– Kā mēs varam izskaidrot kvantu domāšanas tehniku saskaņā ar islāmu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pesimists, optimists un fiziķis skatījās uz nakts debesīm bez mākoņiem. Pesimists teica: „…” Optimists atbildēja: „…” Kas attiecas uz fiziķi, es domāju, ka viņš tajā brīdī neko nevarēja pateikt. Jo zinātnes pasaule pēdējos piecdesmit gados nav īsti pārliecināta ne par to, ko redz, ne par to, ko neredz.
Kādreiz cilvēki domāja, ka gaiss ir tukšs. Lai gan viņi katru sekundi ieelpoja gaisu, viņiem, šķiet, nebija viegli pieņemt, ka viņu istabu iekšpuse ir pilna ar molekulām un atomiem, piemēram, skābekli, slāpekli, argonu, neonu, hēliju, ūdeņradi, ūdens tvaiku, oglekļa dioksīdu, metānu, slāpekļa oksīdu un ozonu.
Pēdējo gadu laikā modernajā fizikā notikušie atklājumi ir ne tikai mainījuši mūsu izpratni par vielu un daļiņām, bet arī piešķīruši jaunas dimensijas jēdzienam “tukšums”. Mūsdienu fizika ir piešķīrusi šim jēdzienam pilnīgi jaunu nozīmi, it kā to atdzīvinot ar nozīmi, kas nāk no gudrības avota; tas ir ieguvis definīcijas, kas apraksta Visuma formu.
Tas ir bezveidīgs un neformēts, visu formu lauks. Savā ziņā tas ir kā Visuma mīkla. Mūsu sauktā cietā un stingrā viela ir šī lauka lokāla koncentrācija. Kvantu lauks ir vienlaikus aktivitātes un pārneses lauks, kā arī smalku attiecību tīkla vide. Tagad pievērsīsim uzmanību tam, cik lielā mērā šie apraksti sakrīt ar izpratni, ka tukšums ir piepildīts.
Alberts Einšteins aprakstīja matēriju kā kaut ko, kas sastāv no telpas apgabaliem, kur telpa ir ārkārtīgi koncentrēta. Saskaņā ar šo jauno fizikas izpratni, gan matērija, gan telpa, kurā matērija atrodas, ir viena un tā pati lieta.
Tāpat kā okeānā esošās sauszemes daļas ir savienotas zemūdens ceļiem, tā arī eksistences salas kosmosā ir savienotas savā starpā. Saskaņā ar kvantu lauka koncepciju, kosmoss ir stabila viļņu kopiena un vienība, un šīs mijiedarbības notiek šādā veidā.
Kvantuma lauka darbības un uzņemtās atbildības ir izraisījušas jautājumu par to, vai šis lauks atbilst “ētera” videi. Uzmanības centrā ir tas, ka ar šo lauku saistītā izpratnes dziļums ir paralēls jau sen pastāvošajam ētera jēdzienam. Darbības, kas notiek ūdenī un gaisā, ir saistītas ar daļiņām, kas piepilda vidi. Tātad, ja nav gaisa, skaņa neizplatās. Tātad, kosmos ir piepildīts ar vēl ne pilnībā izmērītām un nenoteiktām daļiņām, kas to atbrīvo no tukšuma.
Pasaulē tukšums nozīmēja to, ko mēs uztveram ar piecām maņām. Bet tā kā Visumam, kurā mēs dzīvojam, ir sākums, tas ir tikai viena vieta tajā, kas radīts vēlāk. Tāpēc kāda vieta šajā Visumā nevarēja pastāvēt. Īsāk sakot, vietai, kas ir radīta, visur jābūt kaut kam. Tāpat kā jūrā nav sausas vietas, tāpat šajā eksistences jūrā, kas radīta no nekā, nedrīkst būt tukšums tukšuma nozīmē.
Kvantfizika, aprakstot Visumu kā vienotu veselumu un apgalvojot, ka Visumā nav absolūtas “tukšuma”, zināmā mērā uzsvēra šo faktu. Citiem vārdiem sakot, Visums, kurā nav “tukšas” telpas “neesamības” nozīmē, ir “eksistējošs” Visums.
Gadsimtiem ilgi turpinājusī diskusija negaidīti atrisinājās ar kvantu lauka jēdzienu, ko attīstījusi modernā fizika. Jo lauks ir nepārtraukta struktūra, kas pastāv visā telpā. Izrādījās, ka telpa, kas tika uzskatīta par tukšu, var izrādīt daļiņu aspektu, kas nav nepārtraukts, proti, graudainu struktūru. Jo mums zināmais elektromagnētiskais lauks var izpausties kā brīvais lauks vai kā spēka lauks starp lādētām daļiņām. Otrajā gadījumā spēks izpaužas kā fotonu apmaiņa starp mijiedarbojošām daļiņām, un mums zināmā elektriskā atgrūšanās starp diviem elektroniem ir saistīta ar šo fotonu apmaiņu.
Šis interesantais atklājums un atradumi nozīmē, ka no tukšuma var rasties objektīvas vai pārmaterialās būtības; tas paaugstina to, ko mēs saucam par telu, par vietu, kur rodas un attīstās būtības, un pat par to darbības laukumu.
Kvantovās elektrodinamikas visbūtiskākā iezīme ir tā, ka tā apvieno divus atšķirīgus un pretējus jēdzienus: elektromagnētiskā lauka jēdzienu un fotonu jēdzienu, kas ir elektromagnētisko viļņu izpausmes. Tā kā fotoni ir elektromagnētiski viļņi un šie viļņi sastāv no svārstīgiem laukiem, fotoni vienlaikus ir arī elektromagnētiskā lauka izpausme. Jaunais jēdziens, kas rodas kā kvantu lauks, ir spēja veidoties laukam, ko sauc par kvantu vai fotonu. Tas nozīmē, ka visas subatomārās daļiņas un to mijiedarbības atbilst citam laukam un rodas no tā.
Kas rada šīs zonas? Vai joprojām trūkstošā 80% masa ir šī kosmiskā tukšuma slēptā masa? Vai tā varētu būt tukšuma viela vai ētera daļiņas, kas, kā zināms, aizpilda tukšumu, bet nav viegli uztveramas, tāpēc to īpašības vēl nav izpētītas?
Atstājot šīs diskusijas malā, pievērsīsim uzmanību secinājumiem, kas tika izdarīti par tā dēvēto tukšumu un tā neesamību.
Vakuumā esošā un tā īpašības joprojām ir vienas no kvantu fizikas nopietnākajām problēmām. Tiek sagaidīts, ka vakuuma izpratne izskaidros arī jautājumus par ēteri. Saskaņā ar kvantu lauku teoriju, kurā visas daļiņas un spēki tiek attēloti ar laukiem, vakuums ir šo lauku kvantēšanas rezultātā iegūtais nulles līmenis. Lai gan nulles līmenis ir pats pamata līmenis, tas satur nelielu daudzumu enerģijas. Šī enerģija, ko sauc par nulles punkta enerģiju (ZPE), summējoties pa visiem viļņu garumiem, atbilst bezgalīgai enerģijai. Protams, mēs varam novērot tikai enerģijas svārstības. Patiešām, šīs nulles punkta svārstības (ZPF) rada mērāmu pievilkšanas spēku starp divām ļoti tuvu novietotām metāla plāksnēm vakuumā. Ja mēs uzskatām vakuumu par lauku nulles līmeni, tad vakuums zināmā mērā atbilst ētera bezsvārstību un mierīgam stāvoklim.
Zinātnes vēsturnieks Vitakers, kurš kritizē to, kā vārds, kas gadsimtiem ilgi ir ticis lietots absolūtās tukšības nozīmē, ir ieguvis nozīmi mūsdienu fizikā, sniedz šādus interesantus paskaidrojumus par to, kāpēc viņš savai grāmatai izvēlējās šādu nosaukumu:
“Par nosaukumu varētu teikt dažus vārdus; kāpēc ēteris un elektrība? Kā visiem zināms, ēteris spēlēja nozīmīgu lomu deviņpadsmitā gadsimta fizikā. Taču divdesmitā gadsimta sākumā šis vārds izgāja no modes, jo kā pamata ideja izgāzās mēģinājumi izmērīt Zemes kustību attiecībā pret ēteri, un tika pieņemts princips, ka šādi mēģinājumi vienmēr būs lemti neveiksmei. Vispārpieņemts viedoklis kļuva uzskats, ka starpplanētu telpa ir pilnīgi tukša un to var aprakstīt ar jēdzienu, kam nav citu īpašību, izņemot elektromagnētisko viļņu izplatīšanos. Taču ar kvantu elektrodinamikas attīstību vakuums sāka tikt uzskatīts par elektromagnētiskā lauka svārstību, elektriskā lādiņa un strāvas svārstību un dažādu konstantu atbilstību kā sava veida substrātu. Šāda objekta ar tik bagātīgām fizikālām īpašībām nosaukšana par vakuumu ir pilnīgi bezjēdzīga, un ir pamatoti atgriezties pie vārda “ēteris”.”
2004. gada Nobela prēmijas laureāts Einšteins, pievēršot uzmanību neskaidrībām par ēteri, saka, ka ēteris nevis tika izdzēsts no fizikas, bet gan, gluži pretēji, tika paaugstināts un ieņēma ļoti svarīgu vietu fiziķu pētījumos un darbā. Var teikt, ka liela daļa mūsdienu teorētiskās fizikas, īpaši Superstīgu teorija, ir ētera būtības un īpašību neapzināta izpēte. Ja tā ir, tad ēteris, kas saskaņā ar seno izpratni ir piektais elements, var kļūt par visvairāk apspriesto elementu tuvākajā nākotnē kā citu elementu māte un tēvs un kā eksistences galvenais elements.
Kopš Einšteina laikiem visu fiziķu lielākais sapnis ir bijis apvienot visas Visuma daļiņas un to mijiedarbības vienā teorijā. Šķita, ka mūsu spēja labāk izprast matēriju, vakuumu un Visuma sākumu ir atkarīga no šīs problēmas atrisināšanas. Tiek uzskatīts, ka vislielākās cerības šīs milzīgās problēmas risināšanā sniedz Superstīgu teorija.
Saskaņā ar šo teoriju, visas daļiņas un spēku nesēji sastāv no stīgām, kuru izmēri ir Planck garuma kārtībā, 10⁻³³ (desmit mīnus trīsdesmit trīs) cm. Šīm stīgām, kurām var būt atvērti vai slēgti gali, dažādas vibrācijas formas atbilst dažādām daļiņām. Šīs teorijas vispievilcīgākā iezīme ir tā, ka tā ļauj izteikt četrus fundamentālos spēkus un desmitiem fundamentālo daļiņu vienkāršu stīgu vibrāciju un kustību veidā.
Visneparastākā stīgu teorijas iezīme ir tā, ka, lai aprakstītu stīgu vibrācijas un svārstības, ir nepieciešamas tieši desmit dimensijas. Šīs stīgas, kas kustas vienā laika un deviņās telpiskajās dimensijās, mūsu četru dimensiju telpā-laikā veido punktveida daļiņas un mijiedarbības starp tām. Tiek uzskatīts, ka dimensijas, kas atrodas ārpus mūsu novērojamām četrām dimensijām, ir savērptas pašas sevī un ir tik mazas, ka tās nav pamanāmas.
Tā kā gravitācijas lauki veido telpas-laika pamatu, stīgas, kas ietver visus spēka laukus, ieskaitot gravitāciju, rada arī pašu telpu-laiku. Ja kādreiz tiks atrasta stīgu teorija, kuras kustības mūsdienās tiek formulētas ar aproksimācijām noteiktā telpas-laika ietvarā, mēs varēsim iegūt daudz pilnīgāku un pamatotāku informāciju par to, kas ir telpa-laiks un kā tas rodas, tātad par telpas struktūru, ētera uzbūvi un būtību.
Superstīgu teorija sniedz norādes ne tikai par ēteri, bet arī par Visuma radīšanas noslēpumiem. Saskaņā ar esošajām fizikas teorijām, Visums tika radīts kvantu lēcienā no viena stāvokļa uz citu. Astrofiziķi ar saviem aprēķiniem parāda, ka Visuma kopējā enerģija ir aptuveni nulle. Patiešām, pozitīvā enerģija, kas sastāv no masas un kustības enerģijas, ir gandrīz vienāda ar negatīvo enerģiju, ko rada gravitācija. Šis interesantais atklājums parāda, ka pastāv milzīgs Visums. Ja atceramies iepriekš minēto vakuuma definīciju, tas liek domāt, ka Visums sācies ar sava veida svārstībām ēterī.
Patiesībā Bediuzzaman uzskata, ka ētera radīšana notika pirms visa cita un ka pēc tam no ētera tika radītas subatomārās daļiņas (cevahir-i fert), kā to interpretē attiecīgā Korāna panta skaidrojumā: šis pants norāda uz ētera substanci, uz kuras atrodas Dieva tronis, kas ir kā ūdens. Pēc ētera radīšanas tas kļuva par centru, kurā izpaudās Radītāja pirmie radījumi. Citiem vārdiem sakot, pēc ētera radīšanas Viņš radīja subatomārās daļiņas. Patiešām, vislabākais salīdzinājums ēterim ir ūdens, ņemot vērā tā plūstamību, spēju iekļūt visur un vitāli svarīgo lomu dzīvības veidošanā un uzturēšanā. Tātad mēs esam kā zivis, kas peld ētera jūrā, no kuras mēs ar savu dvēseli un enerģētisko ķermeni saņemam dzīvības enerģiju, bet par šo jūru neko nezinām.
Savā tefsīrā (tafsīrs ir Korāna skaidrojums), kas pazīstams kā Elmalılı M. Hamdi Yazır, viņš, salīdzinot dažādus skaidrojumus par Hud sūras pantiem, netieši pievērš uzmanību gūstekņiem un viņu īpašībām.
Izpratnes par verdzību pārmaiņas zinātnes vēsturē sniedz ieskatu zinātnes humānajos aspektos, taču vienlaikus pastāv nepieciešamība pēc tādas realitātes izpratnes, kas būtu neatkarīga no laika gaitā mainīgajām teorijām. Tāpēc ir svarīgi pareizi izprast un interpretēt dievišķo atklāsmi.
Bediuzzaman savos skaidrojumos par ēteru norāda, ka metafiziskās sfēras, kas darbojas pēc pārdabiskajiem, tātad fizikas likumiem nepakļautajiem, likumiem, ir sadalītas septiņos slāņos. Viņš skaidro, ka katram slānim ir savi likumi, tādējādi septiņas dažādas telpas-laika dimensijas darbojas pēc atšķirīgiem mehānismiem, un ēters ir šo sfēru vide un telpa.
Tas, ka katrs ieslodzītais veido katras valstības struktūru un ir pakļauts septiņu valstību atšķirīgajiem valdīšanas principiem, ir izteikts šādos vārdos:
Bediuzzaman šajā aspektā aplūko attiecīgo pantu un tā tulkojumu. Viņš interpretē pantu,
Ņemot to vērā, mēs nonākam pie ievērojama secinājuma, kas atver mūsu prātam jaunas dimensijas eksistences noslēpuma izpratnē: Superstīgu teorijā tiek pieņemts, ka mūsu četru dimensiju Visums ir radies, sadaloties Visuma 10 dimensijām 4 + 6 veidā. Vai 10 dimensijas, kas Superstīgu teorijai ir nepieciešamas, lai tā būtu konsekventa, varētu norādīt arī uz patiesību par septiņu debesu slāņu radīšanu? Ja Visums ir 10 dimensiju realitāte, tad mūsu četru dimensiju Visums, ko sauc par fizisko pasauli, veidotu pirmo debesu slāni. Atlikušās 6 dimensijas varētu atbilst sešiem debesu slāņiem no otrā līdz septītajam – zinātniskā valodā paralēliem Visumiem, bet reliģiskajā literatūrā – neredzamajām un pēcnāves pasaulēm.
Bediuzzaman, atklājot pasaules noslēpumus Korāna gaismā, stāsta, ka ēteris, ko sauc par kosmisko tukšumu, nav ierobežots tikai ar eksistences izpausmes vidi un darbības sfēru, bet ka tas ir radīts un ir viens no dievišķajiem troņiem. Protams, darbība ēteriskajā vidē atšķirsies no darbības ūdenī un zemē. Jo ēteris ir Visaugstākā Dieva visizsmalcinātākā darbības izpausme. Tāpēc mēs varam domāt, ka tas ir garīgo un nemateriālo būtņu dzīves un darbības vide. No otras puses, ēteris, kas ir gaisa elementa garīgā puse, ir kā atslēga uz simbolisko un garīgo pasauli. Tāpēc ēteris, kā plūstošs ūdens, kas iekļūst starp eksistējošām lietām, ir viela, kas savieno materiālo pasauli ar garīgajām pasaulēm, un tai ir struktūra, kas ir līdzīga gan šai, gan citām pasaulēm, un atrodas starp tām.
Katrs radījums, kas atbild uz dievišķo žēlastību, skaistumu un labestību, kas izpaudās pasaulē, ar lūgšanām, slavēšanu, pateicību un pielūgsmi, vienlaikus ir kā paziņojums un vēstnesis, kas atklāj un izsludina dievišķo vārdu skaistumu un kosmiskās noslēpumus. Lai izplatītu šo vēstnešu skaistās un saldās slavas un pateicības, un lai nodotu viņu vārdus visur un nosūtītu tos uz augstāko troni, ēteriskā substance (kā stīgas) ir kā paklausīgi kareivji, mazas mēles un ausis, kas šos skaistos vārdus nodod dievišķajai svētnīcai. Šī brīnišķīgā un pārsteidzošā situācija ir piešķirta gaisam un ēterim, kur gaisa pasaules materiālā puse atbilst atmosfērai, bet garīgā puse (kas pārraida starus, elektromagnētiskos viļņus un pat lūgšanas) atbilst ēterim.
Protams, šajos brīnišķīgajos procesos, gan ētera daļiņas, gan gaisa daļiņas, nevar izskaidrot neko vairāk par vienkāršu cēloni. Šo darbību īstenotājs ir tas, kurš, izmantojot ēteri, ir radījis Visumu kā vienotu veselumu, padarot vistālāko par vistuvāko, tādējādi skaidri parādot tā vienotību visā Visumā, un kurš ir patiesais dimensiju un telpu valdnieks. Pretējā gadījumā, ja ēteris būtu kaut kas cits, tad šāda ideja…
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
