– Kāpēc, neskatoties uz ajetu „Tu nevari likt tiem, kas ir kapos, tevi dzirdēt”, tiek veiktas pamācības un sveicieni tiem, kas ir kapos? – Ja hadīsi par sveicieniem un pamācībām mirušajiem ir autentiski, kā mēs varam atrisināt pretrunu starp šo ajetu un hadīsiem?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Korānā un hadītos ir sniegta detalizēta informācija par mirušā stāvokli no nāves brīža. Tie, kas atzīst Visuma vienīgo Radītāju un dara labus darbus, no nāves brīža atradīsies augstākās vietās.
(illiyyin)
viņiem nekad nebūs jāizjūt bailes un skumjas; bet tie, kas ir neticīgie un tirāni, atradīsies cietumā, kur tiks bargi sodīti.
(siccin)
ir izteikts.
Pants, kurā teikts, ka faraons un viņa ļaudis tiks pakļauti ugunij no rīta līdz vakaram, apraksta neticīgo, tirānu un liekuļu stāvokli pēc nāves. Savukārt ticīgie…
“kas iepriecinās sirdis un patiks acīm”
tātad
ar savām materiālajām un garīgajām jūtām
Viņi dzīvos tādu dzīvi, kurā varēs baudīt dievišķās žēlastības izpausmes.
Vai mirušais ir saistīts ar šo pasauli vai nē, ir atkarīgs no viņa stāvokļa. Kā izriet no šajā sakarā minētajiem nostāstiem, neticīgie pēcnāves dzīvē būs aizņemti ar savām mokām, tik ļoti, ka pravietis dzirdējis dažu kapā moku cietēju balsis, un ziņojis, ka šo balsi dzirdējuši visi, izņemot cilvēkus un džinnus.
(Buhārī, Dženāiz 66, 85; sk. Muslim, Džennet, 17; Nesāī, Dženāiz, 115)
tas parāda, cik smagas ir viņiem uzliktās ciešanas. Tāpēc viņi nespēs sazināties ar cilvēkiem. Ticīgie savukārt attīstīsies gan fiziski, gan garīgi,
viņu kapi tiks paplašināti un apgaismoti, pārvērsti par dārzu no paradīzes dārziem.
lai viņi varētu uzturēt kontaktus ar pārējo pasauli.
Tādējādi
“mūsu garīgie dārgumi”
(sveicieni, par lasītajiem pantiem saņemtie labie darbi)
viņi dodas pie viņiem, un viņu garīgā svētība nāk arī pie mums.”
(Vārdi, 29. Vārds, lpp. 698.)
Nedomājiet, ka tie, kas krituši Allāha ceļā, ir miruši! Tie ir dzīvi un saņem uzturu pie sava Kunga.
(Āl-i Imrān 169) pants.
“Ak, ticīgie un musulmaņu zemes iedzīvotāji, lai miers ir ar jums!”
Hadīss (Muslims, Dženāiz, 104; Ibn Madže, Dženāiz, 36) uzsver šo ticīgo pēcnāves dzīves aspektu.
„Dzīvie un mirušie nav vienādi. Patiesi, Allah liek dzirdēt, kam grib. Tu nevari likt dzirdēt tiem, kas ir kapos!”
(Fatir, 35/22) pants apraksta stāvokli, kādā atrodas neticīgie. Tāpat kā šajā pasaulē viņi ir apstulbojušies neticības tumsā, viņu ausis ir kurlas pret patiesību un viņu sapratne ir akla, tāpat arī viņi nespēs neko dzirdēt vai ņemt vērā, jo būs aizņemti ar savām mokām.
Pēc tam, kad mirušais ir apglabāts un apbedīšanas ceremonija ir pabeigta, zinātnieki ir izteikuši atšķirīgus viedokļus par to, vai mirušajam ir jāsniedz pamācība. Tie, kas uzskata, ka mirušais, tiklīdz viņš ir apglabāts, vairs nespēj dzirdēt tos, kas ir pasaulē (1), uzskata, ka pamācībai nav nekādas jēgas un tā nav jādod. Savukārt tie, kas uzskata, ka mirušais kapā var dzirdēt dzīvos, bet dzīvie viņu nevar dzirdēt, ir teikuši, ka pamācību var dot, un kā pierādījumu minējuši pravieša Muhameda (s.a.v.) uzrunu Bedras kaujas laikā tiem, kas bija kapā, norādot, ka mirušie var dzirdēt dzīvos, ja Dievs to vēlas (2).
Imams Abu Hanifa savukārt,
viņš ir teicis, ka telkin nav ne pavēlēts, ne aizliegts, un ka cilvēki ir brīvi izvēlēties, vai sniegt telkin pēc bērēm vai nē (3).
Imams Šāfi’ī savukārt
Viņš saka, ka pēc apbedīšanas ir ieteicams sniegt pamācību. Imams Ahmeds ibn Hanbels ir vienisprātis ar Šafi’ī. Šafi’ī, kas uzskata pamācību par ieteicamu, kā pierādījumu minējuši hadīsus par to, ka mirušais dzird savu tuvinieku aizejošo soļu skaņu (4) un par to, ka pravietis Muhameds uzrunāja pie Bedras kaujā nogalinātos politeistus (5).
Imams Māliks,
“Māciet saviem mirušajiem izrunāt vārdus: Lā ilāhe illallāh.”
(6)
hadīsa (vai: hadīsas)
“mirušie”
no,
“pacienti uz nāves gultas”
norādot, ka pēc apbedīšanas nav ticamu ziņu par pamācīšanu, tādēļ mirušā pamācīšana ir nosodāma (7).
Lai gan pastāv strīdi par to, vai ir ieteicams dot pamācības, ir nostāsti, ka tie, kas ir kapos, var dzirdēt, kas viņiem tiek teikts.
Bedras kaujas beigās kritušie no Kureiša tika iemesti akā. Dieva sūtnis viņiem uzrunāja:
“Ak, tas un tas dēls tas un tas, un tas un tas dēls tas un tas! Vai jūs esat pārliecinājušies par to, ko Allāhs un Viņa sūtnis jums apsolīja? Es esmu pārliecinājies par to, ko Allāhs man apsolīja.”
teica. Svētais Omārs:
“Ak, Dieva sūtnis! Kāpēc tu uzrunā mirušos, bezdvēseles ķermeņus?”
Kad viņš jautāja:
“Jūs nevarat dzirdēt to, ko es saku, labāk par viņiem. Vienīgā atšķirība ir tā, ka viņi nevar atbildēt.”
(Muslims, Paradīze, 76, 77)
viņš teica.
Kad pravietis gāja garām kādam kapam, viņš saviem pavadoņiem teica:
“Sveiciens jums, ticīgo zemes iedzīvotāji!..”
un pavēlēja viņiem sveicināties, sakot:
(Muslims, Dženāiz, 102; Abū Dāvuds, Dženāiz, 79; Nesāī, Tahāret, 109; Ibn Madže, Dženāiz, 36, Zuhd, 36; Muvatta’, Tahāret, 28)
Ja sveicienu var nodot tam, kas to saprot, tad tas nozīmē, ka mirušie pazīst tos, kas viņus apmeklē. Ibn Kajims el-Dževzije, pazīstams kā viens no izcilākajiem zinātniekiem, stāsta par prieku, ko mirušie izjūt, kad viņus apmeklē un lūdz par viņiem, īpaši piektdienās un sestdienās, kā arī par prieku, ko viņi gūst no savu bērnu labajiem darbiem. (Ibn Kajims el-Dževzije, Kitābu’r-Ruh, 10)
Ņemot vērā arī iepriekšējos pantus, Fatir sūras pants, kas runā par to, ka tie, kas ir kapos, nedzirdēs, ir interpretēts tādējādi, ka šeit neticīgie ir pielīdzināti mirušajiem.
“Aklais un redzīgais nav vienādi, tumsa un gaisma nav vienādi, un ēna un karstums nav vienādi. Dzīvie un mirušie nav vienādi. Patiesi, Allāhs liek dzirdēt tam, kam Viņš vēlas. Tu nevari likt dzirdēt tiem, kas ir kapos.”
(Fatir, 35/19-22)
Ņemot vērā šo pantu kontekstā ar iepriekšējiem pantiem, saskaņā ar vairuma komentētāju viedokli, šie salīdzinošie piemēri attēlo: pozitīvie – taisnību, ticību, ticīgos un to, ko viņi iegūs; negatīvie – nepatiesību, neticību, neticīgos un to slikto likteni. Šo interpretāciju var apkopot šādi:
Ticīgais iet pa taisnu ceļu, viņa redzesloks un sapratne ir skaidri, viņa nodomi un griba ir stipri, viņa darbi ir paliekoši un noderīgi; bet neticīgais ir kā miris, viņa sapratne ir aptumšota, viņa sirds ir aptumšota, viņa darbi nav ieguvuši jēgu un ir bijuši veltīgi.
(8)
Rāzī
šiem piemēriem var sniegt šādu skaidrojumu:
“Redzētājs”
vārds “mümini”
“akls”
vārds “kāfir”
“gaišs”
ticība,
“tumsa”
zākāšana,
“ēna”
mieru un klusumu,
“karsts”
ciešanas un dedzinošo uguni,
“dzīvie”
ticīgos,
“mirušie”
Tas ir lietots, lai aprakstītu neticīgos (9). Citiem vārdiem sakot, viņi ir kā tie, kas atrodas kapā, jo nespēj gūt labumu no tā, ko dzird, un to nepieņem.
Šeit var saprast, ka bezdievju stāvoklis ir kā bezdvēselisks ķermenis, kas neko nejūt un nedzird, un tāpat kā kapā esošie ķermeņi nespēj dzirdēt cilvēku, tāpat bezdievji savas neticības tumsas dēļ, ak, pravieti, nedzird tavu uzrunu.
Tā kā tiek uzskatīts, ka starp pasaulē esošajām dvēselēm un to kapiem pastāv saikne, tad jāsaprot, ka sveiciens un uzruna ir adresēti nevis ķermenim, bet gan dvēselei.
Zemsvītras piezīmes:
1. Tie, kas apgalvo, ka mirušie nedzird dzīvos, kā pierādījumu min Korāna pantus: “(Ak, pravieti!) Tu nevari likt mirušajiem dzirdēt (tavu aicinājumu)…” (Rūm, 30/52) un “…Tu nevari likt tiem, kas ir kapos, dzirdēt.” (Fātir, 35/22), un uzskata, ka pravieša (S) uzruna Badrā kritušajiem bija pamācība un padoms viņa pavadoņiem. (el-Hapruti, Abdullâtif, Tekmile-i Tenkihu’l-Kelâm, s. 145, Ist.).
2. el-Harputi, 145-146, izd. 1332; Ibnü’l-Hümâm, I, 446-447.
3. el-Džezīrī, el-Fikhs Ale’l-Mezāhibil-Erba’a, I, 501. lpp. Bejrūta, 1972.
4. Buhari, Dženāiz, 68; Muslim, Džennet, 70-72.
5. Buhari, Megazi, 8; Muslim, Džennet, 76-77.
6. Musulmans, Sahih, Dženāiz. l, c. II, s. 631.
7. el-Džezīrī, el-Fikhs Ale’l-Mezāhibil-Erba’a, I, 501. lpp. Bejrūta, 1972.
8. Taberī, Tefsīr, XXII, 128-129.
9. Razi, Tefsir, XXVI, 16.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
