– Kādi ir kritikas principi un pamati?
– Kam jāpievērš uzmanība gan tam, kurš kritizē, gan tam, kurš tiek kritizēts?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Kritizēt nozīmē atklāt kādas lietas trūkumus, izcelt tās nepilnības; izvērtēt kāda teikuma trūkumus, lai atklātu tā skaistumu. To sauc par kritiku. Turku valodā kritika tiek definēta kā cilvēka, darba vai tēmas izpēte, lai atklātu un parādītu tās pareizās un nepareizās puses.
Kā redzams, kritika jeb iebildums ir iejaukšanās kādā nepilnīgā, trūkumainā vai problemātiskā lietā, lai to labotu un panāktu, ka parādās tas, kas ir pareizs un bez kļūdām.
Pirmkārt, jābūt kritikai – principā.
Lai starp cilvēkiem pastāvētu veselīgas un ilgstošas attiecības, atklāta un godīga komunikācija ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem. Cilvēkiem jāspēj bez kavēkļiem dalīties savā starpā ar informāciju, jūtām, viedokļiem un domām, jāspēj runāt ar uzticību sev un otram, kā arī jāspēj uzticēties tam, ko viņi dzird.
Liela daļa problēmu sociālajā un darba vidē rodas no tā, ka trūkst uzticēšanās un nav iespējams veidot atklātu un godīgu komunikāciju. Cilvēki bieži vien saskaras ar negatīvu reakciju, kad saka patiesību, un vēlāk nožēlo savus vārdus. Bieži vien šādas bažas liek viņiem izvairīties no atklātas un godīgas komunikācijas, no patiesības runāšanas.
Protams, kritikai ir dažādi veidi, stili un intensitātes pakāpes, kas ietekmē dažādi. Destruktīva kritika, kas vērsta uz personības iezīmēm, kas pazemo citu klātbūtnē, kas izraisa pēkšņu apjukumu un iznīcina cerības, entuziasmu un aizrautību, patiesībā ir nevis kritika, bet ļaunprātīgs uzbrukums. Ja kritika tiek izmantota, lai iznīcinātu, pabeigtu un izbeigtu, tā pārvēršas par agresīvu rīcību un, visticamāk, izraisa pieaugošu negatīvu konfliktu.
Tādas komunikācijas stila izveidošanai nepieciešama tāda attiecību izpratne, kas ir atkarīga no veselīgas kritikas kultūras veidošanās.
Kritikai jābūt balstītai uz izpratni par veselīgu un pastāvīgu attiecību veidošanu un uzturēšanu. Tāpat veselīga un noderīga kritika ietver labvēlīgus, vadošus, atbalstošus un uzlabojošus izteikumus un ieteikumus, kas tiek uzklausīti ar pacietību un izpratni, un rezultātā kritika noved pie sevis pilnveidošanas un attīstības. Šajā ziņā kritikas svarīgākais elements nav kritizētājs vai kritizējamais, bet gan kritizējamā tēma, situācija vai īpašība.
Lai kritika būtu pareiza un konstruktīva, tai jābalstās uz tādām vērtībām kā iecietība, pacietība, sapratne, efektīva un empātiska klausīšanās, cieņa un pieklājība. Kritika, kas vērsta pret personām un to personības iezīmēm, bieži vien ir tenkošana, apsūdzēšana, sūdzēšanās, uzbrukums, emocionāla vardarbība un tamlīdzīgas lietas, kam nav vietas.
– Lai gan pamatā jāievēro princips nepievērsties personībai, ja kaitējums, ko cilvēks nodara, rodas nevis no viņa ideju spēka, bet gan no viņa personīgās reputācijas, tad reizēm var būt nepieciešams pieminēt arī viņa personu.
– Neatkarīgi no tā, kāds ir cilvēka pasaulīgais stāvoklis, ja viņa izteiktās idejas nesaskan ar islāma/sunnītu ticības mācību, ir jāatklāj šīs domas kļūdainība.
Kritika nedrīkst pārkāpt cieņas un mīlestības robežas, kas parasti pastāv starp kritizētāju un kritizējamo. Šis mērs attiecas gan uz ģimenes locekļiem, gan uz svešiniekiem. Tāpēc bērnam, kritizējot tēvu, skolēnam, kritizējot skolotāju, jaunākajam brālim, kritizējot vecāko brāli, jāievēro ļoti piesardzīgs stils. Tāpat, ja mums, tādiem kā mēs, ir jākritizē tādi izcili mudžtahidi kā Imams Azams, Imams Šafii, tādi mudžedidi kā Imams Gazali, Imams Rabbani, tad tas noteikti jādara tādā mērā, kas nepārsniedz mūsu cieņas robežas pret viņiem.
– Ir gandrīz neiespējami, ka cilvēks, kuram piemīt tādas jūtas un viedoklis kā skaudība, greizsirdība un citu atšķirību izcelšana, savās kritikās ievērotu Allāha gribu.
– Tādas domas kā pretinieka sakāve, pierādīšana, ka spēj kritizēt kādu diženu personību, jauna misijas tēla radīšana sabiedrības acīs, slavas kāre – tie visi ir šķēršļi zinātnisku, sirdsgudru un racionālu apsvērumu – ievērojot taisnīguma mērus – veikšanai.
Kritika, kas nāk no neuzticama avota, ir lemta neveiksmei.
Jo kritizētajai personai var būt izteikti apmelojumi, viņas vārdi var būt sagrozīti vai, vismazākajā mērā, nepareizi saprasti. Tāpēc ir jābūt ārkārtīgi piesardzīgiem attiecībā uz ziņām no ļaunprātīgiem un liekulīgiem ziņu avotiem un vienmēr jāatceras, ka viņu sniegtajās ziņās var būt sagrozījumi.
– Naids un dusmas pret kādu sabiedrības grupu nedrīkst kavēt taisnīgu, žēlsirdīgu un mērenu attieksmi pret šo grupu. Tāpēc kritika jāizsaka pamatoti, lai panāktu taisnību, un tā nedrīkst balstīties uz netaisnību vai personīgām interesēm.
– Nekonstruktīva kritika ir vai nu apvainojums, vai strīds. Ja kritika ir aizskaroša un atbaidoša, tad tā pārvēršas par strīdu. Strīdā iesaistītie cilvēki izmanto visus iespējamos līdzekļus, lai atbildētu savam oponentam. Korāns, aprakstot strīdīgo cilvēku īpašības, norāda, cik bezjēdzīga ir diskusija bez zināšanām par tēmu, bez vadošiem norādījumiem vai izskaidrojošiem rakstiskiem dokumentiem.
– Kritizētājam jāpārtrauc kritika tajā brīdī, kad viņš pamana, ka kritikas objekts sāk uztvert situāciju personīgi un aizstāvēt savu ego.
– Ņemot vērā cilvēka psiholoģiju, atbilstoši situācijai izteikt kritiku, nenorādot vārdus, un paredzēt, ka adresāts no kritikas izdarīs secinājumus un uzlabos savu situāciju, atbilst pravietiskajai morālei.
Jāatceras, ka viņš uzrunāja cilvēkus nevis ar atgrūdošu un atbaidošu, bet gan ar ieinteresējošu un pievilcīgu valodu. Tā ir valoda, kurā darbojas ķermenis, vārdi un sirds vienlaikus. Korāns liecina, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) izturējās pret ticīgajiem maigi, kad viņus kritizēja.
Jo sirsnīgāka un patiesāka ir kritika, citiem vārdiem sakot, jo vairāk tā ir vērsta uz Dieva gribu, jo efektīvāka tā būs. Kritizējamam ir jāsaprot kritizētāja labā griba un jāredz viņa sirsnība. Pretējā gadījumā adresāts var ieņemt aizsardzības pozīciju. Korāns nekādā veidā nepieņem un neatzīst nekādu patiesības daļu tiem, ko daži uzskata par dieviem. Katrā izdevībā tas norāda uz bezjēdzību to, ko uzskata par dieviem, izņemot Dievu. Bet Korāns nekad tos nenolād un aizliedz to darīt.
– Pašpārliecināti cilvēki nevis uztver kritiku kā apvainojumu, bet gan kā priekšrocību. Jo tai var būt daudz pozitīvu seku. Bieži vien tieši kritika palīdz atklāt daudzus pārpratumus un var pat radīt jaunas draudzības.
– Ja kritizējamais cilvēks patiešām meklē patiesību, tad, neatkarīgi no kritikas stila, viņam vispirms jākoncentrējas uz pašu jautājumu. Ja viņš pievēršas kritizētājam, viņš novēršas no jautājuma un kavē savas pārliecības pieaugumu.
– Kritika nav jāvērš tikai pret citiem. Ir nepieciešama arī pašas kritika. To sauc par pašanalīzi. Pašanalīzi var izmantot arī attiecībā uz kopienām un sabiedrībām, un šajā gadījumā tā norāda uz kopienām un sabiedrībām, kas pārskata savu rīcību attiecībā pret saviem locekļiem, identificē un novērš savus trūkumus. Korāns šajā sakarā sniedz brīnišķīgu brīdinājumu, aicinot mūs, kamēr mēs aicinām citus uz labo, neaizmirst par savu pašu dvēseli.
Kritika, kas izskan pētījuma sakarā, neizbēgami ir pakļauta emocionāliem svārstībām.
Kritika, kas ir vērsta tieši uz personību, ne tikai nedod nekādu labumu, bet arī sēj jaunus naida un ienaidības sēklas.
Kritika, kas balstās uz iepriekšējiem spriedumiem un aizspriedumiem, ignorējot pretējās puses viedokļus, nevis atrisina problēmu, bet vēl vairāk to saasina.
Vienkārša kritika ir vairāk kaitīga nekā noderīga.
Cilvēks, kurš apzinās savas kļūdas un vājības, izsaka savu kritiku saudzīgāk un izturas pret otru ar lielāku izpratni.
Neobjektīva kritika veicina korupciju un baro vardarbības tendences. Tā vietā, lai izmantotu iedalījumu “mēs” un “viņi”, jāvadās pēc “taisnības” un “pareizības” mērauklas.
Kai atsižvelgiama į kritiką ir ji internalizuojama, mintys įgyja naujas dimensijas ir gilumą.
Ja mēs iejustos kritizējamā vietā, tad kritika, kas vērsta uz Dieva labvēlības iegūšanu, būtu reliģiska rakstura, un tas ir…
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
–
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
