– Lielu personību, kas savu dzīvi veltījušas zinātnei, noniecināšana blogos, šķiet, ir viena no pasaules gala pazīmēm, un diemžēl tas nevis mazinās, bet pieaug, atbaidot jauniešus no šīm zinātnēm, tādējādi piepildoties pravietojumam par islāma zinātņu izzušanu pasaules galā. Par to nav šaubu.
– Bet diemžēl es nespēju savaldīt savu ego, un pat ja es dažreiz ignorēju un eju tālāk, tie pastāvīgie, nezinošie, bet vienlaikus vārdiem rotātie raksti negatīvi ietekmē manu nervu sistēmu, morāli un mīlestību pret lūgšanām.
– Manējais skanēja skôr kā izsūdzēšanās, nevis jautājums, bet ja jūs pateiksiet pāris vārdus, varbūt man paliks vieglāk.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Viens no iemesliem, kāpēc Korānā ir stāstītas praviešu vēstures, ir tas, ka…
Tas ir tāpēc, ka līdz pat pasaules galam katras sabiedrības ticīgie piedzīvos līdzīgas grūtības, kādas savos laikos piedzīvoja gan tie svētie sūtņi, gan viņu pavadoņi.
Praviečių jau vairs nav, un to nebūs līdz pat pasaules galam.
Taču mums ir Korāns, kura šariats ir spēkā līdz pat pasaules galam, un mūsu pēdējā pravieša Muhameda (s.a.v.) sunna, un mums ir uzdevums pienācīgi sludināt islāmu, kas ir uzticēts katram ticīgajam.
Lai nebūtu pārpratumu, bet patiesībā mēs varam iedomāties, ka mūsu pravietis (lai viņš būtu mierā) vienmēr ir mums blakus ar savu Korānu un Sunnu, mācot un vadot mūs.
Un mēs centīsimies būt viņam tādiem, kādiem viņš ir pelnījis.
“Mans Kungs ir Allah!”
Kad mēs atkārtojam un pakļaujamies islāma reliģijas pavēlēm, tad visi pārējie – pagāni, liekuļi, neticīgie, ebreji, kristieši – no dusmām kož sev pirkstos un uzreiz ieņem pozīciju, lai pazemotu ticīgos, tad kļūst agresīvi, dažreiz ķeras pie apvainojumiem un, ja viņiem ir pietiekami daudz spēka, pat pie vardarbības.
Patiesībā Korānā, Āl-i Imrān sūras 119. pantā, ir teikts šādi:
„Lūk, tādi jūs esat, ka jūs viņus mīlat, bet viņi jūs nemīl, lai gan jūs ticat visām grāmatām. Bet kad viņi ar jums sastopas, tad saka: „Mēs ticam!” Bet kad viņi paliek vieni, tad no dusmām uz jums kož sev pirkstos…”
Tā tas ir bijis, tā tas ir un tā tas būs, tāds ir Dieva likums.
Tāpēc Visaugstākais Dievs Korānā mums pavēl draudzēties tikai ar ticīgajiem. Viņš aizliedz draudzību ar neticīgajiem, daudzdievjiem, liekuļiem, jūdiem, kristiešiem, izņemot nepieciešamo saziņu. Patiesībā, 23. panta 9. surā ir teikts:
„Ak, ticīgie! Ja viņi dod priekšroku neticībai un to mīl, tad neuzskatiet savus tēvus un brāļus par patiesiem draugiem! Jo tie, kas viņus tādā stāvoklī uzskata par patiesiem draugiem, tie ir paši netaisnīgie.”
Tātad, ko mēs darīsim?
Gan sabiedrībā, kurā mēs dzīvojam, gan globalizētajā pasaulē, viņi izsmej, pazemo un noniecina piektdaļu pasaules iedzīvotāju, kas ir ticīgie…
Lūk, kur slēpjas ticīgā privilēģija; nepietiek vienkārši teikt, ka esmu musulmanis, un lūgt. Varbūt mūsu galvenais uzdevums ir visu mūžu pamazām izprast ticības patiesības un katru brīdi censties iet šo ceļu, tādējādi sasniedzot patiesu ticību.
Ticībā pieredzējis un turpinošs pilnveidoties ticīgais vienmēr apzinās šīs pasaules pārejošo dabu un dzīvo ar šo apziņu, visā saskatot Allāha vārdus un īpašības, un jo vairāk to dara, jo stiprāka kļūst viņa ticība.
Lūk, tas ir tas, kas ir apziņā un izpratnē.
ticīgais
Būkite pacietīgi un piedodoši, izturieties iecietīgi un žēlojiet tos, kas jūs apgaismo, domājot par briesmīgo galu, kas viņus sagaida, un katrā izdevībā, gan ar savu rīcību, gan ar savu sirdi, parādiet, kādu godu islāms piešķir cilvēkam, lai tādējādi veicinātu viņu atgriešanos pie ticības.
Iedomājieties, lielākā daļa no tiem, kas lasa šo rakstu, varbūt nesagaidīs XXI gadsimta otro pusi, bet gandrīz visi noteikti nesagaidīs XXII gadsimtu. Tad kas ir strīds, kas ir nesaskaņas, kas ir tas, ko viņi nevar pieņemt no islāma?…
Tāpēc ticīgie zina, ka šie islāmam naidīgie, tumsonīgie, pat ārkārtīgi tumsonīgie un fanātiskie cilvēki, pakļaujoties savām iegribām, ir padarījuši savu prātu par elku, proti, kļuvuši par daudzdievjiem un tādējādi par velna rotaļlietu. Ja viņi kaut nedaudz atvērtu savu sirds durvis, tās piepildītos ar gaismu, un izzustu kā strutas smirdošie maldi, kas saindē cilvēka iekšieni.
Pravietojums ir no Allāha…
Bet viņam ir viena būtiska prasība: durvis pirmajiem jāatveram mēs.
Tā vietā, lai mēs dusmotos uz šiem cilvēkiem, kuru dvēsele ir slima, un atbildētu viņiem ar to pašu,
Mums jācenšas atvērt viņu sirdis un palīdzēt viņiem atrast pareizo ceļu.
Tāpat kā ārsts savu pacientu;
“Tu esi slims, cik tu esi bezatbildīgs cilvēks, pazud no manas galvas!”
Mēs nedrīkstam viņus nosodīt un aizdzīt, bet gan, izmantojot mūsu pravieša (savsallallahu aleyhi ve sellem) mācības, mums jācenšas palīdzēt šiem cilvēkiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība un kuri ir garīgi slimi, lai viņi varētu iet taisnā ceļā.
Kā teikts Korānā, Al-i İmran 159. pantā:
„Tā ir Allāha žēlastība, ka tu pret viņiem izturējies laipni. Ja tu būtu bijis rupjš un cietsirdīgs, viņi noteikti būtu izklīduši. Tāpēc piedod viņiem un lūdz par viņiem piedošanu…”
Un kā Visaugstākais Dievs teica Mozum (lai viņš būtu mierā) un Āronam (lai viņš būtu mierā) Tāhā 43-44. pantos, kas tulkojumā skan šādi:
„Ejiet pie faraona; viņš patiešām ir pārkāpis robežas. Tomēr runājiet ar viņu laipni, varbūt viņš atgriezīsies pie prāta vai baidīsies no Allāha.”
Divi panti, kas mūs un visus ticīgos mierina, ir šādi:
“Ak, jūs, kas ticat! Ja kāds no jums atsakās no savas ticības…”
(lai zina)
Dievs ir pazemīgs pret ticīgajiem, kurus Viņš mīl un kuri mīl Viņu.
(līdzjūtīgs),
tas atnesīs godpilnu un izaicinošu sabiedrību, kas stāsies pretī neticīgajiem.
(Tie)
Viņi cīnās par Dieva lietu un nebīstas neviena, kas viņus nosoda.
(viņi nepievērš uzmanību nevienam nosodījumam).
Tā ir Allāha žēlastība, ko Viņš piešķir, kam vēlas. Allāha žēlastība un zināšanas ir plašas.”
(Al-Ma’idah, 5:54)
„Neļaujieties vājumam, nepadodieties skumjām. Ja jūs ticat, tad jūs esat tie, kas uzvarēs.”
(Āl-i Imrān, 3/139)
Kad jūtamies nomākti, neaizmirsīsim lasīt Inširah sūru.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Kāda bija pravieša sludināšanas un pamācīšanas metode?
– Garīgais džihāds.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
