– Man ieteica apmeklēt psihiatru, lai atbrīvotos no obsesīvām domām; vai man to obligāti jādara?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Cilvēkam, kurš cieš no obsesīvi-kompulsīviem traucējumiem, var ieteikt vērsties pie speciālista un reliģioza psihologa, lai atbrīvotos no šīs slimības. Tas ir tikai ieteikums.
Paskatīsimies apkārt; lai mūsu iztēlē pa vienam parādās kalni, akmeņi, augi, dzīvnieki, mēness, saule un zvaigznes. Tie visi ir materiāli objekti, bet cik ļoti tie atšķiras viens no otra!?..
Padomāsim arī par to, ko mēs neredzam – starojuma pasauli, gravitāciju, Saules pievilkšanas spēku. Ņemsim vērā, ka tie visi ir ļoti atšķirīgi fenomeni.
Un turpināsim mūsu domu šādi:
Tāpat kā uguns ir atšķirīga no zemes, tāpat velns ir atšķirīgs no Ādama dēla. Tāpat kā tumsa ir tālu no gaismas, tāpat džinni nav līdzīgi eņģeļiem.
Ir divu veidu būtnes, kas tiek pakļautas dievišķam pārbaudījumam:
Cilvēks un džins.
Abiem ir gan ticīgie, gan neticīgie. Abās dzimtēs ir gan labi, gan ļauni indivīdi. Abām dzimtēm ir gan vadītāji, gan kaitētāji.
Lūk, ļaunākais no džinu dzimtas, kas sacēlies pret Dievu:
Velns.
Cilvēka ķermenis ir radīts no zemes, un dvēsele ir kā viesis šajā mājā. Džinni savukārt ir radīti tieši no uguns. Pirmā un lielākā pārbaude, ko velns izgāza, izrietēja no šīs radīšanas atšķirības – viņš apgalvoja, ka ir pārāks par cilvēku, jo ir radīts no uguns, un tāpēc atteicās paklanīties Ādamam (as), par ko tika izraidīts no miera un nolādēts.
Velns
Tā kā tas ir džins, tā dzīves ilgums parasti pārsniedz cilvēka mūžu. Tomēr šim nepaklausīgajam džinam, pēc viņa paša vēlēšanās un patiesībā kā sods, ir piešķirts ilgs mūžs, un viņam ir atļauts vajāt cilvēkus līdz pat pasaules galam.
Dievs varētu pārbaudīt cilvēkus tikai ar viņu pašu kaislībām un pasaules kārdinājumiem, bez ļaunā ietekmes, un beigās viņus novest pie viņiem pienākošās laimes vai sodīt. Šeit ļaunā iesaistīšana patiesībā ir liels sods viņam pašam. Jo, cik daudz cilvēku viņš ir novirzījis no pareizā ceļa, tik daudz grēku viņam pašam ir jānes, tādējādi viņa sods kļūst neiedomājami lielāks.
Kāhhar
viņa vārds ir ticis pagodināts ar visaugstāko godu.
„Tāpat kā ir pierādīts, ka cilvēkos mīt ļaunie gari, kas iemiesojušies, tāpat ir pierādīts, ka pastāv arī ļaunie gari, kas nav iemiesojušies.”
(Lem’alar, 82. lpp.)
Jūs redzat kādu, kurš cenšas iepotēt kādam citam nepareizas idejas. Runājot, viņš skatās nevis uz sarunu biedra roku vai kāju, bet acīs. Viņš cenšas ieskatīties dvēselē caur acīm, lai ietekmētu to. Ja jūs iedomātos, ka šo divu cilvēku ķermeņi izzūd, tad paliktu divas atsevišķas dvēseles. Un viena no tām vēlas pievilt otru.
Tāpēc nav pārsteidzoši, ka velns cenšas novirzīt cilvēka dvēseli no pareizā ceļa un to samaitāt.
Mēs redzam, ka daži cilvēki noliedz velna eksistenci. Kā saka Nurmuellifs, tas ir „velna vislielākais viltus”. Vienīgais pamatojums šim noliegumam ir tas, ka velnu nevar redzēt ar acīm.
Tagad uzdosim jautājumu šai personai:
Ar ko tu noliedz velnu?
Tātad, vai velna eksistenci neatzīst tavas rokas, tavas ausis, tavs ķermenis vai tavas kājas?
Viņi uzskatīs šo mūsu jautājumu par absurdu un
“ar nevienu”
viņš piebildīs: “Es nespēju aptvert viņa eksistenci. Tātad, tas, kurš noliedz velna eksistenci, ir viņa prāts. Neredzama lieta noliedz citu neredzamu lietu; pierādījums ir “tā neredzamība”.”
Prāts domā vārdiem, bet sirds darbojas bez vārdiem. Cilvēks nemīl ziedu vai skaistu smaržu “vārdiem”. Viņš to dara bez vārdiem. Bet, kad viņš vēlas izteikt šo mīlestību, nodot to citiem, tad vārdiem ir sava loma.
Lūk, šajā cilvēka sirdī, kas mīl un baidās bez vārdiem, kas tic bez vārdiem, iemājojas velns, runā ar to bez vārdiem, čukst tam kādas suģestijas. Lūk, šīs velna čukstēšanas…
“vesvese”
tā tiek apgalvots.
Kad jau pieminējām kārdinājumus, gribētu pieminēt dažas taktikas, ko velns izmanto, lai ietekmētu cilvēci:
Sātana galvenais mērķis ir panākt, lai cilvēks būtu bez ticības. Ja tas neizdodas, viņš atkāpjas un cenšas panākt, lai cilvēks nepildītu savus reliģiskos pienākumus. Viņš ļoti cenšas atturēt cilvēku no šī cēlā uzdevuma. Viņš čukst viņam ausī dažādas ļaunas lietas. Un cilvēks, domājot, ka tās nāk no viņa paša sirds, jūtas nemierīgi.
Šoreiz velns izspēlē jaunu triku:
“Ar tik satrauktu sirdi nevar stāties Dieva priekšā!”
Ja cilvēks pakļaujas šai viltībai, tad velns ir uzvarējis. Taču jebkurš saprātīgs cilvēks saprot, ka mieru, ko viņš nav atradis lūgšanā, viņš neatradīs, atsakoties no lūgšanas. Cilvēks, kas atstāj dievkalpojumu un paklausību un iet grēka un nepaklausības ceļu, arvien vairāk attālinās no dievišķās žēlastības. Vienīgais izejas ceļš ir turpināt dievkalpojumu.
Kādas sarunas laikā mēs runājām ar kādu jaunieti, kurš bija pakļauts šai sātana spēlei.
“Kad sāku lūgties, man nāk prātā sliktas domas, bet kad beidzu lūgties, tās pazūd.”
viņš teica un meklēja risinājumu. Vispirms es viņam piedāvāju šo brīnišķīgo Nur Müellif recepti:
„Tie neglītie vārdi nav tavi sirds vārdi. Jo tava sirds ir no tā ietekmēta un skumja.”
(Citāti, lpp. 275)
Tad es turpināju savu runu šādi:
Ja tu redzētu kādu, kas sit sev pa seju un raud, vai tu neteiktu: “Ja šis vīrs pats sit sev pa seju, kāpēc viņš raud? Vai varbūt kāda neredzama roka izmanto viņa dūri pret viņu pašu?” Tavs stāvoklis ir tāds pats kā šim vīram.
Saskaņā ar šo meistara recepti, tavs raudāšana rāda, ka tie vārdi nepieder tavai sirdij. Ja tu pametīsi lūgšanu un, piemēram, iesi uz kazino, tu redzēsi, ka tie ļaunie vārdi apstāsies. Tātad, šo vārdu īpašnieks ir ienaidnieks lūgšanai un draugs azartspēlēm. Un kāpēc velnam būtu jāuzmācas kādam, kas spēlē azartspēles?!… Ja viņš to darītu, viņam varētu ienākt prātā, ka azartspēles ir grēks, bet tas nav velna interesēs. Atstāt viņu tādu, kāds viņš ir, ir velnam visizdevīgākais ceļš.
Tad es viņam nolasīju šo rindkopu no Nur Külliyatı:
„Tādas šaubas nekaitē ne dievišķajām patiesībām, ne tavai sirdij. Jā, ja caur netīras mājas caurumiem skatās uz debesīm, uz sauli un zvaigznēm, uz paradīzes rozēm un ziediem, tad šajos caurumos esošais netīrums nepieķeras ne tam, kas skatās, ne tam, uz ko skatās, un neatstāj nekādu negatīvu ietekmi.”
(Mesnevî-i Nuriye, 96. lpp.)
Un tad es uzdevu šādam cilvēkam šādu jautājumu:
Vai tu esi mācījies katehismu?
“Jā,” viņš atbildēja.
Mans otrais jautājums bija šāds:
Vai starp lietām, kas bojā lūgšanu, ir minētas arī “vesvese” (šaubas, iekšēji konflikti) reliģiskajā rokasgrāmatā?
Viņš atbildēja uz manu jautājumu ar smaidu, kurā bija jūtams izbrīns.
“Tātad,”
es teicu,
“Turpini savu lūgšanu.”
Lai kas tev ienāktu prātā lūgšanas laikā,
“Steidzieties uz lūgšanu, steidzieties uz glābšanu!”
Kad dzirdi aicinājumu, tev jāsteidzas uz lūgšanu ar apziņu, ka tavs Kungs tevi aicina pie Sevis. Tajā brīdī tev var ienākt prātā ļaunas domas. Bet, lai kas tev prātā ienāktu, ar došanos uz lūgšanu tu izpildi šo pavēli. Ja tu neizpildi lūgšanu ar attaisnojumu, ka tev ienāk prātā ļaunas domas, tu esi nepaklausīgs pavēlei, un šāds attaisnojums tevi neatbrīvos no vainas. Svarīgi ir izpildīt pavēli un doties uz lūgšanu. Tas, ka mūsu sirds lūgšanas laikā sasniedz ideālu mieru, ir atsevišķs jautājums. Šajā sakarā no Nur Külliyatı ir kāds konstatējums un mierinājuma vārdi:
“Šajā laikā, kad iznīcība un negatīvās tendences ir sasniegušas savu kulmināciju, dievbijība ir galvenais pamats cīņai pret šo iznīcību.”
Kas pilda savus pienākumus un nepieļauj lielus grēkus, tas tiks izglābts.
Šādos smagos apstākļos, kad valda lieli grēki, ir ļoti maz tādu, kas ar patiesu sirsnību spēj paveikt labus darbus. Un pat mazs labs darbs šādos smagos apstākļos ir ļoti vērtīgs.
(Kastamonu Lahikası, lpp. 148)
“Šajā laikā”
Šis apgalvojums ir paskaidrots tajā pašā vēstulē šādi:
„Tā kā katru minūti, šajā pašreizējā sabiedriskās dzīves stilā, cilvēkam pretī nāk simts grēku; tad, protams, ar dievbijību un nolūku izvairīties no tiem, viņš ir izdarījis simts labu darbu.”
Ja šos divus novērojumus apvienojam, mūsu iztēlē atdzīvojas kaujas lauks. No visām pusēm krīt lodes, un mēs šajā šausmīgajā vidē meklējam mieru. Ir skaidrs, ka to nevarēsim panākt. Bet tas nenozīmē, ka tāpēc, ka nevaram atrast mieru, pievienosimies ienaidnieka rindām.
Lūk, grēki ir kā lodes, kā bultas.
Šī gadsimta sabiedriskā dzīve ir kā kaujas lauks. Cilvēks, kas no visām pusēm ir pakļauts simtiem uzbrukumu, ar grūtībām spēj veltīt sevi sirsnīgai un mierīgai lūgšanai. Taču šajā grūtumā slēpjas īpaša vērtība. Ir skaidrs, ka kaujas laikā un frontē pildīts sargpostenis nav tas pats, kas miera laikā pildīts sargpostenis tirgū.
“Pat neliels labais darbs šajos smagajos apstākļos ir ļoti vērtīgs.”
Šis teikums mūs šajā brīdī gan mierina, gan iepriecina.
Tajās pašās vēstulēs ir vēl viena laba ziņa:
Tā kā ir obligāti jāizvairās no viena grēka, tad šādā samaitātā vidē, izvairoties no simtiem grēku, tiek izpildīti simtiem obligātu pienākumu – tāda ir labā vēsts…
Pirms dažiem gadsimtiem cilvēki, kuri nebija pakļauti pat vienai procentam no šiem grēkiem, nespēja izpildīt šos obligātos pienākumus, tā vietā viņi gāja pa taisnības ceļu, virzījās uz priekšu šajā virzienā un palielināja savas papildu lūgšanas. Tagad ir kļuvis grūtāk darīt labus darbus.
“Tie, kas pilda savus pienākumus, izvairās no smagiem grēkiem”
(lielie grēki)
kas nestrādā, tas izdzīvo.”
Šis spriedums ir ne tikai laba ziņa, bet arī šī gadsimta šausmu izpausme, rādītājs.
Tā vietā, lai tērētu laiku, tiesājot šo laikmetu, pievērsīsimies paši sev un centīsimies atturēt savu iekšējo esību no pakļaušanās ļaunumam. Jo vairāk būs to, kas šajā ziņā gūs panākumus, jo vairāk šis laikmets būs spiests pakļauties šiem laimīgajiem cilvēkiem.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Kas ir obsesīvi-kompulsīvie traucējumi (OKT)? Vai varētu sniegt informāciju par to cēloņiem?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
