Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Islāma teologi iedala reliģijas galvenokārt divās daļās:
1.
Patiesās reliģijas.
2.
Viltus reliģijas.
Reliģijas, kas balstās uz ticību vienam vienīgajam Dievam un kas pavēl vienīgi Viņam kalpot un Viņu pielūgt.
“Patiesās reliģijas”
Tā saka. Patiesās reliģijas ir tās, kuras sūtījis Dievs. Tāpēc tās sauc arī par dievišķajām reliģijām.
Patiesās reliģijas
, jo tās pamatu veido ticība Dieva vienīgumam un tikai Viņam veltīta pielūgsme,
“Monoteistiska reliģija”
tiek saukts arī par.
Savukārt tās ticības un idejas, kuras nav sūtītas no Dieva, bet ir cilvēku pašu izdomājumi un neatbilst vienīgā Dieva ticības principam,
“Viltus reliģijas”
tiek saukts.
Dažas patiesās reliģijas vēlāk ir tikušas izkropļotas, tajās ievietojot māņticības un viltus uzskatus, kas nav daļa no sākotnējās reliģijas. Šādas reliģijas, kas sākotnēji bija patiesas, bet vēlāk izkropļotas, ir…
“Izkropļotas reliģijas”
Tā saka. Tāpat kā jūdaisms un kristietība… Sākotnēji tās bija patiesās reliģijas, bet vēlāk, kad tajās ieviesās māņticības un idejas, kas ir pretrunā ar monoteismu, tās tika izkropļotas un kļuva par izkropļotām reliģijām. Izkropļotās reliģijas tiek uzskatītas par viltus reliģijām.
Cilvēces pirmā reliģija ir monoteisms, kas balstās uz ticību vienam Dievam un tika sūtīta pirmajam cilvēkam un pirmajam pravietim Ādamam (lai viņš būtu mierā ar viņu). Socioloģiskie pētījumi arī apstiprina, ka cilvēces pirmā reliģija bija monoteisms. Piemēram, reliģiju vēstures pētnieks un sociologs Šmits, pētot pigmejus, kas ir visprimitīvākā cilvēku sabiedrība uz Zemes, atklāja, ka viņiem ir “ticība vienam Dievam”. Šmita atklājumi apgāza Durkheima apgalvojumus, ka cilvēces pirmā reliģija bija totemisms, un sagrāva šajā jautājumā izplatītos Rietumu uzskatus.
Pēc Ādama (as) laika gaitā daži cilvēki, pakļaujoties savām iegribām un Šeitāna iedvesmām, novirzījušies no monoteisma ticības, atsvešinājušies no patiesās reliģijas un iegrimuši dažādos maldos. Tā radušās viltus reliģijas. Kad cilvēki attālinājušies no patiesās reliģijas un pievērsušies maldiem, Visaugstākais Dievs sūtījis viņiem jaunu pravieti un jaunu reliģiju, aicinot viņus atgriezties pie monoteisma. Tomēr tikai daži no viņiem pieņēmuši šo aicinājumu, bet citi palikuši pie saviem maldiem. Viņi ne tikai atteikušies atgriezties pie patiesības, bet arī izmantojuši spēku, apspiešanu un spīdzināšanu, lai novērstu citus no atgriešanās. Tāpēc katrā gadsimtā un katrā laikmetā pastāvējusi nepārtraukta cīņa starp tiem, kas tic patiesajai reliģijai, un tiem, kas netic. Šī cīņa turpinās arī mūsdienās dažādos veidos un ar dažādiem nosaukumiem, un tā turpināsies līdz pat pasaules galam.
Pēdējā dievišķā reliģija ir islāms.
Neviens no pirms Korāna esošajiem un šodien pieejamajiem Dievišķajiem Rakstiem nav oriģināls no Dieva sūtītajiem svētajiem rakstiem. To oriģinālie eksemplāri ar laiku ir pazuduši, un tie ir pārrakstīti no jauna. Tāpēc tajos ir iekļuvušas māņticības un nepatiesas pārliecības. Piemēram,
Tora’
Ir zināms, ka pēc Mozus (as) daudzus gadsimtus verdzībā un trimdā dzīvojušie, un pat kādu laiku savu ticību zaudējušie un pievērsušies elku pielūgsmei, ebreji nespēja saglabāt Toru; ir zināms, ka šodien pieejamais teksts ir sarakstīts daudz vēlāk, pēc Mozus (as), dažu garīdznieku puses, bet ir pieņemts kā Toras oriģināls un atkal kļuvis par reliģisku grāmatu. Ir skaidrs, ka grāmata, kas parādījusies pēc tik gara un sarežģīta perioda, nevar būt identiska Torai, kas tika atklāta Mozum (as). Tāpēc tajā ir ietverti apmelojumi un izdomājumi, kas nav piemēroti praviešiem; tajā ir noteikumi, kas ir pretrunā ar monoteisma garu.
Tāpat kā Dāvidam (lai viņam miers) atklātā Zāburā,
Tora не избежала той же участи, что и другие.
Kas attiecas uz Bībeli,
Jēzus (as.) nediiktēja savus saņemtos zjāvenumus.
Jo viņš kļuva par pravieti trīsdesmit gadu vecumā, un viņa pravieša misija beidzās trīsdesmit trīs gadu vecumā.
Tik īsā laikā kā trīs gadi viņš ceļoja no ciema uz ciemu, no pilsētas uz pilsētu, cenšoties izglītot tautu. Savukārt pēdējā laikā viņš pastāvīgi atradās Romas valdnieku uzraudzībā, kuri bija saņēmuši uzkurinājumu no ebrejiem. Tāpēc viņam nebija ne laika, ne iespēju uzrakstīt Evaņģēliju. Patiesībā šodien pieejamie Evaņģēliji tiek saukti to autoru vārdos un atgādina biogrāfiju, kas satur Jēzus (as) sprediķus, mācības un pamācības viņa apustuļiem. Turklāt tie, kas tos uzrakstīja, nebija pirmie ticīgie, Jēzus (as) apustuļi, bet tie, kas viņus redzēja un dzirdēja no viņiem Dievišķos vārdus, kas nāca no Jēzus (as).
Esošajos evaņģēlijos ir novērojamas atšķirības saturā un izklāstā. Patiesībā šie evaņģēliji tika pieņemti 325. gadā mūsu ērā notikušajā Nīkajas koncilā, kurā piedalījās tūkstoš garīdznieku. Šī komisija izskatīja simtiem evaņģēliju un ar 318 locekļu vienbalsīgu lēmumu pieņēma četrus evaņģēlijus, kas apgalvo Jēzus Kristus dievišķumu, bet pārējos sadedzināja un iznīcināja.
Kā redzams, princips, ka Jēzus (lai viņš būtu slavēts) ir Dieva dēls (nedod Dievs), tika pieņemts ar koncila lēmumu daudzus gadus pēc Jēzus (lai viņš būtu slavēts) nāves. Pat daži kristiešu baznīcas šim lēmumam nepakļāvās. Tāpēc nav iespējams apgalvot, ka šodienas četri evaņģēliji atbilst Jēzum (lai viņš būtu slavēts) dotajam evaņģēlijam.
Ja ārpus Korāna esošās dievišķās grāmatas ir izkropļotas, kā tad var ticēt tām?
Mēs, musulmaņi, ticam, ka praviešiem Mozum, Dāvidam un Jēzum tika sūtītas dievišķās grāmatas – Tora, Psalmi un Evaņģēlijs – un ka šajās grāmatās nav neviena panta, kas būtu pretrunā ar patiesību un monoteismu. Tomēr šīs grāmatas vēlāk netika saglabātas, un to oriģināli ir pazuduši.
Mēs nevaram apgalvot, ka šodien ebreju un kristiešu rokās esošajās grāmatās nav nekā no praviešiem atklātajām atklāsmēm. Taču ir fakts, ka tajās ir iekļuvušas arī māņticības un nepatiesas ticības. Tāpēc mēs izturamies pret šīm grāmatām piesardzīgi. Mēs pieņemam, ka tajās esošie noteikumi, kas saskan ar Korānu, ir atklāsmes rezultāts. Savukārt, ja kādi noteikumi ir pretrunā ar Korānu, mēs pieļaujam, ka tie ir vēlāk pievienoti šīm grāmatām. Attiecībā uz ziņām šajās grāmatās, kuras nav ne saskaņā ar Korānu, ne pretrunā ar to, mēs klusējam. Mēs tās nepieņemam, nedz noraidām. Jo pastāv gan iespēja, ka tās ir atklāsmes rezultāts, gan iespēja, ka tā nav.
Šajā sakarā Abu Hureira (ra) ir teicis: „Ehl-i Kitab lasīja Toru ebreju valodā (oriģināltekstā) un tulkoja to musulmaņiem arābu valodā. Šajā sakarā Allahs sūtnis (asm) saviem pavadoņiem teica:…”
„Jūs neapstipriniet un nenoliedziet Svēto Rakstu ļaužu vārdus. Bet sakiet:“
„Mēs ticam Allāham, tam, kas mums ir atklāts Korānā, tam, kas tika atklāts Ābrahāmam, Ismaēlam, Īzākam, Jākobam un viņa pēcnācējiem, tam, kas tika dots Mozum un Jēzum, un visiem praviešiem, kas sūtīti no viņu Kunga. Mēs nevienu no viņiem neatšķiram (ticot vieniem un noliedzot citus). Mēs esam musulmaņi, kas pakļāvušies (Allāham).“
(Al-Baqarah, 2/136).»
Kā Korāns ir pasargāts no izkropļojumiem?
Dieva pēdējā svētā grāmata, Korāns, kas ir Dieva pavēle visai cilvēcei, tika atklāta pa pantiem un surām divdesmit trīs gadu laikā. Pravietis (s.a.v.) lasīja viņam atklātos pantus un suras saviem pavadoņiem, kas tos iegaumēja, un daži no tiem tos arī pierakstīja. Turklāt Pravietim (s.a.v.) bija arī vahi (atklāsmes) rakstnieki. Viņu uzdevums bija īpaši pierakstīt atklātos pantus un suras. Vieta, kur katram pantam un surai jāatrodas, kurā vietā Korānā tie jāievieto, tika paziņota pašam Pravietim (s.a.v.) caur eņģeli Džibrilu (a.s.), un viņš to paziņoja vahi rakstniekiem, lai tie izdarītu nepieciešamo. Tādējādi Pravieša (s.a.v.) dzīves laikā viss Korāns tika pierakstīts, un bija noteikts, kur katram pantam un surai jāatrodas.
Tāpat arī Džibrīls (as) katru Ramadānu nāca un no jauna lasīja Pravietim (asm) visus līdz tam laikam atklātos pantus un sūras. Pēdējā Ramadānā pirms Pravieša (asm) nāves Džibrīls (as) atkal ieradās, bet šoreiz viņi Korānu izlasīja divas reizes. Pirmajā reizē lasīja Džibrīls (as), bet Pravietis (asm) klausījās; otrajā reizē lasīja Pravietis (asm), bet Džibrīls (as) klausījās. Tā Korāns ieguva savu galīgo formu.
Tomēr, pravieša Muhameda (s.a.v.) dzīves laikā Korāns vēl nebija apkopots vienā atsevišķā grāmatā. Tas pastāvēja atsevišķās lapās, izkaisīts starp pravieša sekotājiem, un tika atcerēts no galvas. Taču, kurai vietai kas pieder, bija pilnīgi skaidrs un precīzi zināms.
Visbeidzot, kalifāta laikā, kad to uzskatīja par nepieciešamu, Abū Bakra (ra) laikā tika izveidota komisija, kuru vadīja Zeids ibn Sābits un kurā ietilpa atklāsmes rakstītāji un cilvēki ar spēcīgu atmiņu. Šai komisijai tika uzticēts uzdevums savākt Korānu vienā grāmatā. Visi no ashabiem atnesa un nodeva šai komisijai Korāna lapas, kas viņiem bija rakstītas. Pateicoties atmiņas spēju un atklāsmes rakstītāju kopīgajam darbam, lapas, sūras un panti tika sakārtoti tā, kā to aprakstījis mūsu pravietis (asm). Tādējādi Korāns tika apvienots vienā grāmatā ar nosaukumu Mushaf.
Tagad vairs nevarēja būt runa par Korāna aizmirstību, pazaudēšanu, izkropļošanu vai izmainīšanu. Jo tā oriģināls, tāds, kāds tas tika atklāts pravietim (s.a.v.), bija pilnībā un bez trūkumiem fiksēts.
Osmana (ra) valdīšanas laikā, ņemot vērā radušos nepieciešamību, no šī Korāna tika izgatavotas jaunas kopijas un nosūtītas uz dažādām zemēm. Šodien pieejamie Korāni ir šī Korāna kopijas.
Atšķirībā no citām dievišķajām grāmatām, Korāns ir saglabājies tādā formā, kādā tas tika atklāts, bez jebkādām izmaiņām vai falsifikācijām, pateicoties tā stingrai fiksācijai. Tas ir saglabājies 1400 gadus. Šajā saglabāšanā liela loma ir Korāna literārajai izcilībai un neparastajai īpašībai – tā vieglai iegaumēšanai, kas nav līdzīga nevienam cilvēka vārdam, tā neatkārtojamībai, tā literārajai un retoriskajai izcilībai un maksimālajai rūpībai tā pierakstīšanā. Taču galvenais iemesls ir tas, ka Korāns ir Dieva aizsardzībā un Viņš ir apsolījis saglabāt to kā brīnumu gan vārdu, gan nozīmes ziņā līdz pat pasaules galam. Kā teikts Korānā:
„Patiesi, šo Korānu mēs esam atklājuši, un mēs to arī sargāsim, aizsargāsim un uzturēsim…”
(Al-Hidžr, 15/9).
Šodien visas Korāna kopijas uz Zemes ir vienādas. Nav nekādu atšķirību vai izmaiņu.
Turklāt to zina miljoniem cilvēku no galvas, un to skaita miljoniem valodās katru brīdi. Šāda īpašība nav piemīt nevienai citai cilvēku radītai grāmatai, kā arī nevienai citai dievišķai grāmatai. Ir pilnīgi nepieciešami un pašsaprotami, ka Korāns, Dieva pēdējais vārds, kura spēkā esošais dekrēts ir mūžīgs līdz pat pasaules galam, bauda šādu unikālu stāvokli un cildenu godu.
(Mehmeds Dikmens, Islāma katehisms, Cihan Yayınları, 94.-97. lpp., Stambula, 1991).
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
