Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ticība vienotībai (Dieva vienotībai):
Tas nozīmē ticēt, ka Dievs, visu Visuma Radītājs, ir vienīgais Dievs, un ka Viņam nav līdzīgu ne Viņa būtībā, ne Viņa darbos.
Monoteistiskā ticējuma nostiprināšana ir atkarīga no pareizas izpratnes par monoteismu no dažādiem aspektiem. Pretējā gadījumā,
“Dievam nav līdzīgu.”
Apgalvojot, ka ir tikai viens Dievs, kurš vienīgais ir pielūgsmes vērts, un vienlaikus pieļaujot domas un rīcības, kas šo vienotību apdraud Viņa dievišķībā vai darbībā, tas nav savienojams ar patiesu vienotības izpratni. Lai novērstu šādas kļūdas, islāma zinātnieki, balstoties uz Korānu un Sunnu, ir sīkāk izpētījuši, detalizējuši un izskaidrojuši šo jautājumu, aplūkojot vienotības patiesību no dažādiem aspektiem un iedalot to dažādās kategorijās. Mēs centīsimies sniegt šo kategoriju kopsavilkumu punktu veidā:
a. Iedalījums, kas parāda saikni starp Visuma Kungu un Viņa kā patiesā pielūgsmes objekta/Dieva statusu:
Tevhid-i Rububiyet:
Pirmoreiz minēts Sūrat al-Fātiha.
“Visu pasaulju Kungs”
Šis apzīmējums pauž, ka Dievs ir vienīgais Visuma valdnieks, absolūtais īpašnieks visam, kas pastāv, vienīgais radītājs un vienīgais gribētājs. Šī izpratne sniedz patiesu mācību par vienotību, parādot, ka Dievs ir vienīgais radītājs visam, kas pastāv – no adatas līdz diegam, ja tā var teikt.
Dieva vienība:
Šī koncepcija, kas pasludina, ka vienīgais pielūgsmes vērtais dievs un dievība visā esībā ir Allah, pirmo reizi parādās Fatiha Surē.
“Tikai Tev mēs kalpojam”
ar šo izteicienu cilvēcei tika dota mācība.
“Mēs pielūdzam/kalpojam tikai Tev.”
kas nozīmē
“Tikai Tev mēs kalpojam”
uzruna viņa izteikumā,
“Visu pasaulju Kungs”
Tā kā viss pieder Dievam, tad šīs divas vienotības saiknes ir skaidri minētas. Šīs saiknes kopsavilkums ir šāds: Tas, kurš vienīgais radījis visu Visumu, ir arī visu būtņu patiesais pielūgsmes objekts. Tā pretstats ir šāds: Tas, kurš nespēj vienīgais radīt visu Visumu, nevar būt patiesais pielūgsmes objekts.
b.
Šķīrība, kas parāda obligāto saikni starp vienotības ticību domāšanas un runāšanas jomā un vienotības ticību uzvedības un darbības jomā:
Tevhid-i Akval:
Monoteisma (vienīgā Dieva) izpratne domāšanā un vārdos ir nepieciešams priekšnoteikums, lai pieņemtu islāmu. Dievs ir vienīgais radītājs, vienīgais pielūgsmes objekts. Sūrah al-Ikhlas māca šo monoteismu.
Tevhid-i Efal:
Tas, kurš ar savu valodu sludina Dieva vienotību, apgalvojot, ka Viņš ir vienīgais radītājs un pielūgsmes vērtais, nevar būt patiesi monoteists, ja savu ticību nepierāda ar savām darbībām un uzvedību. Ja kāds ar savām darbībām noliedz savus vārdus, tas nozīmē, ka viņa izpratnē par monoteismu ir trūkumi. Šo monoteisma izpratni māca arī Sūra al-Kāfirūn.
c.
Izņemot šos.
„Tevhid-i Kayyûmiyyet, Tevhid-i Sermedîyet, Tevhid-i Celâl”
Ir arī citas monoteisma formas, kas šeit ir pieminētas. To kopsavilkumu mēs varam atrast Risale-i Nur.
Īss kopsavilkums par to, kā Risale-i Nur traktātā ir izskaidrota Īhlās Sūras nozīme no tevhīda (vienotības) viedokļa, ir šāds:
“Pirmās rindas vārds ‘hüve’ bez konkrēta norādījuma norāda uz vispārīgumu, kas savukārt norāda uz konkrētību, un tas savukārt norāda uz vienotības (tevhîd) pieredzes līmeni.”
(Vārdi, Lemeât)
Tātad: Ihlas Sūras pirmais teikums.
“Kul huve”
nozīme:
“Saki: Viņš ir.”
Tā ir forma. Katram vietniekvārdam ir jābūt atsaucei. Šeit atsauce nav skaidri izteikta, bet ir atstāta absolūta. Šajā pozīcijā absolūti atstātā vietniekvārda atsauce var būt tikai absolūta būtne. Tā kā absolūta būtne ir tikai Dievs, tad šī absolūtā vietniekvārda atsauce var attiekties tikai uz Viņu un norādīt uz Viņu. Šī ir arī nozīme vārdiem “itlāq” (absolūts) un “ta’yīn” (noteikšana), kā arī “ta’ayyūn” (konkretizācija).
“Otrais teikums,
Dieva vienotība (Tevhid-i Ülûhiyet)
Tas rāda. Trešais teikums norāda uz Rubūbijas vienotību un Kajjūmijas vienotību. Ceturtais teikums ietver Celāli vienotību. Piektais teikums norāda uz Sermedī vienotību. Sestais teikums,
Tevhīd-i Cāmi’i
,
Tas ietver sevī: “Viņam nav līdzīga savā būtībā, nav līdzīgu savos darbos un nav līdzīgu savās īpašībās.”
(sk. iepriekš minēto)
Kā zināms, Surai al-Ikhlas ir seši panti, un to tulkojumi ir šādi:
“1. Saki: Viņš ir (Dievs).”
2. Dievs ir viens.
3. Dievs ir Sameds.
4. Viņa nav dzemdējusi.
5. Un viņš nav dzimis.
6. Viņam nav neviena līdzīga.”
Bediuzzaman, kādā savā vērtējumā norādīja, ka šī Īhlāsas sūra, kas sastāv no sešiem teikumiem, ietver septiņus širka veidus.
(Tādas elku pielūgsmes kā Uzeyirperestlik, İsaprestlik, melekperestlik, akılperestlik, esbabperestlik, yıldızperestlik, sanemperestlik u.c.)
noraidošs un
Tevhid-i šuhud
(kas izsaka, ka visā redzamajā ir saskatāma Dieva vienība),
Dieva vienība (tawhid al-uluhiyyah), Dieva valdīšanas vienība (tawhid ar-rububiyyah), Dieva pastāvēšanas vienība (tawhid al-qayyumiyyah)
(katra būtne, būdama atkarīga no citas, tādējādi apliecina Dieva vienotību, kas to uztur pie dzīvības),
Tevhid-i Celâl
(visas būtnes, lai gan pēc savas būtības ir nespējīgas, trūcīgas un vājas, tomēr to spēks un godība norāda uz šo vienotību),
mūžīgā vienība
(visu radību vajadzību apmierināšana, kas ir atkarīgas no visa, ko tās dara, ir valoda, kas norāda uz šo vienotību) un
vienotības mošeja
(piemēram, tas nozīmē, ka;
Dievam nav līdzīga ne būtībā, ne darbībās, ne īpašībās.
piemēram,
septiņi vienotības līmeņi
paziņojis, ka ir to parādījis.
(sk. iepriekš minēto)
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– VIENOTAJUMS
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
