– Kurš ir ģimenes apgādnieks?
– Kurš ģimenē ir atbildīgs par uzturēšanu un iztiku?
– Vai tēvs, māte un bērni ir atbildīgi par visu?
– Kam un kuriem ir prioritāte iztikas un izdevumu ziņā?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Islāmā vīrietim ir uzticēts pienākums apgādāt savu ģimeni, proti, nodrošināt sievu un bērnus ar iztikas līdzekļiem, jo viņš ir ģimenes galva un atbildīgais.
Tāpat arī tad, kad māte, tēvs, brāļi, māsas un citi radinieki nonāk situācijā, kad viņiem nepieciešama aprūpe,
“pienākums nodrošināt iztiku”
tas attiecas arī uz viņiem. Pat islāmā.
īpašnieks
vai
valdītājs
Pat mājlopu barošana un dzirdināšana ir ģimenes galvas pienākums. (1)
Kad sieviete apprecas un pārceļas uz vīra māju,
Visus izdevumus par ēdienu, apģērbu un mājokli sedz vīrs.
Tie ir tie, kas neizšķērdē un nav skopi.
atbilstoši laulāto sociālajam statusam
tiek nodrošināts.
Uzturlīdzekļu saņēmēji,
ja jāizkārto pēc tuvuma pakāpes no mazākā uz lielāko, tad
pirmiausia vaikai, paskui tėvai ir jų tėvai.
ienākumi. Tie ietver
procedūra
un
pēcnācēji
tiek teikts. Pēc tam
laulātie
un saskaņā ar dažu juristu viedokli
tuvākie radinieki, kuriem pienākas uzturlīdzekļi
nāk.
Bērnu uzturēšanas pienākums ir tēvam.
Uzturlīdzekļi pienākas arī maziem bērniem un trūcīgiem pieaugušiem vīriešu kārtas bērniem, kuri nespēj apmierināt savas vajadzības invaliditātes, paralīzes vai citu pastāvīgu slimību dēļ, vai arī tādēļ, ka viņi mācās.
Tas ir tēva pienākums.
Meiteņu uzturēšanas izdevumi jāsedz tēvam līdz viņu laulībām, un arī pēc laulībām, ja notiek šķiršanās.
Bērnu, kuru tēvi ir miruši vai nespēj maksāt uzturlīdzekļus, uzturlīdzekļus;
– Pēc Abū Hanīfas domām
māte
tēva tēvs, proti
vectēvs,
– Pēc Ebu Jusufa un Muhameda domām
māte,
– Pēc šafītu un hanbelītu domām
vectēvs
uzņemas.(2)
Vecuma, slimības vai nabadzības dēļ.
izturas nodrošināšana trūcīgiem vecākiem
Gan dēliem, gan meitām ir tiesības uz to, ja viņiem ir tāda iespēja. Šis ir viedoklis, par kuru vienojušies juristi. Saskaņā ar Hanafi, Šafi’i un Hanbali skolu uzskatiem, trūcīgo vecvecāku uzturēšanu uzņemas viņu mazbērni, ja viņiem ir tāda iespēja.(3)
Pēc Hanafī mezhebam.
tuvi sugulased, kelle vahel on igavene abielukeeld, nagu näiteks õed-vennad, onud ja tädid,
Pēc hanefītu mazhabam
Mantojuma saņēmēji, kas mantojuši īpašumu vienā no mantojuma veidiem, vai nu kā asabe (tuvākie radinieki), vai kā ashabü’l-feraiz (tie, kam pienākas noteikta daļa no mantojuma), ir savstarpēji atbildīgi par viena otra apgādāšanu, ja ir izpildīti attiecīgie nosacījumi. (4)
Sieviete
bogatam vai nabadzīgam, musulmanim vai nemusulmanim
laikā, kad viņa pildīja savus kā sieva pienākumus pret savu vīru
Starp juristiem nav nekādu strīdu par to, ka sievas uzturēšanas pienākums gulstas uz vīru.(5)
Šeit minētās personas ir tās, kurām, ja apstākļi to prasa, ir pienākums savstarpēji maksāt alimentus.
Šajā sakarā minētie pierādījumi, proti, daži panti no Korāna un daži hadīsi, ir šādi:
“Viņu”
(mātēm)
pārtika, apģērbs un viss, kas atbilst tradīcijām, pieder tēvam.”
(Al-Baqarah 2:233)
“Mēs esam pavēlējuši cilvēkam būt labam pret saviem vecākiem.”
(Al-Ankabūt 29:8)
“Bet pasaulē viņi ir…”
(vecāki)
labi sadzīvot ar.”
(Lokmans 31/15)
“Nav šaubu, ka cilvēks ēd vistīrāko…”
(halal)
Lieta ir tāda, ka viņa ienākumi ir viņa bērns. Cilvēka bērns ir viņa ienākums.”
(6)
“Nenšaubāmi, jūsu ēdamais ir visšķīstākais…”
(halal)
Tas, kas ir jūsu īpašums, ir tas, ko esat nopelnījuši. Bez šaubām, arī jūsu bērni ir tas, ko esat nopelnījuši.”
(7)
“Tu un tava manta pieder tavam tēvam.”
(8)
Avoti:
1) Kasani, Bedayiu’s-Sanayi, 4/40.
2) Ibn al-Humām, Šarḥu Fath al-Qadīr, 4: 371; Abdussalām b. Saʿīd Tanūhī Sahnūn, al-Mudawwanat al-kubrā, (Kaira: Matbaʿat al-Saʿāda, 1323/1905), 1: 298; Sāvī, Bulghat al-sālik, 2: 492; Girnātī, al-Kawānīn al-fiqhīya, 362; Māwardī, al-Ḥāwī al-kabīr, 11: 477 un 479; Abū Muḥammad Muwaffaq al-Dīn ʿAbdullāh b. Aḥmad Ibn Qudāma, al-Kāfī, red. ʿAbdullāh b. ʿAbd al-Muḥsin Turkī, (Gīza: Ḥijr li-ṭ-Ṭibāʿa wa-n-Našr, 1417/1997), 5: 99 un 103.
3) Ibn al-Humām, Šarḥ al-Fatḥ al-Qadīr, 4: 375; Girnātī, al-Kavānīn al-fiqhīya, 365; Māverdī, al-Ḥāvī al-kabīr, 11: 487; Ibn Kudāma, al-Kāfī, 5: 99.
4) Ibn al-Humām, Šarḥu Fath al-Qadīr, 4: 378; Girnātī, al-Kavānīn al-fiqhīya, 364-365; Māvardī, al-Ḥāvī al-kabīr, 11: 491; Ibn Kudāma, al-Kāfī, 5: 100.
5) Ibn al-Humām, Šarḥ al-Fatḥ al-Qadīr, 4: 340; Girnātī, al-Kavānīn al-fiqhīya, 362; Māvardī, al-Ḥāvī al-kabīr, 11: 409; Ibn Kudāma, al-Kāfī, 5: 77.
6) Nesāī, es-Sunenu’l-kubrā, red. un izdev. Hasans Abdülmūnīms Šelbī, (Beirūta: Müessesetü’r-Risāle, 1421/2001), “buyū’” 30.
7) Ibn Madže, Tirdzniecība, 12.
8) Ibn Madže, Tirdzniecība, 12.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
