– Korāna 2. suras (Nūr) 2. pantā teikts, ka par laulības pārkāpšanu sievietei un vīrietim jāsit “simts sitienu ar rīkstēm”. Bet daži zinātnieki uzskata, ka tas attiecas tikai uz neprecētiem, bet ja laulības pārkāpšanu izdara precēts vīrietis vai sieviete, tad viņiem jābūt akmeņotiem. Vai tas ir pareizi?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Islāma jurisprudencē un visās fikh grāmatās.
«robeža»
tātad
sankcijas, sodi
Tā ieņem nozīmīgu vietu. Šo noteikumu, kuru galvenais avots ir Korāns un hadīsi, vissvarīgākā iezīme ir indivīdu un tautas aizsardzība, šķēršļu likšana morālajai degradācijai, goda un tikumības saglabāšana, indivīdos tiesību un likumības izpratnes iedibināšana, miera un kārtības nodrošināšana. Vēl viena no tās gudrībām ir kalpošana par piemēru citiem un atturēšana no pārkāpumiem.
Par sodiem, kas piemērojami par laulības pārkāpumu, ir skaidri izskaidrots Nūr sūras pirmajos pantos:
„Katram no tiem, kas izdarījuši laulības pārkāpumu – gan vīrietim, gan sievietei – jāpiespriež simts sitienu ar rīkstēm. Ja jūs ticat Dievam un pēdējai dienai, tad lai jūsu žēlsirdība pret viņiem neaizkavē Dieva likuma izpildi. Lai viņu sodīšanai ir klāt kāda daļa no ticīgajiem.”
1
Lai varētu piemērot sodu par laulības pārkāpumu,
Pirmkārt, ir nepieciešams, lai šis noziegums tiktu pilnībā izmeklēts un noskaidrots.
Tas ir iespējams trīs veidos:
l)
Četriem taisnīgiem vīriem jāliecina, ka viņi ir nepārprotami redzējuši laulības pārkāpumu.
2)
Tā, kurš izdarījis noziegumu, atzīšanās,
3)
Ja sieviete ir vainīga, tad viņai jāiestājas grūtniecība. Kamēr šie trīs nosacījumi nav izpildīti, sods netiek piemērots.
Svētajā laikmetā šis Korāna rīkojums bija tik dziļi iesakņojies ticīgo sirdīs un dvēselēs, ka daži cilvēki, kas pakļāvās šaitānam un savām iegribām un uz brīdi ļāvās savām jūtām, pat bez lieciniekiem un pierādījumiem, paši nāca pie mūsu pravieša (s.a.v.) un atzinās savā noziegumā, lūdzot piemērot viņiem sodu, kā tas ir noteikts Korānā.
Piemēram,
Maizs el-Eslemī
Kāds vīrs, vārdā Maizs, atnāca pie pravieša Muhameda (s.a.v.) un atzinās, ka ir izdarījis laulības pārkāpumu. Pravietis (s.a.v.) novērsās, nevēloties viņu klausīties. Maizs to atkārtoja otro, trešo un ceturto reizi. Pravietis (s.a.v.) joprojām nevēlējās viņu klausīties. Beidzot, ceturtajā reizē,
“Vai tu esi traks?..”
teica un
“Nē.”
saņēma atbildi.
“Vai tu esi piedzēries?”
Uz jautājumu kāds vīrs piecēlās un paostīja savu muti. Nekādu pazīmju, kas liecinātu par reibumu, nebija. Pēc tam pravietis (s.a.v.)
“Varbūt tu tikai noskūpstīji, uzrunāji vai vienkārši paskatījies!…”
teica Maiz.
“Nē.”
tā viņš turpināja.
“Vai tu esi precējies/precējusies?”
uz jautājumu arī
“Jā.”
Kad viņš tā teica, mūsu pravietis (sav) pavēlēja viņu akmeņot, un viņš tika akmeņots.
Par to, vai viņa grēku nožēla tiks pieņemta vai nē, pravietis Muhameds (s.a.v.) teica:
„Viņš nožēloja grēkus tādā mērā, ka, ja šī nožēla tiktu sadalīta starp visu tautu, tā aptvertu visus.”
Pie citas izdevības.
«Vai tu esi redzējis kādu labāku grēku nožēlu par to, ka kāds atdod savu dzīvību Allāha dēļ?»
teica. 2
Kā ir norādīts svētajā pantā, sods par laulības pārkāpumu tiek uzskatīts divējādi:
Kāds,
simts sitienu ar rungu,
cits
no
recim (nogalināt).
Šo briesmīgo noziegumu izdarījušajai personai, vīrietim vai sievietei, nekad nedrīkst būt bijusi laulība. Pēc tam, kad viņiem tiks pierādīts noziegums un tiks pasludināts spriedums,
simts sitienu ar rungu
sods tiek izpildīts.
Šī sprieduma pamatu veido hadīss, kuru ir izstāstījis Ubeyde bin Sāmit. Hadīss skan šādi:
«Ņemiet mēru no manis, ņemiet mēru no manis! Dievs viņiem parādīja ceļu. Ja tie, kas izdarījuši laulības pārkāpumu, ir neprecēti, tad sodiet viņus ar simts sitieniem un viena gada izsūtījumu. Ja tie ir precēti, tad sodiet viņus ar simts sitieniem un akmeņiem.»
3
Islāma tiesību avotos ir sniegti mēri attiecībā uz šīs nūjas stāvokli un sitiena veidu:
Rimbas biezumam jābūt pirksta biezumā, nedrīkst sist pa seju un galvu, sodu izpildītājs nedrīkst pacelt rumbu virs plecu augstuma un nedrīkst sist pa kailu ķermeni.
4
Svētajā pantā minētais,
„Lai kāda ticīgo grupa būtu lieciniece viņu sodam.”
Mūsu laikmeta komentētājs, nelaiķis Elmalılı, šādi izskaidro šīs frāzes gudrību:
“Tas, kurš izpilda sodu, nedrīkst ļaunprātīgi rīkoties. Ja sods tiek izpildīts visu acu priekšā, tas nepārvēršas par spīdzināšanu.”
“Vēsture vienmēr ir sūdzējusies par nežēlīgām spīdzināšanām, kas vienmēr ir tikušas veiktas slepenībā.”
Tomēr tā nav spīdzināšana, bet sods. Tāpēc to nedrīkst iziet ārpus reliģijas noteiktajām robežām. Sodu ir jāizpilda atklāti.
“Pastāv ticība un demonstrācija, kas pauž šķīstības vērtību un tās pamācību un audzināšanu.”
Šī forma vienlaikus nozīmē arī psiholoģisku sodu vainīgajam.”
5
Zemsvītras piezīmes:
1. Sūras “An-Nūr” 2. pants.
2. et-Tâc, 3:25; Muslim, Hudûd: 24.
3. Musulmans, Hududs: 12.
4. Četru lielo islāma tiesību skolu (mezheb) tiesību zinātnes grāmata, 7: 105.
5. Patiesā reliģija, Korāna valoda, 5: 3473.
(Mehmeds Paksu, Halāls-Harāms)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
Komentāri
h6134
Lai Dieva miers ir ar jums un visiem musulmaņiem. Tā kā šajā laikmetā (Turcijā) nav neviena, kas izpildītu sodu ar simts sitieniem, kā šis sods tiktu izpildīts? Ja ir iesaistīta kāda persona, kurai ir nodarīts pāri, un ja izlīgums ar viņu ir bīstams, lai izvairītos no strīdiem, kas jādara? Mans otrs jautājums ir: kā cilvēks var saprast vai var saprast, ka viņš ir saņēmis Dieva piedošanu? Ar cieņu.
Redaktors
Vai grēks, kas izdarīts laulības pārkāpuma dēļ, tiek piedots, ja cilvēks nožēlo savu rīcību? Lai uzzinātu vairāk, klikšķiniet šeit.
