr šī pieeja nepieļauj tādu ačgārnu loģiku, ka Dieva labvēlību varētu iegūt, dzīvojot pasaulē nabadzībā un trūkumā; gluži pretēji, pantā ir teikts tikai, ka…
Nedrīkst ļauties maldināties tiem, kas ir novērsušies no Dieva un Viņa reliģijas, un ir iegrimuši laicīgo labumu pārpilnībā, un nedrīkst uz viņiem skaudīgi skatīties.
kā vēlēts, saskaņā ar Allāha gribu
iegūto materiālo un nemateriālo iespēju
tiek uzskatīts par labāko un ar visilgāk noturīgākajiem rezultātiem.
Ticīgs cilvēks izmanto pasaulīgās labklājības dāvanas, ko viņš ieguvis godīgā ceļā, un palīdz citiem; viņš nesalūst trūkumā un nabadzībā, bet zina, kā palikt stipram, uzticēties savam Kungam un būt laimīgam, apzinoties Viņa labvēlību.
(skat. Korāna ceļš, Koleģija, attiecīgo pantu interpretācija)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
