– Ko tieši nozīmē izteiciens “Dievs neatstāj savu kalpu, kas pie Viņa patvērumu meklē, un nepieļauj, ka viņš nonāk grūtībās”?
– Vai tas nozīmē atvieglot kādu grūtību, vai tas nozīmē atrisināt kādu problēmu, vai tas nozīmē saņemt atlīdzību pēcnāves dzīvē, vai tas nozīmē kaut ko citu?
– Ko tieši mums būtu jāsaprot no šī apgalvojuma, kā mums būtu jādomā par to?
– Kā mums vajadzētu ticēt?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Jā,
Dievs ir patvērums tam kalpam, kas pie Viņa meklē glābiņu.
Tas varētu nozīmēt arī to, ka tas atvieglo, novērš grūtības un tiks atlīdzināts šajā vai viņā pasaulē.
“Dievs neatstāj savu kalpu, kas pie Viņa patvērumu meklē, un neatstāj viņu bēdās.”
No viņa teiktā varam secināt sekojošo:
Dievs nekad neignorē to, kurš meklē palīdzību un patvērumu pie Viņa, lai atrastu risinājumu savai problēmai, un Viņš vienmēr sniedz palīdzību un žēlastību. Tomēr šis risinājums ne vienmēr atbilst tam, ko lūdzējs vēlas. Tas var būt risinājums, ko paredzējusi Dieva bezgalīgā gudrība. Šo jautājumu var ilustrēt ar šādu piemēru:
a)
Viens no pacientiem lūdz Lansor, jo sūdzas par sāpēm vēderā, un ārsts uzskata, ka viņa lūgums ir pamatots, tāpēc iedod viņam Lansor un neatstāj viņu vienu.
b)
Viens no pacientiem lūdz aspirīnu pret sāpēm vēderā, bet ārsts viņam to nedod, jo tas ir kaitīgs kuņģim. Tā vietā viņš izraksta piemērotas zāles pret kuņģa problēmām, neatstājot viņu bez palīdzības.
c)
Viens no pacientiem lūdz zāles pret sāpēm vēderā, bet ārsts uzskata, ka nav piemēroti viņam zāles izrakstīt, iesaka ievērot diētu un neatstāj viņu vienu ar viņa problēmu.
d)
Šķiet, ka Dievs
– kāds, kas pie viņa meklē patvērumu no bēdas
– Viņš nekad neignorē savus kalpus, neatstāj viņus vienus ar savām bēdām.
Gluži pretēji, Viņš izpilda Sava kalpa lūgumu tādā veidā, kā to paredz Viņa bezgalīgā gudrība:
– Vai nu sniedz to pašu pieprasījumu,
– Vai nu dos tādu pašu, vai vēl labāku.
– Vai arī tāpēc, ka tas ir kaitīgs, Viņš to nedod šajā pasaulē, bet atalgo par to nākamajā.
Viņš katrā ziņā neignorē sava kalpa lūgumu.
Viņš to ārstē ar recepti, ko uzskata par piemērotu, un kaut kādā veidā izpilda viņa vēlmi. Viņš viņu nepieviļ.
e)
Šajā jautājumā mums var palīdzēt Bediuzzamana kunga šādi vārdi (pārfrāzējot):
Ja ir kāds raksts:
“Mēs daudz lūdzamies, bet lūgšanas netiek uzklausītas. Tomēr Korāna pants ir vispārējs un norāda, ka uz katru lūgšanu ir atbilde.”Atbilde:
Atbildēt ir viena lieta, bet pieņemt – cita. Uz katru lūgšanu ir atbilde; taču pieņemšana, proti, tieši tā, kā lūgts, ir atkarīga no Dieva gudrības. Piemēram: slims bērns sauc: “Ārsts! Paskaties uz mani!” Ārsts atbild: “Jā, es tevi dzirdu.” “Ko tu vēlies?” – jautā viņš. Bērns saka: “Dod man šīs zāles.”
Ārsts vai nu izraksta tieši to, ko pacients vēlas, vai, ņemot vērā viņa labklājību, izraksta kaut ko labāku, vai arī, ja zina, ka tas kaitēs viņa slimībai, vispār neko neizraksta.
Tā kā Visvarenais Dievs, Absolūtais Gudrais (ar Savu zināšanu klātbūtni visur), ir klāt un redz visu, Viņš atbild uz Sava kalpa lūgšanu.
Viņš pārvērš šausmas nežēlības un vientulības par intimitāti ar mieru un atbildi.
(Dievs nekad neatstāj savu kalpu, kas pie Viņa patvērumu meklē / Dievs nekad neatstāj savu kalpu, kas ir nonācis grūtībās).Taču Viņš dod vai nu to, ko cilvēks kāro, vai vēl labāku, vai nedod vispār, nevis cilvēka iegribām un kārībām pakļaujoties, bet gan saskaņā ar Dievišķo gudrību.
Jā, lūgšana ir dievbijība.
Paklausība ir tā, kas nes augļus nākotnē. Savukārt laicīgie mērķi ir tikai laiks, kas veltīts šāda veida lūgšanām un pielūgsmei. Tie nav paši mērķi.Piemēram: lietus lūgšana un lūgums ir dievkalpojums. Lietus trūkums ir šī dievkalpojuma laiks. Šis dievkalpojums un lūgums nav domāts lietus atnešanai. Ja tas būtu tikai ar šādu nolūku, tad šī lūgšana un dievkalpojums nebūtu patiesi un nebūtu pieņemami.
Tāpat kā saulriets ir vakara lūgšanas laiks, tāpat arī Saules un Mēness aptumsumi ir divu īpašu lūgšanu – kusuf un husuf – laiki. Tā kā nakts un dienas gaismas zīmju aptumšošanās ir veids, kā izpaust Dieva varenību, tad Visaugstākais Dievs aicina savus kalpus šajā laikā veikt kādu īpašu lūgšanu.
Vai tad tā lūgšana nav domāta Mēness un Saules aptumsumu atklāšanai (kas ir noteikti ar zvaigžņu skaitīšanu, kad tie sāksies un cik ilgi tie ilgs)?
Tāpat kā viņš; pat sausums ir laiks lūgšanai par lietu. Un nelaimju uzbrukums un kaitīgu lietu ietekme ir dažu lūgšanu īpaši laiki; cilvēks šajos laikos saprot savu bezspēcību un ar lūgšanu un lūgumu meklē patvērumu pie Visvarenā.
Ja, neskatoties uz daudzām lūgšanām, nelaimes neatkāpjas, tad neteiks, ka “lūgšana nav pieņemta”. Drīzāk teiks, ka “lūgšanas laiks vēl nav pienācis”. Ja Visaugstākais savā žēlastībā un labvēlībā novērš nelaimi, tad tas ir vēl labāk. Tad lūgšanas laiks beidzas, un tā kļūst par atbildi. Tātad lūgšana ir kāda veida dievbijības noslēpums.
Padevība jāizrāda vienīgi Dievam. Jāizrāda vienīgi savs bezspēcīgums un jāvēršas pie Viņa ar lūgšanu.
Nedrīkst iejaukties Viņa dievišķajā varā. Jāpaļaujas uz Viņa gādību. Jāuzticas Viņa gudrībai. Nedrīkst apšaubīt Viņa žēlastību.”
(sk. Vārdi, Divdesmit trešais vārds, lpp. 317, 318)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
