Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Sirds plombēšana
, kas tiek aprakstīts kā sirds, kas ir nocietinājusies un aptumšojusies no zaimiem un sacelšanās, tādējādi nespējot pieņemt ticību.
Allah Resulü (asm.) ir teicis:
“Katrs grēks atstāj melnu traipu sirdī.”
Kāds no Korāna pantiem vēsta:
„Dievs nekad nepiedos Viņam līdzīgu pielūgšanu; bet visu pārējo (grēkus) Viņš piedos, kam gribēs.”
(Nisa, 4/48)
No šī hadīsa un šī ajeta mēs saprotam, ka vislielākā tumsa, kas aptumšo sirdi, ir širks, proti, pielūgt kādu citu līdzās Dievam. Ja cilvēks sludina širku un cīnās par to ar ticīgajiem, tad šī tumsa viņa sirdī ar katru dienu kļūst arvien tumšāka un plašāka. Tā pakāpeniski pārņem visu viņa sirdi. Tad šim cilvēkam kļūst gandrīz neiespējami pieņemt ticību un vienību Dieva. Kā saka Nur autors,
“Viņš vairs nav cienīgs saņemt labumu un žēlastību.”
Šis minētais svētais pants ir atklāts par politeistiem, kas stājās pretī Dieva sūtnim (lai viņam miers), cīnījās pret viņu. Un tas, ka šo politeistu sirdīs pilnībā valdīja širk (daudzdievība) un tajās nebija vietas vienībai (tevhid),
“sirds apakšējās daļas noslēgšanās”
Tas ir izteikts šādā veidā. Lūk, tie, kuriem ir aizvērtas durvis uz taisnību, ir tie, kas ir sasnieguši šo punktu, proti, daudzdievji. Tas nenozīmē, ka katram, kas grēko, dara netaisnību vai piekopj daudzdievību, ir aizvērtas durvis uz taisnību. Pretējā gadījumā, kā mēs varam izskaidrot to, ka Asr-ı saadette desmitiem tūkstošu cilvēku, kas iepriekš pielūguši elkus, pieņēma islāmu?! Ja katra daudzdievja sirds būtu aizzīmogota, nevienam daudzdievim nebūtu iespējams kļūt par musulmani. Tātad, tie, kuru sirdis ir aizzīmogotas, ir tie, kuriem ir kļuvis neiespējami atgriezties pie vienīgā Dieva. Un viņi paši iekrīt šajā bedrē, nepareizi izmantojot savu gribu.
Vēlētos īsi pieskarties kādam ļoti svarīgam punktam:
Risale-i Nur’da kufr (ateizmas) tiek pētīts divās daļās: nepieņemšana un pieņemšanas trūkums.
Noraidījums,
tātad
“atteikšanās no ticības patiesībām”
par,
“Tā ir nolaidība, nevērība un muļķīga bezatbildība.”
tā tiek saukts.
Noraidījums
savukārt
apsūdzēt bezdievībā un mēģināt pierādīt savu maldināšanu
runa ir par šo otro grupu, kas nostājas bezdievības pusē un cīnās pret ticīgajiem.
Štai parakardiniai infarktai dažniausiai pasitaiko būtent šiems pacientams.
”
Vairāk”
Mēs tā sakām, jo arī no šiem cilvēkiem, kaut arī nedaudzi, ir tādi, kas atgriežas pie ticības, kas pieņem islāmu. Protams, tiem, kuru neticība ir pilnībā atklājusies, vienalga, vai tu viņus brīdini vai ne, viņi neticēs. Bet šis brīdinājums un tā trūkums nav vienādi tev, tas ir vienādi viņiem. Jo tu esi izpildījis savu pienākumu, parādījis un izskaidrojis Dieva pierādījumus, un tava ir alga, bet viņu – grēks. Kas attiecas uz šo vienlīdzību, kas ir viņu neticības cēlonis: jo Visaugstākais Dievs ir aizzīmogojis viņu sirdis un ausis. Viņiem vairs nav spēju pašiem saprast un izdomāt patiesību, klausīties un dzirdēt, ja tā nav, un pieņemt to kā labu.
Ir patiesa sirds, bet tā ir zaudējusi savu sākotnējo nevainojamību, iegūstot otru, ļaunu ieradumu, kas to apklāj. Šo ieradumu ir piešķīris Visaugstākais Dievs. Tagad viņi vairs neskatās ne uz ko citu, kā vien uz savām pašu vēlmēm un iegribām, personīgajiem un egoistiskajiem mērķiem. Visas šo sirdīm, kas radītas, lai izprastu patiesību, aktivitātes un spējas ir apslāpētas ar egoistiskām vēlmēm, un tās ir ietērptas stūrgalvībā pret patiesībām, kas attiecas uz nākotni, pat ja tas ir viņu pašu labā, ja vien tas neatbilst viņu pašreizējām vēlmēm.
“Vai mēs nebijām jums devuši tik ilgu mūžu, lai tas, kam ir jāsaņem pamācība, to varētu saņemt?”
(Fātir, 35/37)
Saskaņā ar šo pantu, viņi ir pabeiguši Dieva dotās pārdomu periodu, un tagad neticība ir kļuvusi par viņu pilnībā atklāto ieguvumu, viņu raksturu un viņu otro radīšanu. Viņi neapdomā patiesību, sirds kā dvēseles pierādījumus, nedz arī Korānu kā vienmēr skaidru garīgu un racionālu brīnumu, un pat ne klausās, nedz vēlas klausīties, zināt viņiem nav izdevīgi, pat ja zinātu, viņi to nepieņemtu. Turklāt viņu acis ir aizklātas ar plīvuru…
Redzamajā pasaulē viņi nespēj saskatīt acīm redzamos, patiesos pierādījumus, piemēram, pasaules formu, minerālu veidošanos, augu un dzīvnieku stāvokli, anatomiju, pat ja gribētu, jo viņu acis ir aizklātas. Viņus ir pārņēmusi neziņa, kaislības, ļaunums un egoisms. Piemēram, viņi katru dienu skatās uz debesīm, redz to, kas viņu sirdij patīk, bet neredz un nedomā, kā un ar ko šī mazā acs, šī mazā zīlīte, kas atrodas šajā vietā, šajā ķermenī, ar vienu mirklīgu gaismas staru spēj uztvert tik tālu un plašu ārējo ainavu. Kad viņi ir izsalkuši, viņi skrien pēc maizes, bet nedomā un neredz, kā viņi uztver ārējo maizi un kā un kāpēc viņi spēj to sasniegt un ar to saskaņoties… Tādējādi viņi ir atņemti no trim zināšanu avotiem, kas ir nepieciešami patiesības izpratnei: sirds un prāts, veselīgas maņas un spēja uztvert ziņas.
– Kā sirds tiek aizzīmogota?
Ir zināms, ka aizzīmogošana notiek uz tādiem priekšmetiem kā aploksnes, trauki, pārklāji un durvis. Cilvēku sirdis ir kā aploksnes un trauki zināšanām un informācijai. Visas mūsu izpratnes ir tur apslēptas. Ausis ir kā durvis, caur kurām ienāk dzirdētais. Īpaši ziņas par pagātni, nākotni un tagadni, kas saistītas ar neredzamo, kā arī grāmatās esošās koncepcijas, tiek uzzinātas caur dzirdi. Tātad sirds aizzīmogošana ir līdzīga aploksnes aizzīmogošanai, bet ausu aizzīmogošana – durvju aizzīmogošanai. Pravietis (s.a.v.) savos hadītos ir teicis šādā nozīmē:
“Kad grēks tiek izdarīts pirmo reizi, sirdī parādās melns punkts, melns traips. Ja tā īpašnieks nožēlo, atgriežas un lūdz piedošanu, sirds atkal spīd. Ja viņš to nedara un grēks atkārtojas, tad šis traips palielinās, un tad tas palielinās tādā mērā, ka traips kā apvalks pārklāj visu sirdi, kā tas ir minēts Surā al-Mutaffifīn.”
“Nē, tas, ko viņi ir nopelnījuši, ir pārklājis viņu sirdis ar rūsu.”
(Al-Mutaffifīn, 83/14)
“Arī vārds “rayn” šajā pantā to nozīmē.”
(skat. Tirmizi, Tefsiru Sûre, 83, 1; Ibn-i Mace Zühd 29)
Šis hadīts rāda, ka grēki, turpinoties, apņem sirdi kā apvalks. Tad, kā teikts šajā ajātā, Dievs uzliek zīmogu un spiedienu. Šis infekciozais traips tiek iespiests un iegravēts sirdī. Sākumā tas ir kā tinte, kas izlieta uz gluda, spīdīga papīra, kuru var izdzēst, bet vēlāk tas kļūst par neizdzēšamu un neatgriezenisku iespiedumu. Citiem vārdiem sakot, tas kļūst par ieradumu, par otro dabu. To nevar izdzēst, ne izņemt, un tad vairs nav ne ticības ceļa, ne arī iespējas atbrīvoties no neticības.
Šī spēja apzīmogot un iespiest ir no kalpa, bet radīšana ir no Dieva.
Tātad, šeit apgalvojums par Dieva piešķirto zīmogu (hatm) nav racionāls metaforisks izteiciens, bet gan patiesība, kā to saprot sunnīti, un nav nekādas piespiešanas (cebir). Šis hadīts un šis pants tik skaisti izskaidro ieraduma jautājumu morālē. Cik skaisti tie parāda, ka morāles un reliģijas vērtība slēpjas pastāvībā un ieradumā. Šis punkts ir audzināšanas noslēpums. Tāpēc ir atšķirība starp neatlaidību grēkā un tās neesamību reliģiskā ziņā. Tas, ka grēka uzskatīšana par atļautu, aizliegtā uzskatīšana par atļautu ir neticība, ir saistīts ar to pašu. Ticības jautājumā neticīgajiem šī ieraduma, šīs otrās dabas, šīs stingrās īpašības rezultāts ir tāds pats kā ticīgajiem darbības jautājumā.
Labie darbi kļūst par ieradumu, bet ļaunie – par neatņemamu, otro dabu.
Dzīves plūdums nozīmē šīs ieraduma iegūšanu. Pirmatnējā radīšanā cilvēka griba nav iesaistīta. Taču ieraduma veidošanā viņa pirmais ieguldījums ir svarīgs. Tomēr, kā rezultātā, radīšana joprojām ir Dieva ziņā. Tātad šajos jautājumos nav piespiedu kārtas, kā pirmatnējā radīšanā. Vienlaikus cilvēkam nav radītāja spēju, viņam ir tikai ieguvums. Cilvēks no vienas puses saņem radīto, no otras puses iegūst to, kas tiks radīts; viņa sirds ir Dieva radījuma un Viņa radīšanas ceļš. Cilvēks nav galvenais, bet gan pilnvarotais. Ja Dievs viņiem sākumā nedotu sirdi vai dotu to jau aizzīmogotu, tad tas būtu piespiedu kārtā. Taču pants tā nesaka.
Tādēļ, kā to dara daži eiropieši, mēģināt šos pantus izmantot, lai attaisnotu piespiešanu (vardarbību), nozīmē nesaprast šos pantus.
Lai gan Visaugstākais Dievs zināja, ka šie neticīgie neticēs, Viņš tomēr viņus uzskatīja par atbildīgiem par ticību. Tā kā Dieva zināšanai nevar būt pretrunas,
“Vai šī ticība nav tāda, ko nevar pārvarēt?”
Ir uzdots jautājums. Taču to vajag saprast šādi: šis piedāvājums nav neiespējams, ņemot vērā pirmo radīšanu, un tas ir radīts tieši tai. Lai gan, ņemot vērā otro radīšanu, tas ir neiespējams. Taču tas nav radīts tai, bet tikai zināms. Saskaņā ar Korāna gudrību un islāma principiem, zināšanās nav piespiedu darbības. No tā izriet,
“nav nekādas garīgas nepieciešamības”
Tā viņi arī saka. Piespiešana (vardarbība) un nepieciešamība (padarīšana par obligātu) ir gribas un radīšanas darbs.
Dieva
Tas, ka kāds kaut ko zina no paša sākuma vai no paša gala, nenozīmē, ka viņš to var izdarīt vai panākt, lai to izdarītu citi.
Tas, kas zina, nav spiests rīkoties, un tas, kas ir zināms, nav spiests tikt īstenots. Pat gribas pārvēršanās darbībā ir atkarīga no spēka (varas), un ar spēku kopā arī no radīšanas. Tāpēc mēs sevī atrodam daudz zināšanu un pat spēku, kas nav saistīti ar gribu, un daudz gribu, kas nav pārvērtušās darbībā.
Tas viss mums rāda, ka
Zināšana, griba, spēks, radīšana – tie ir kādas īpašības. Tāpēc Allāha zināšana nenozīmē, ka Viņš to ir piespiedis. Un Allāhs radīja zīmogu, otro īpašību, pēc tam, kad kalps to vēlējās un izmantoja savu spēku, un minētais piedāvājums galu galā kļuva par pagaidu un mainīgu nespēju. Tas ir gan iespējams, gan notiek. Un tā tam ir jābūt.
Īsāk sakot, liktenis nav piespiešana.
Tie ir,
Dievs
Viņš nav kļuvis par neticīgo tāpēc, ka to zināja, bet gan tāpēc, ka viņi ir un būs neticīgie, un Dievs to zināja un tā nolēma.
Ja padomā par to, ko nozīmē neuzticēties, tad tas ir viegli saprotams. Tiem nav glābiņa, viņus gaida liela mokas. Jo viņiem trūkst ticības un pārliecības par pēcnāves dzīvi, kā tas aprakstīts iepriekš. Kad tiek pieminēts Dievs, Dieva grāmata, pravietis, pēcnāves dzīve, viņu aklās sirdis kļūst nemierīgas, viņu aklās ausis dūc, viņu aizklātās acis klīst un šūpojas. Pēc nāves viņus gaida elles mokas.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
