1. Pēc kādas grāmatas/reliģijas tiek tiesāti nemusulmaņi, kas dzīvo Darulislamā? Kāds ir pierādījums?
2. Pēc kādiem kritērijiem tiek tiesāti tie, kas nav no “Grāmatas tautām”?
3. Pēc kādiem likumiem tiek tiesāti neticīgie savstarpējos strīdos? (Vai viņiem ir brīvība izvēlēties, vai viņus tiesās pēc islāma vai viņu pašu reliģisko noteikumu principiem? Kāds ir spriedums šajā jautājumā?)
4. Kādi likumi tiek piemēroti, izskatot strīdus starp neticīgajiem un musulmaņiem? (Vai viņiem ir brīvība izvēlēties, vai viņus tiesā pēc islāma vai viņu pašu reliģisko noteikumu principiem? Kāds ir šajā jautājumā spēkā esošais likums?)
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Dominēšana,
Tā tiek definēta kā valsts spēja pārvaldīt un rīkoties iekšēji un ārēji bez jebkādas ārējas varas uzraudzības vai iejaukšanās.
Valsts suverenitāte savā iekšējā teritorijā un pār tās iedzīvotājiem.
iekšējā suverenitāte
, kā arī rīkoties starptautiskā mērogā bez iejaukšanās un uzraudzības.
ārējā suverenitāte
vai to sauc par neatkarību.
Kā valsts iekšējās suverenitātes nepieciešamība.
tiesu varas un pienākumu īsteno valsts, kas pārstāv un izpilda politisko varu islāma sabiedrības vārdā.
pieder.
(Nisa 4/105; Maide 5/48; Sad 38/26)
Kas atrodas islāma valstī.
Visi cilvēki, neatkarīgi no tā, vai viņi ir musulmaņi vai nemusulmaņi, pilsoņi vai ārzemnieki, ir pakļauti valsts tiesu sistēmai un likumiem.
ir atkarīgs no.
Tomēr, saskaņā ar islāma principiem par ticības brīvību, kas tiek garantēta nemusulmaņiem,
jautājumos, kas cieši saistīti ar reliģiskajiem uzskatiem, piemēram, ģimenes, personu, mantojuma un parādu tiesībās.
viņiem ir piešķirta tiesiskā un juridiskā autonomija, kā to izsaka Hanafītu juristi šajā jautājumā.
“ļaut viņiem rīkoties saskaņā ar saviem uzskatiem”
(Serahsī, el-Mebsūt, XI, 102; Kāsānī, II, 311)
princips ir pieņemts.
Šis juridiskais plurālisms, ko ieviesa islāms, ir saglabājis reliģisko un kultūras daudzveidību, ļaujot nemusulmaņiem gadsimtiem ilgi pastāvēt islāma sabiedrībā.
Tie, kas nav musulmaņi, savā starpā
tāpat kā viņiem ir tiesības nodot juridiskus strīdus savām tiesām, tāpat arī islāma tiesām.
viņi var arī iesūdzēt tiesā.
Nekristīgo kopienu iekšējās problēmas daudztiesību sistēmas ietvaros risina tās pašas.
saskaņā ar saviem reliģiskajiem noteikumiem, ko piemēro pašu iecelti vai izraudzīti tiesneši
Jautājums ir atrisināts. Valsts kā juridisku principu ir atzinusi nemusulmaņu tiesības izvēlēties un izglītot savus garīdzniekus, uzskatījusi viņu ieceltos pārstāvjus par likumīgiem pārstāvjiem un tādējādi viņu pieņemtos lēmumus ir klasificējusi kā likumīgus lēmumus.
Taču vienlaikus tika saglabāta zimmīšu tiesība vērsties pie musulmaņu tiesneša. Šādos gadījumos ir novērots, ka musulmaņu tiesneši izskata īpaši tādus gadījumus kā zemes strīdi.
[skat. Vekî’, Muhammed b. Halef b. Hayyân, (306/918), Ahbâru’l-Kudât, I-III, Bejrūta, trs., III, 88; II, 281]
Viena no pusēm ir musulmane.
vienīgā iestāde, kas ir kompetenta izskatīt šo lietu, ja tāda ir
Tas ir islāma tiesas nams.
Strīdos starp nemusulmaņiem un valsti vai starp nemusulmaņiem un musulmaņiem (kā reliģisks noteikums) ir pilnvaroti musulmaņu tiesneši. Šādos gadījumos tiesneši, kā likums,
nerozlišno, vai kāds ir musulmanis vai nemusulmanis, visas puses ir vienlīdzīgas likuma priekšā.
piekrīt.
Patiesībā, ir daudz piemēru, kas liecina, ka islāma agrīnajos laikos musulmaņu tiesneši daudzos gadījumos pieņēma lēmumus par labu nemusulmaņiem. Šajā kontekstā valsts vadītājs (kalifs)
Stāsts par ebreju, kurš sūdzējās par Ali pie tiesneša Šureiha.
To varam pieminēt šeit. Prasītājs, ebrejs, un atbildētājs, valsts vadītājs, ierodas pie tiesas, kuru vada Kufas tiesnesis Šureihs. Kalifs vēlas sēdēt blakus tiesnesim; tiesnesis viņu brīdina un liek sēdēt blakus prasītājam. Ir pat ziņas, ka šajā lietā tiesnesis spriedis par labu prasītājam, nevis kalifam.
Kā piemēru var minēt gadījumu, kad tas pats kadijs atcēla kāda musulmaņa mājas pārdošanu citai personai, jo viņš neievēroja sava kaimiņa-zimmīja šuf’a tiesības, kurš bija izteicis vēlmi iegādāties šo māju, un pārdeva māju zimmījam.
(sk. Vekî’, II, 389)
Abas puses ir nemusulmaņi.
Un tas, vai islāma tiesa ir tiesīga izskatīt šo lietu, ja tai tiek iesniegta, ir strīdīgs jautājums starp islāma juristiem.
Pēc Hanafītu viedokļa,
Neatkarīgi no tā, vai puses ir zimmī vai muste’men, lieta ir jāizskata un jāpabeidz; tiesai nav izvēles tiesību.
Pēc Māliki un Hanbeli doktrīnām
tad tiesa var izvēlēties, vai izskatīt lietu; ja puses ir atbildētāji vai aizbildņi
(ārvalstnieks, kas nav musulmanis un kam ir pase),
Nav svarīgi, vai viņi ir no vienas vai dažādām reliģijām. No Ahmeda ibn Hanbela ir arī atstāstīts viedoklis, ka ir jāizskata zimmīju lietas.
Pēc Šāfiī madhhabam (skolas)
Ja abas puses ir musulmaņi, tiesnesis var rīkoties pēc saviem ieskatiem; ja viena vai abas puses ir nemusulmaņi, tad valda uzskats, ka lieta ir jāizskata.
Tie, kas apgalvo, ka tiesa ir neizlēmīga, izskatot šo lietu,
„Ja viņi pie tevis atnāks, tad vai nu spried starp viņiem, vai arī novērsies no viņiem. Ja tu novērsīsies no viņiem, tad viņi tev nekā ļauna nevarēs nodarīt. Bet ja tu spriedīsi starp viņiem, tad spried taisnīgi, jo Dievs mīl taisnīgos.”
(Al-Ma’ida, 5/42)
citi savukārt kā pierādījumu minēja šādu Korāna pantu:
„Spried viņu starpā pēc tā, ko tev atklājis Allāhs, un nepakļaujies viņu iegribām.”
(Al-Ma’ida 5:49)
viņi balstās uz šo pantu un apgalvo, ka šis pants atceļ iepriekšējo.
Daži no šīs grupas juristiem uzskata, ka šeit nav runas par atcelšanu, jo pirmais pants attiecas uz tiem, kas meklē patvērumu, bet otrais – uz tiem, kas ir aizsargāti.
Juristi, kas apgalvo, ka tiesa ir brīva izskatīt nemusulmaņu lietas, arī norāda, ka viņi nav apņēmušies ievērot islāma likumus ar aizbildinājuma līgumu un ka islāma valsts nav apņēmusies novērst viņu savstarpējo netaisnību.
Citi juristi norāda, ka, tāpat kā nemusulmaņi, kas maksā dżizju, arī musta’menī ir islāma valsts aizsardzībā un valstij ir jānovērš netaisnības, kas viņiem varētu tikt nodarītas.
Lai tiesa varētu izskatīt šo lietu.
vai ir nepieciešama abu pušu piekrišana
atkal ir kļuvis par strīdu objektu.
Pēc Hanafi mācības, lai uzsāktu tiesvedību, pietiek ar vienas puses, vai nu zimmīja, vai muste’mena, iesniegto prasību. Pēc Mālikī mācības, nepieciešama abu pušu piekrišana.
Šāfiītu un Hanbelītu skolas uzskata, ka attiecībā uz dhimmijiem ir nepieciešama tikai vienas puses piekrišana, bet attiecībā uz musta’meniem – abu pušu piekrišana.
Šajā jautājumā nesaskaņas parasti rodas no tā, vai viena puse var tikt piespiesta ar spriedumu, kas ir pretrunā ar viņas pašu pārliecību, ja to pieprasa otra puse.
Ja islāma tiesa izskata nemusulmaņu lietu, tad piemēro islāma likumus, nevis viņu pašu likumus.
Islāma juristi, atsaucoties uz dažādiem pantiem no Korāna, šajā jautājumā ir izteikuši dažādus viedokļus.
(Piemēram, skat. Al-Ma’idah, 5/42, 44, 48)
ir vienprātīgi.
Vispārējais noteikums ir tāds, ka likuma normas, kas attiecas uz nemusulmaņiem, ir vienādas ar normām, kas attiecas uz musulmaņiem. Tomēr, ņemot vērā viņu pārliecības, viņi uzskata par likumīgu…
cūkgaļa un vīns
Tiem ir atšķirīgi noteikumi attiecībā uz ietaupījumiem, kas saistīti ar tādām precēm kā [piemēram, nekustamais īpašums], un citiem jautājumiem, kurus tie uzskata par likumīgiem. Juristu starpā pastāv atšķirīgi viedokļi par šiem jautājumiem.
(sk. Ahmed Özel, Jēdziens “valsts” islāma tiesībās, Stambula 1991, lpp. 355-364)
Nekristiešiem piešķirtā tiesu un juridiskā autonomija civillietās.
tas neattiecas uz krimināllietām.
Šajā ziņā, ja viņi izdara darbību, kas islāma valstī tiek uzskatīta par noziegumu, tad parasti arī viņiem…
Islāma krimināltiesību normas.
tiek piemērots.
Tomēr, ņemot vērā viņiem piešķirto ticības brīvību, šim vispārējam noteikumam ir daži izņēmumi. Piemēram,
ja par alkohola lietošanu netiek piemērots sods
par sabiedriskās kārtības pārkāpumiem var tikt piemērots sods.
Turklāt, atkarībā no konfesijas, viņiem netiek piespriests sods par noteiktiem noziegumiem, jo tiem trūkst nepieciešamo nosacījumu, kas nepieciešami šo noziegumu sastāva izveidošanai. Piemēram, pēc Hanafi skolas teologu, izņemot Abu Jusufu, domām, akmeņošanas sodam nepieciešamie…
labdarība
Tā kā viens no nosacījumiem ir būt musulmanim, tad, ja zimmīji izdara laulības pārkāpumu, viņiem piespriež nevis akmeņus, bet pērienu.
Atšķirībā no zimmīm, attiecībā uz musta’meniem ir izteikti dažādi viedokļi par krimināllikuma piemērošanu. Abu Jūsufs norādīja, ka, tāpat kā zimmīm, arī musta’meniem jāpiemēro visi krimināllikuma noteikumi, savukārt citi juristi, lai gan pastāv atšķirīgi viedokļi, noziegumus iedala grupās atkarībā no tā, vai tie ir vērsti pret Dievu (sabiedrību) vai pret indivīdu, un vispārīgi uzskata, ka sabiedrības interesēs esošie likumi musta’meniem nav piemērojami.
Strīds šajā jautājumā koncentrējas uz to, kādiem noteikumiem ir jāpakļaujas musulmaņu valstī īslaicīgi uzturošamies ārzemniekam.
(sk. Özel, lpp. 369-372; TDV İslam Ansiklopedisi, Gayri Müslim, Zimmi raksts)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
