Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
1. VAI IR KĀDA LŪGŠANA, KO LASĪT PIE DZIMŠANAS?
Dzimšana,
Atkarībā no situācijas, tā var būt dzīvībai bīstama operācija. Tik nopietnu notikumu, protams, nevar atrisināt tikai ar garīgu lūgšanu. Vispirms jāveic materiāli pasākumi, proti, jāapmeklē vecmāte, ārsts, jānodrošina aprūpe un izmeklēšana; tikai pēc tam seko garīgais pasākums, proti, lūgšana.
Tāpat kā ārsts nav vienīgais līdzeklis, kas var nodrošināt pilnīgu izveseļošanos, arī lūgšana pati par sevi negarantē pilnīgu izveseļošanos.
Jo abas lietas mums ir pavēlējis mūsu Kungs, un mūsu reliģija prasa gan materiālos, gan garīgos pasākumus. Tas, kurš izpilda vienu un atstāj novārtā otru, protams, ir izdarījis pusi darba. Panākumi būs tikpat lieli, cik tālu var aizlidot putns ar vienu spārnu.
Pēc materiālajiem pasākumiem veicamie garīgie pasākumi, proti, lūgšana, ko vajadzētu skaitīt, ir ieteikta no mūsu Kunga (lai viņš ir svētīts):
“Lai dzemdētāja būtu vesela un dzemdības noritētu viegli, vispirms skaita Ājatu’l-Kursī, tad Felāk un Nās sūras. Pēc tam skaita šo āju:”
“Jūsu Kungs ir Allāhs, kas radīja debesis un zemi sešās dienās, tad Viņš pacēlās uz troni. Viņš apklāj nakti ar dienu, kas to steidzīgi seko. Un saule, mēness un zvaigznes ir pakļautas Viņa pavēlei. Vai tad radīšana un pavēle nepieder Viņam? Svētīts ir Allāhs, pasaules Kungs!”
„Jūsu Kungs ir Allāhs, kas radīja debesis un zemi sešās dienās, tad uzkāpa uz sava troņa, apklāja nakti ar dienu, kas to nepārtraukti seko, un radīja sauli, mēnesi un zvaigznes, kas pakļautas Viņa pavēlei. Ziniet, ka radīšana un pavēle pieder Viņam vien. Cik augsts ir Allāhs, pasaules Kungs!”
(Al-A’raf, 7/54)
Mūsu mīļais pravietis Muhameds (s.a.v.) šo lūgšanu skaitījis savas meitas Fatimas (r.a.) dzemdībās, un rezultāts bijis priecīgs – dzemdības bijušas mierīgas un veselīgas. Tāpat ar šādām lūgšanām pasaulē nākuši arī svētie Hasans un Huseins (r.a.).
Pateikt Dievam paldies par veselīga bērna piedzimšanu un palīdzēt trūcīgajiem kaimiņiem ir piemērota dāsna rīcība. Savukārt, dzeršana, citu dzirdināšana, azartspēles un amorālas izklaides ir neizpratne, kas nozīmē nepateicību par doto svētību.
2. VAI IR JĀLASA AZĀNS UN IKĀMATS BĒRNA AUSĪ?
Stāsta Abu Rafi:
“Kad piedzima Hasans (ra), es redzēju, kā pravietis (asm) viņam ausī skandēja ezanu.”
(Abu Davuds, Adab, 107; Tirmizi, Adahi, 16; Ahmads ibn Hanbels, VI/9, 291).
Pravieša Muhameda (sav) jaundzimušais bērns
dzirdināt ezanu labajā ausī un kamet – kreisajā.
Pastāv arī nostāsti, ka viņš to ir ieteicis.
(sk. Gazālī, Ihjā, II/55; Zejnu’l-Irakī, Tahridžu Ahadīsi’l-Ihjā, kopā ar Ihjā).
Pēc bērna piedzimšanas, pie pirmās izdevības, tiek aicināts kāds, kas pārzina reliģiju, un bērns tiek ielikts viņa rokās. Viņš bērnam labajā ausī noskaita ezānu, bet kreisajā – kametu. Pēc tam viņš tiek pamudināts lūgties šādi:
“Ak, Dievs, audzini šo bērnu kā skaistu stādu, kas izaug islāma dārzā, un padari viņu mūžīgu un nelokāmu islāma dzīvē.”
Šajā laikā vecāki, kas rūpējas par savu bērnu, skaita šo lūgšanu, ko Ābrahāms, miers viņam, skaitīja, kad rūpējās par saviem dēliem Ismaēlu un Īzaku:
“Slava Allāham, kurš man vecumdienās dāvāja Ismaēlu un Isāku. Patiesi, mans Kungs ir tas, kurš uzklausa lūgšanas.”
“Es pateicos un izsaku savu vděčnost Dievam, kurš man dāvāja šo bērnu…”
(Ibrahim, 24/39)
3. PIRMAIS ĒDIENS, KO JĀDOD BĒRNAM (TAHNİK):
Jaundzimušajam bērnam iedot kaut ko saldu, lai tas to sakošļātu un pieskartos lūpām, ir sunna (pravieša ieteikums). Ja to dara kāds dievbijīgs cilvēks, tas ir vēlams. To var darīt ar saldumiem, piemēram, rozīnēm un cukuru, bet vislabāk un vēlams ir to darīt ar datlēm.
Mūsu māte, A’iša – lai Allahs būtu apmierināts ar viņu – saka:
„Jaundzimušos bērnus nesa pie Allāha sūtņa – lai Allāhs viņu svētī un dod viņam mieru. Viņš par tiem lūdza svētību un ielēja bērna mutē dateles sulu, ko bija sasmalcinājis savā mutē.”
(Muslims: 2147)
Kā redzams, pravietis Muhameds (s.a.v.) pievērsa uzmanību pirmajam ēdienam, kas nonāca jaundzimušā bērna kuņģī, un vēlējās, lai tas būtu kaut kas cits, nevis mātes piens. Patiešām, dažādas ziņas liecina, ka šo rūpību viņš izrādīja ne tikai saviem mazbērniem, bet kā principu attiecināja uz visiem musulmaņu bērniem.
4. BĒRNA MATU NOSKŪŠANA UN SUDRABA ZIEDOŠANA TĀ SVARA APMĒRĀ:
Allahs sūtnis (sav) teica:
“Katrs bērns ir kā ķīlnieks par savu akika upuri. Šis upuris tiek nokauts viņa vārdā septītajā dienā (pēc dzimšanas). (Tajā dienā) viņam arī apgriež matus un dod vārdu.”
[Abū Dāvud, Edahi 21, (2837, 2838); Tirmizi, Edahi 23, (1572); Nesai, Akika 5, (7, 166)]
Allahsūtnis (s.a.v.) upurēja aitu kā akiku par Hazretu Hasanu (r.a.) un teica:
„Ak, Fatima!” – teica viņš. – „Noskūj bērnam galvu un ziedo sudrabu tikpat, cik sver viņa mati!” Pēc šī pavēles mēs nosvērām matus, un to svars bija viens dirhams vai tuvu tam.
[Tirmizi, Edahi 20, (1519)]
Džafers ibn Muhameds, atsaucoties uz savu tēvu, kurš savukārt atsaucās uz Fatimu (ra), stāsta, ka Fatima svēra Hasana, Huseina, Zeinabas un Umm Kulsumas (ra) matus un ziedoja sudrabu, kura svars atbilda matu svaram.
[Muvatta, Akika 2, (2, 501)]
Sunna ir matu apgriešana. Taču var arī ziedot labdarībai tikpat daudz, cik sver mati, neapgriežot tos, un par to arī būs atalgojums. Pilnībā atbilstoši sunnai ir gan matu apgriešana, gan ziedošana labdarībai tikpat daudz, cik tie sver.
5. VAI DZIMŠANAS GADĪJUMĀ JĀIZDARA UPURĒŠANA? KĀDS IR BĒRNA APGRIEZĪŠANAS VECUMS?
Pirmsislāma laikmeta cilvēki, saņemot ziņu par meitas piedzimšanu, skuma un izmisumā krita; bet, ja piedzima dēls, viņi priecājās un upurēja dzīvniekus. Upurēto dzīvnieku asinis viņi smērēja bērna sejā un galvā, turpinot šo ieradumu.
Islāma ienākšana ieviesa kārtību šajos ieradumos. Tika atcelti tie, kas bija slikti, bet labie tika uzlaboti un turpināti.
Patiesībā, mūsu pravietis (sav), paplašināja to upurēšanas tradīciju, ko pagāniskās laikmeta cilvēki veica tikai zēniem, attiecinot to arī uz meitenēm.
(Abū Dāvud, Edāhī 21; Tirmizī, Edāhī 17; Nesāī, Akīka 3,)
Viņš ieteica, lai viņi bērna galvu nesmērētu ar asinīm, bet gan ar patīkamiem aromātiem, piemēram, muskusu un safrānu.
Tāpēc musulmaņi, kad viņiem piedzimst bērns, ja vēlas, upurē dzīvnieku, lai pateiktos Dievam un izrādītu Viņam pateicību; viņi sarīko jauku sarunu ar ģimeni un draugiem, sagatavo gardus mielastus. Šis bērns var būt gan zēns, gan meitene – tas neko nemaina. Izrādīt prieku tikai par zēnu un izrādīt skumjas un neapmierinātību par meiteni nav islāmiska izpratne. Tas drīzāk atbilstu pagānu laikmeta cilvēku mentalitātei.
Turklāt, nav zināms, kurš no bērniem būs labāks un uzticīgāks. Dažreiz šķiet, ka dēls būs noderīgs, bet izrādās, ka viņš ir pilnīgi bezjēdzīgs; vecumdienās vecāki meklē patvērumu pie meitas un gūst no viņas labumu.
Fikhī (islāma jurisprudences) grāmatās.
(Akika, Nesike)
Šī bērnu upurēšanas diena, kas pazīstama ar nosaukumu [nosaukums], nav noteikta. Dažreiz bērns tiek upurēts septītajā dienā pēc dzimšanas, bet dažreiz šis periods tiek pagarināts līdz septiņiem gadiem.
Atšķirībā no citiem islāma novirzieniem, kas apgalvo, ka akīka upuris ir sunna (ieteicams, bet ne obligāts),
Pēc Hanafītu uzskatiem,
Tas ir atļauts. Kas var atļauties, tas upurē, kas nevar, tas neupurē. Ne tas, kas upurē, ne tas, kas neupurē, netiek pakļauts kādam jautājumam vai garīgam zaudējumam.
Ir tādi, kas saka, ka šī upura kauli nedrīkst tikt salauzti, bet ir arī tādi, kas iesaka tos salauzt. Lai bērns būtu pazemīgs, kaulu salaušana var tikt uzskatīta par labvēlīgu. Abi varianti ir pieļaujami, tas ir atkarīgs no nodoma.
Pēc upurdzīvnieka nokaušanas tā gaļa jāsadala starp draugiem, paziņām, radiniekiem, īpaši trūcīgajiem, un tai jārada zināms prieks.
Tāpat, ar nolūku, lai bērns dzīvotu islāmisku un veselīgu dzīvi, tiek sniegta īpaša palīdzība trūkumā dzīvojošiem cilvēkiem apkārtnē.
Tiek ziedoti līdzekļi labdarībai.
Šīs ziedojuma apmēru nosaka ziedotāja finansiālais stāvoklis. Ziedotā summa, protams, jābūt tādai, lai tā varētu kādam noderēt, apmierināt kādu vajadzību vai lai ar to varētu iegādāties kādu lietu.
Tā rīkojās pravietis Muhameds (sav):
“Lai šī ziedojuma labums palīdzētu bērnam dzīvot saskaņā ar islāma principiem un pasargātu viņu no nelaimēm un bēdām.”
Ir vēl viena atbildība, kas sākas ar dzimšanu, proti:
zēna apgraizīšana
ir.
Nav noteikta vecuma, kad bērnam jāveic apgraizīšana.
Tas var mainīties atkarībā no apkārtējās vides, bērna veselības un ķermeņa uzbūves. Tomēr tas noteikti nedrīkst pārsniegt septiņus gadus un nedrīkst tuvināties pubertātes vecumam. Jo pēc tam sākas intimitātes periods. Tad kļūst aktuāls jautājums par to, kas ir atļauts un kas nav.
Apgraizīšanas laikā rituālos nedrīkst izrādīt pārgalvību un apjukumu, kas nozīmētu nepaklausību Dievam, kurš dāvāja viņiem bērnu; nedrīkst pieļaut grēkus un pārkāpt aizliegumus.
Ja bērna dzimšanas vai apgraizīšanas laikā tiek izdarīti kādi grēki, pārkāpti aizliegumi, piemēram, dzeršana, azartspēles, piedalīšanās jaukta dzimuma izklaidēs, tad vismaz ir izrādīta nepateicība un necieņa pret doto svētību.
Tas nozīmē būt nepateicīgam Dievam, kurš viņiem dāvājis bērnus un ļāvis viņiem piedzīvot šo dienu.
“Tu mums dāvāji tādus bērnus un izrādīji labvēlību, bet mēs tev pretī izrādām nepaklausību un neizrādam pateicību.”
tas nozīmē.
Ticīgajiem nevajadzētu pieļaut šādu kļūdu, bet gan ievērot sunnetu ceremonijās mevlida lasīšanu, cienāt draugus un radus ar ēdienu un apģērbt trūcīgos; viņiem nevajadzētu pieļaut ļaunumu, kas nozīmē nepateicību, piemēram, alkohola lietošanu un azartspēles, un viņiem nevajadzētu pieļaut nepateicību pateicības dienā.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Kā izvēlēties vārdu bērnam un kam jāpievērš uzmanība, izvēloties vārdu?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
