– Dažās sufiju grāmatās tiek pieminēts Dievišķais Paradīzes stāvoklis (Zāt Cenneti), kurā nav ēšanas, dzeršanas, huriju, gilmānu un citu paradīzes labumu. Tiek teikts, ka šo Dievišķo Paradīzes stāvokli sasniegs tikai Dieva visizcilākie kalpi.
– Vai tas nozīmē, ka svētie, pravieši, proti, tie, kas sasnieguši šo Dženneti (Debesis), kuriem ir ļoti augsta pakāpe Dieva priekšā, neizmantos citas Džennetes (Debesu) svētības?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mēs neatradām nevienu nostāstu par to, ka paradīzē pastāv tāda pakāpe.
Tomēr, lai saprastu, ka Visums ir mirstīgs, ka tam nav savas eksistences un ka visa eksistence ir Dieva eksistence,
Vahdet-i vücud (vienība esībā)
, arī šim priekam, kas gūts bez redzēšanas
Zātu paradīze
tā teikts.
Dažu sufijsko skolu, kas pieņem Vahdet-i-vücudu un uzskata, ka nav citas būtnes kā Allah,;
Fenafillah,
tātad
Izdzist Dievā / Kļūt par daļu no Dieva
,
Tā ir koncepcija, kas paredz, ka cilvēks izšķīdina visu savu būtību un kaislīgos iekārojumus un pazūd Dieva klātbūtnē.
Vahdet,
Tas nozīmē vienotību. Pretstats ir
“pārpilnība”
Tas ir, daudzums. Daudzums tiek apvienots, un rodas vienotība. Ja apvienojat piecus atsevišķus burtus, no šīs vienotības rodas vārds. Pieci vai desmit vārdi kopā veido teikumu. Teikumi lapā, lapas grāmatā sasniedz vienotību. Kad grāmata ir gatava, desmitiem tūkstošu vārdu tiek apzīmēti ar vienu nosaukumu.
Visuma grāmata
Šajā pasaulē, kā to sauc, šī jēga izpaužas vēl skaistāk. Simtiem zaru veido vienu koku, miljardiem šūnu apvienojas vienā ķermenī. Divpadsmit planētas…
“Saules sistēma”
Tā ir. Neskaitāmas zvaigznes veido Piena ceļu.
Ja mēs vienlaikus apsveram zemi, debesis, paradīzi un elli, eņģeļus un garīgās būtnes, troni un krēslu, īsāk sakot, visu eksistences sfēru, mēs redzam, ka visa šī daudzveidība ir radīta ar vienām un tām pašām Dievišķajām īpašībām. Bezgalīgais daudzums lietu vienojas septiņās īpašībās. Viss ir radīts ar vienu un to pašu gribu un vienu un to pašu spēku. Šīs septiņas īpašības ir vienas un tās pašas būtnes īpašības. Zināšanas nevar piederēt vienam, bet griba – citam. Šajā punktā mēs sastopamies ar vienotības vārdu:
Nav cita dieva kā vien Dievs…
Šie svētie vārdi pauž Dieva vienotību.
Visas eksistējošās pasaules Dievs, proti, pielūdzamais, Kungs, Radītājs, Uzturētājs, Īpašnieks ir viens.
Ķermeniskums un vienotība (eksistence un vienotība) ir Viņa īpašības.
Viņa radītais ir ieguvis ķermenisku formu, bet šī forma nav tāda pati kā Viņa Radītāja forma. Lai šo patiesību labāk iegaumētu, Dieva svētajai būtībai…
“nepieciešamais eksistences iemesls” vai “tas, kam jāeksistē”.
savukārt tās radījumu eksistencei
“iespējamā eksistence”
tiek lietoti šādi izteicieni.
Obligāti;
eksistējošs pats par sevi,
Dieva, kurš ir mūžīgs un bezgalīgs, un kurš nav radīts kāda cita esības rezultātā, bet pastāv pats par sevi, eksistence.
Iespējams;
eksistence, kas īstenojas ar tās radītāja radīšanu,
tādu radījumu eksistence, kas ir lemti tūlītējam iznīcināšanai, kad vien to vēlas viņu Radītājs, un tādējādi to esamība un neesamība ir vienlīdzīgas attiecībā pret Radītāja spēku.
Štai, kāds valī, kas piekopj vahdet-i vücud (vienības doktrīnu), pēc Üstad Bediüzzaman’ın izteikuma:
„Ja kāds pievērš uzmanību vienīgi Nepieciešamā Būtnes eksistencei un uzskata visas pārējās eksistences par vājām ēnām, salīdzinot ar šīs Nepieciešamās Būtnes eksistenci, tad viņš spriež, ka tās nav pelnījušas nosaukumu „eksistence”.“
Šis mīļais kalps, tuvojoties savam Kungam, sasniedz tādu garīgu reibuma stāvokli, ko mēs saucam par “ekstāzi”, un zaudē samaņu. Viņš it kā noliedz radības, kas palikušas tālu aiz viņa.
“Nav nekā cita kā Viņš.”
tātad
“Nav neviena cita kā Viņš.”
tā teica.
Šis vārds
izteikts ekstāzes stāvoklī, garīgā reibumā.
Tas ir acīmredzams. Jo,
Ja nebūtu citas būtnes kā Viņš, tad šie vārdi nemaz nevarētu tikt izteikti.
Bet tas, kurš šos vārdus izsaka, tajā brīdī nespēj par to domāt. Patiesībā, kad viņš atgūsies no šī stāvokļa un nāks pie samaņas, viņš vairs tā neteiks.
Vahdetü’l-Vücut (Vienība ar Dievu)
priekš, Mesnevī-i Nuriye’ā
“Tas ir iegremdēšanās vienotībā un tāda vienotības izjūta, kas nav aptverama ar skatienu.”
Lūdzu. Tiek norādīts, ka šo uzskatu nevar izskaidrot ar prātu. Savukārt, Lem’alar’ā…
“Nav nekā cita kā Viņš.”
To varētu salīdzināt ar to, ka spilgtu spoguli, kas atspoguļo sauli un tās tēlu, sauc par sauli. Mēs vēlētos nedaudz sīkāk izskaidrot šo brīnišķīgo salīdzinājumu.
Kad jūs turat spoguli pret sauli, saule atspoguļojas spogulī. Tās gaisma apgaismo spoguli. Un spogulis sāk izstarot gaismu. Ja šis spogulis būtu apveltīts ar apziņu, tas nestu saules gaismu savā sirdī, ticētu tai un zinātu, ka visas tā krāsas, gaisma un siltums nāk no tās, un būtu tai pateicīgs. Pieņemsim, ka šis apzinīgais spogulis tuvojas saulei. Tuvojoties, tas saņems vairāk gaismas no saules, spīdēs vairāk, no otras puses, tas vairāk uzkarsīs, sadegs. Spogulim tuvojoties saulei, tā daļa, kas paliek ārpus saules atspulga, pakāpeniski samazinās.
Un galu galā spogeli pilnībā piepilda saules gaisma.
Viņa sirdī vairs nav vietas nevienam citam. Tuvojoties, spoguļi vairs nespēj sevi saskatīt gaismas intensitātē; tie zaudē samaņu, pārņemti no spēcīgā karstuma un gaismas, ieejot ekstāzes stāvoklī. Vairs nav palicis ne paša spoguļa, ne tā atspulga. Viss ir apņemts saules gaismā, un tas vairs nespēj redzēt neko citu kā sauli. Un tieši šajā stāvoklī spogulis…
“Nav nekā cita kā saule.”
Ja viņš tā saka, tas ir viņa garīgā reibuma izpausme. Šos vārdus nav pareizi vērtēt ar prātu un spriest par tiem atbilstoši tam.
Viņš šādā stāvoklī ir atbrīvots no atbildības, viņš neatbild par to, ko saka. Jo vairs nav neviena, kas būtu atbildīgs.
Šeit mēs saskaramies ar tuvības skatuvē, kuras patīkamumu ne var aptvert saprāts, ne izskaidrot valoda.
Veliņa tuvošanās savam Kungam…
Tas ir stāvoklis, kad sirds ir pārplūdusi ar mīlestību, pateicoties Viņa skaistuma izpausmēm, un kad ego, pašmīlība un personīgā eksistence izzūd, pateicoties Viņa varenības izpausmēm…
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
