“Kad cilvēks izdara laulības pārkāpumu, viņa ticība iziet no viņa un paliek gaisā kā mākonis virs viņa galvas. Kad viņš beidz laulības pārkāpumu, ticība atgriežas pie viņa.” No šī hadīsa mēs saprotam, ka ja cilvēks mirst, kamēr viņš izdara laulības pārkāpumu, vai viņš mirst kā neticīgais?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Allahs sūtnis (lai viņš ir svētīts un viņam miers) teica:
“Tas, kurš izdara laulības pārkāpumu, to nedara kā ticīgais; zaglis nezog kā ticīgais; dzērājs nedzer kā ticīgais; un neviens neizlaupa to, kas ir dārgs citu acīs, kā ticīgais.”
[Buhari, Mezalim 30, Ešribe 1, Hudud 1, 20; Muslim, Iman 100, (57); Abu Davud, Sunnet 16, (4689); Tirmizi, Iman 11, (2627); Nesai, Sarik 1, (8, 64)]
Un atkal Allahs sūtnis (lai viņam miers) teica:
„Kad cilvēks izdara laulības pārkāpumu, viņa ticība viņu pamet un karājas virs viņa galvas kā mākonis. Kad viņš pārstāj grēkot, ticība viņam atgriežas.”
(Tirmizi piebilda: “Ir ziņas, ka Abu Džafars al-Bakirs Muhameds ibn Ali teicis: “Šajā ir pāreja no ticības uz islāmu.””)
[Abu Davuds, Sunna 16, (4690); Tirmizi, Imans 11, (2627)]
Šie un līdzīgi hadīsi nenorāda, ka tas, kurš izdara lielu grēku, kļūst par neticīgo, bet gan to, ka viņam trūkst pilnīgas ticības. Jo, lai gan grēki negatīvi neietekmē ticības pamatus, tie ietekmē tās pilnību. Pravietis (s.a.v.) to ir paziņojis iepriekš minētajos hadīsos.
Ticība un darbi nav daļas, kas veido vienotu veselumu, bet gan atsevišķas lietas. Jo Korānā ir teikts:
“Tie, kas tic un dara labus darbus, kas lūdzas un dod zekātu, tiem ir atalgojums pie viņu Kunga. Viņiem nebūs bailes, un viņi nebūs skumji.”
(Al-Baqarah, 2:277)
Tā ir pavēle, darbs ir attiecināts uz ticību. Saskaņā ar arābu gramatikas likumiem, tikai atsevišķas nozīmes var tikt attiecinātas viena uz otru. Skaidrāk sakot, ja darbs būtu ticības sastāvdaļa…
“tie, kas tic”
pēc viņa/viņas izteikuma
“tie, kas labi strādā”
nebūtu nepieciešams to teikt.
Ticība un darbi, lai gan ir atšķirīgas lietas, tomēr ir cieši saistītas. Dievs ir apmierināts tikai ar nobriedušiem ticīgajiem. Lai kļūtu par nobriedušu ticīgo, vienkārši ticēt nav pietiekami. Ir nepieciešams gan ticēt, gan pielūgt Dievu, gan ievērot labu morāli. Nav šaubu, ka pielūgsme ir ticības izpausme. Vienkārši teikt “es ticu” nav pietiekami. Lai sirds ticības gaisma neizdzistu, ir nepieciešama arī pielūgsme. Tā cilvēka sirds, kurš nepielūdz Dievu, ticība pamazām vājinās un, Dievs pasargi, kādu dienu var izdzist. Tas ir vislielākais zaudējums cilvēkam. Sirds, kurā ir izdzisusi ticības gaisma, cilvēkam ir ne tikai nasta, bet arī zaudē savu jēgu.
Kad ticība un darbi ir atšķirīgas lietas, rodas šāds jautājums:
Kā ietekmē ticību obligāto rituālu nepildīšana un lielo grēku, ko Dievs aizliedzis, izdarīšana?
Citiem vārdiem sakot,
Vai cilvēks, kurš nepilda obligātos reliģiskos pienākumus un izdara smagus grēkus, zaudē ticību?
Lai gan pastāv dažādi viedokļi, sunnītu uzskats ir tāds, ka obligāto rituālu nepildīšana un smagu grēku izdarīšana neatņem cilvēkam ticību, bet padara viņu par grēcinieku. Ticības zaudēšana un grēcinieka statuss ir divas dažādas lietas. Kā teicis viens no pravieša Muhameda (s.a.v.) pavadoņiem, Abū Zars (r.a.):
“Es gāju pie mūsu pravieša. Viņš gulēja, tērpts baltā drēbē. Es pagriezos un atgriezos, viņš bija pamodies un teica:”
–
Nav neviena tāda kalpa, kas teiktu: „Lā ilāhe illallah” – „Nav cita dieva kā vien Allahs” – un nomirtu ar šo apliecinājumu, kas netiktu uzņemts paradīzē.
teica. Es:
–
Pat ja viņš ir izdarījis laulības pārkāpumu vai zādzību?
, es teicu. Mūsu pravietis:
–
Jā, viņš var ieiet iekšā, pat ja viņš ir izdarījis laulības pārkāpumu vai zādzību.
teica. Es:
– Pat ja viņš ir izdarījis laulības pārkāpumu vai zādzību, vai ne?
Es teicu. Mūsu pravietis:
– Jā, viņš var ieiet iekšā, pat ja viņš ir zaglis vai laulības pārkāpējs.
teica. Es atkārtoju:
– Ak, Dieva sūtnis, vai tad, ja viņš izdarītu laulības pārkāpumu vai zādzību?
Es teicu. Mūsu pravietis:
– Jā, pat ja Abū Zarrs tiktu pazemots un viņa deguns tiktu iebāzts zemē, viņš noteikti iekļūs paradīzē.
viņš teica.
Abu Zarrs (lai viņš būtu apmierināts ar viņu) šo hadīsu ir izstāstījis šādi:
“Pat ja Abū Zarrim būtu salauzts deguns,”
tātad, pat ja viņš to nevēlas, mūsu pravietis tā ir teicis.”
(Buhari, Tevhid, 33, Rikak, 16; Muslim, Iman, 40)
Šis svētais hadīss arī norāda, ka liels grēks un ticība var pastāvēt vienlaicīgi:
Ubāde b. es-Samit (ra) ir teicis: “Mūsu pravietis, būdams kopā ar savu tautu, ir teicis:…”
„Zvērēties man, ka pielūgsiet Dievu, nepievienojot Viņam nevienu līdzīgu, ka nezagļosiet, ka neizdarīsiet laulības pārkāpumu, ka nenogalināsiet savus bērnus, ka nevienam neizteiksiet apmelojumus ar pašu izdomātu melu, ka nepārkāpsiet nevienu no zināmajiem likumiem. Ja kāds no jums izpildīs šos solījumus, viņa atalgojums ir pie Dieva. Ja kāds no jums izdarīs kādu no šiem pārkāpumiem un par to tiks sodīts šajā pasaulē, tas būs viņa izpirkums. Ja kāds no jums izdarīs kādu no šiem pārkāpumiem un Dievs to noslēps, tad lieta paliek Dieva ziņā; Viņš var viņu piedot vai sodīt.”
viņš pavēlēja, un mēs viņam zvērējām uzticību ar šādu nosacījumu”.
(Buhārī, Imān, 11; Muslim, Hudūt, 10.)
Sākot ar mūsu pravieti (s.a.v.), gandrīz katrā laikmetā islāma zinātnieki ir uzskatījuši par ticīgajiem tos, kuri, lai gan ticēja, nepildīja obligātos rituālus vai darīja aizliegtas un smagas grēkas, ja vien viņi šos darbus neuzskatīja par atļautiem, taču vienlaikus atzīmējuši, ka tie ir grēcinieki. Šāds ir arī sunnītu viedoklis.
* * *
Tas, kurš izdara lielu grēku, nenotiek par neticīgo.
Bet kāds būs cilvēka liktenis, zina tikai Dievs. Tā kā ar nāvi beidzas arī grēkošana, proti, laulības pārkāpšana, nevar ar pārliecību apgalvot, ka šis cilvēks nomira bez ticības. Dievs var piedot arī tiem, kuriem nebija iespējas nožēlot grēkus, vai arī sodīt par izdarīto grēku.
Atbildot uz šo jautājumu, uzreiz jānorāda, ka tie, kas lepojas ar saviem grēkiem un par tiem nenožēlo, nav mūsu diskusijas objekts. Mūsu galvenā tēma ir tie, kas, ticēdami, tomēr pieļauj šādus grēkus un par tiem nožēlo.
Ārpus sunnītu tradīcijas esošie.
Mutezīlīti
konfesija un
Ārējie
daļa no tā,
“tie, kas izdara smagus grēkus, kļūs par neticīgajiem vai paliks starp ticību un neticību”
viņi saka un cenšas to paskaidrot šādi:
„Ja ticīgais izdara kādu no lielajiem grēkiem, viņa ticība izzūd. Jo nav iespējams, ka kāds, kas tic Dievam un atzīst elli, izdarītu lielu grēku. Ja kāds, baidoties no ieslodzījuma pasaulē, izvairās no nelikumīgām darbībām, bet, nebaidoties no mūžīgās elles un Dieva dusmām, izdara lielus grēkus, tas, protams, liecina par viņa neticību.”
Šis spriedums, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet pareizs, ir kļūdainas domāšanas rezultāts, kas neizprot cilvēka dabu. Bediuzzaman Said Nursi atbildi uz šo jautājumu sniedz…
Spīdumi/Mirdzumi
savā darbā to izklāsta šādi:
“…Ja cilvēkā dominē jūtas, viņš neklausās prāta spriedumos. Viņu pārvalda kaislības un iedomas, un viņš dod priekšroku mazai un nenozīmīgai tūlītējai baudei, nevis daudz lielākai balvai nākotnē. Un viņš vairāk baidās no nelielām tūlītējām grūtībām, nekā no lielām, vēlāk gaidāmām ciešanām. Jo iedomas, kaislības un jūtas neredz nākotni. Varbūt pat noliedz to. Ja vēl palīdz arī ego, tad sirds un prāts, kas ir ticības vieta, klusē un tiek sakauti.”
“Tātad, lielo grēku izdarīšana nenāk no bezdievības, bet gan no kaislību, iegribu un iedomu pārspēka, kas noved pie prāta un sirds sakāves.”
Jā, kā teicis Bediuzzaman, cilvēka dabā ir tāda īpatnība, ka viņš spēj iedomāties neiedomājami patīkamus paradīzes baudījumus, kas atrodas tālu nākotnē, un tāpēc tos atstāj novārtā, dodot priekšroku grēcīgajiem baudījumiem, kas ir viņam pie rokas. Tāpat kā cilvēks, kurš ir ļoti izsalcis un ieiet tuvākajā restorānā, lai pasūtītu divas porcijas kebaba, bet, tā kā tās kavējas desmit-piecpadsmit minūtes, sāk ēst sausu maizi, kas ir viņam pie rokas, un piepilda ar to pusi kuņģa.
Kā jau teicis Bediuzzamans, cilvēks vairāk baidās no pļaukas, ko tūlīt saņems, nekā no cietumsoda, kas viņu sagaida pēc mēneša. Tātad, pēc šīs izjūtas, elles mokas viņam ir ļoti tālu, un Dievs jau ir piedodošs.
Lūk, cilvēks, šādu apsvērumu dēļ, pat būdams ticīgs, var pakļauties grēkiem un, savas kaislības atbalstīts, tajos iegrimt. Jā, lieli grēki nenāk no neticības. Bet, ja šie grēki netiek nekavējoties iznīcināti ar nožēlu, tie var novest cilvēku pie neticības. Šajā jautājumā atkal paklausīsimies Bediuzzamanu:
„Grēks, iekļūstot sirdī, to aptumšo un sacietē, līdz iznīcina ticības gaismu. Katrā grēkā ir ceļš uz bezdievību. Ja šis grēks netiek ātri iznīcināts ar lūgšanu par piedošanu, tas nevis kā tārps, bet kā maza garīga čūska kož sirdī…”
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
