–
Būčiau viena liela priecīgs, ja atbildētu uz maniem jautājumiem vienu pa vienam.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Jautājums 1:
Īpaši gadījumos, kad ir pārkāptas kāda cilvēka tiesības, it īpaši garīgā ziņā, un nav iespējams vai šķiet neiespējami konfrontēt šo personu (pat ja viņa ir dzīva, bet ir dažādi iemesli, piemēram, postošas sekas), kas varētu tikt darīts, lai kompensētu šo pārkāpumu cietušās personas vārdā?
Atbilde:
Jūs nožēlosiet savu rīcību. Jūs veiksiet labus darbus un labdarību, lai to labumu dāvinātu tam, kuram esat nodarījuši pārestību.
Tāpat, ja sekas būtu katastrofālas, jūs to nepasakāt cietušajai pusei un lūdzaties un pielūdzaties Dievam, lai cietusī puse būtu apmierināta ar jums tiesas dienā.
Skat. I’ānetu’t-tālibīn, 4/295; Buceiremi ala’l-hatīb, 3/118.
Jautājums 2:
Kādas darbības var veikt, ja tiesību pārkāpums, kas izriet no tīša pienākumu nepildīšanas kooperatīvā, privātā uzņēmumā ar publisku kapitālu vai valsts iestādē, lai gan tas nav materiāls, skar plašu sabiedrības loku?
Atbilde:
Jūs aprēķināt, precīzi vai aptuveni, netaisnīgi iegūto labumu, atņemat to no savas mantas un atdodat nabadzīgajiem. Tāpat jūs nožēlojat grēkus un papildus obligātajām un ieteicamajām lūgšanām veicat arī brīvprātīgas lūgšanas.
Skat. Mecmu, 9/332; Ibn Abidin, 4/130.
Jautājums 3:
Ja mēs aplūkojam situāciju, kad kāds ir gandrīz pilnībā pametis vai izlaidis visus obligātos rituālus (lūgšanas, gavēni un pat piektdienas lūgšanas) ilgā laika posmā (piemēram, 20, 30, 40 gadi), daudzkārt ignorējis Dieva baušļus un aizliegumus, un ar to neapmierinājies, apzināti, neizprotot to nozīmi vai pilnīgi neapzināti, bet tomēr daudzkārt pārkāpis citu cilvēku tiesības, un beidzot ar patiesu nožēlu atgriezies un cenšas darīt labus darbus, cik vien spēj;
Galu galā, mēs visi esam mirstīgi, tāpēc atlikušais laiks jāvelta pūlēm pēc glābšanas, un mums jābūt gataviem rīkoties nekavējoties. Kādas darbības var veikt papildus ikdienas dzīves uzturēšanai un obligāto rituālu izpildei, lai ātri novērstu pagātnē pieļautās kļūdas?
Kādi ir piemēri labiem darbiem, ko varētu veikt cilvēks, kuram ir tikai pietiekami daudz materiālo līdzekļu, lai apmierinātu savas personīgās vajadzības, cerot tādējādi kompensēt savus pārkāpumus pret citu cilvēku tiesībām šajā dzīvē?
Atbilde:
Ja kāds lūgšanas rituāls nav izpildīts, to var kompensēt vēlāk. Pēc iespējas jāturpina veikt arī papildus lūgšanas. (Bacuri, 1/300; İanetü’t-talibin, 1/31)
Īpašuma tiesības tiek atgrieztas to īpašniekiem, cik vien tas ir iespējams, vai, ja tas nav iespējams, tās tiek sadalītas trūcīgajiem. Parasti tiek veidotas iestādes, organizācijas, iekārtas, darbi utt., no kuriem var gūt labumu trūcīgie.
Jautājums 4:
Ņemot vērā, ka slepkava ir izdarījis vienu no smagākajiem grēkiem un pārkāpis citu cilvēku tiesības, šķiet, ka mēs atrodamies ļoti cerīgās situācijās, ņemot vērā hadīsu (Buhārī, Enbiya 50; Muslim, Tövbe 46) par to, ka pat “99 cilvēku slepkava” var tikt piedots. Tātad, kā, balstoties uz šo piemēru, var vispārīgi novērtēt pirmos trīs jautājumus?
Atbilde:
Dievs Visaugstākais neatlaidīs tos, kas mirs bez ticības. Viņš var piedot pat tam, kuram sirdī ir kaut mazākā ticības daļiņa, ja Viņš to vēlas un uzskata par mērķtiecīgu, vai arī Viņš var ļaut tam izciest sodu ellē, lai tas attīrītos, un tad ielaist to paradīzē.
Mēs nezinām par kādu tiešu piedošanas noteikumu vai ceļu. Vispārējais noteikums ir nomirt ar ticību un labiem darbiem.
Mirt kā ticīgam, bet grēciniekam ir riskanti; nav garantijas, ka Dievs piedos bez soda.
Atgriešanās pie Dieva ir ļoti svarīgs ceļš uz pestīšanu; ja cilvēks patiesi nožēlo savus grēkus, lūdz Dievu ar asarām un apsola vairs nekad tā nedarīt, tad viņam ir liela iespēja tikt piedotam. (Nisa, 4/48)
Jautājums 5:
Kādu ceļu vajadzētu iet, ja pagātnē ir bijis daudz grēku, sirds ir daļēji apzīmogota grēku dēļ, ir nokļūts velna nagos, un ir nosliece uz pārkāpumiem rakstura un uzvedības dēļ (īpaši, lai salauztu sirds zīmogu un attīrītu tās tumšumu)?
Atbilde:
Cilvēks, kura sirds ir apzīmogota viņa pastrādāto un atkārtoto grēku dēļ, nevar pat iedomāties, ka varētu šo zīmogu salauzt; viņam tāda problēma neeksistē. Viņam ir nepieciešama ārēja palīdzība vai kāda nelaime, kas viņu satriektu un pamodinātu.
Ja cilvēks nonāk prasmīga skolotāja rokās, tad vispirms viņā tiek veidota apziņa, tad nāk nožēla, tad lūgšanas un kompensējošas darbības, un tad melnie punkti viens pēc otra izzūd, un sirds atkal iegūst spēju sazināties ar Radītāju.
Nedrīkst zaudēt cerību uz Dieva žēlastību. Dievs piedod visus grēkus. (Zumer, 53; Mecmu, 9/338)
Jautājums 6:
Kāds ir piemērotākais risinājums cilvēkam, kurš, apzinoties visu šo, cenšas izbēgt no elles un kapā gaidošajām mokām, vienlaikus tiecoties pēc garīga un pēcnāves labuma, bet tajā pašā laikā piedzīvo iekšējo psiholoģisko karu (kurā vienlaikus ir nožēla, vainas apziņa, cerība un nepieciešamība stiprināt ticību), kamēr velns turpina savu kārdināšanas darbu?
Atbilde:
Uzturēt ciešus kontaktus ar cilvēkiem, kuri ir nevainojami savā uzvedībā, kuru labie darbi ir acīmredzami, kuru labā morāle un dievbijība ir pierādījums viņu ticībai; būt ar viņiem draugiem, kaimiņiem, partneriem, svainiem, mācību un studiju grupās, iesaistīties savstarpējās palīdzības aktivitātēs.
Viņš arī dara darbus, kas viņu tuvina Dievam, daudz lūdz Dievu, bieži apmeklē zināšanu un atmiņas sanāksmes. (Zumer, 53)
Jautājums 7:
Pēc tam, kad cilvēks ir apmierinājis daudzas savas iegribas un izbaudījis šos darbus, viņam var rasties spēcīgs gribas vājums, ko izraisa gan paša iegribas, gan velna kārdinājumi (vai pamudinājumi), un palielinās potenciāls atgriezties pie grēkiem. Kādiem līdzekļiem viņš var izmantot, lai sevi savaldītu (ja šajā virzienā ir iespējas un pastāvība)?
Atbilde:
Iepriekšējā atbilde ir arī atbilde uz šo jautājumu.
Turklāt, bieža nāves atcerēšanās un kapu apmeklēšana, lai ar pamācošu piemēru pārdomātu to, kā arī Dieva svēto kalpu, sākot ar pravieti un viņa pavadoņiem, dzīves lasīšana pakāpeniski samazina un, ja Dievs dos, pilnībā iznīcina cilvēkā kaislības un tieksmi uz grēku.
Nekad nedrīkst aizmirst, ka ir ārkārtīgi svarīgi atturēties no visiem grēkiem un savlaicīgi un pienācīgi izpildīt savus reliģiskos pienākumus.
Sk.
– El Mecmu, 332/9.
– Ibn Abidīna komentārs, grāmata par pārdošanu, nederīga pārdošana.
– Ibn Abidīna piezīmes, sadaļa par atļautajām un aizliegtajām darbībām.
– An-Navādiru ve-z-Ziyādāt (184/6)
– Suleimans El Kurdī, Kurretu’l-ajn bi fetava ulemai’l-haremeyn, (102)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
