Mūsdienās sievietes var ieņemt bērnu ar spermu, kas iegūta no spermas bankas. Starp spermas donoru un sievieti, kas to saņem, nav nekādas saistības. Viņi pat viens otru neredz un nepazīst. Vai no šāda viedokļa raugoties, ir pareizi to uzskatīt par reliģiski nepieņemamu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tāpat kā vecāku vēlme radīt bērnus ir viņu visdabiskākā tiesība, šī vēlme ir arī reliģiski atbalstīta. Jo viens no ģimenes dibināšanas mērķiem ir bērnu radīšana, viņu nākotnes sagatavošana un tādējādi viņu kultūras un sociālo vērtību turpināšana. Tomēr islāma reliģija aizliedz bērnu radīšanu ārpus likumīgas laulības un uzskata to par sabiedrības sabrukuma cēloni. Islāma reliģijas veicinātā laulība un aizliegtā laulības pārkāpšana, kā arī tās stingrā pretestība jebkādām briesmām, kas varētu vājināt paaudzes, dzimtas un ģimenes, galu galā ir vērsta uz cilvēka cieņas, sabiedrības struktūras un ģimenes struktūras stiprināšanu, palīdzot šajā virzienā saprātam un veselajam saprātam.
Saskaņā ar islāma ticību
Tāpat kā visas citas dāvanas, arī bērns ir Dieva dāvana. Šajā sakarā Visaugstākais Dievs saka:
„Debesu un zemes valstība pieder Allāham. Viņš rada, ko grib, un Viņš dāvā meitas, kam grib, un Viņš dāvā dēlus, kam grib. Vai Viņš dāvā gan dēlus, gan meitas, kam grib, un Viņš padara neauglīgu, ko grib. Patiesi, Viņš ir Viszinošais, Visvarenais.”
(Aš-Šūrā, 42/49-50).
Tomēr, Visaugstākais Dievs visu, ko Viņš radījis, ir saistījis ar kādu iemeslu. Šo iemeslu, ko sauc arī par dabas likumu, izpēte un atklāšana, kā arī pieķeršanās piemērotiem iemesliem, lai sasniegtu likumīgu vēlmi, nav pretrunā ar ticību liktenim. Tāpēc nav nekā nepareiza tajā, ka pāri, kas nevar tikt pie bērniem neauglības dēļ, meklē ārstēšanu un iegūst bērnus šīs ārstēšanas rezultātā, un tas ir viņu visdabiskākais tiesības.
Viena no metodēm, ko pāri, kuri dažādu fizisku un medicīnisku problēmu dēļ nevar tikt pie bērniem, izmanto, lai ieņemtu bērnu, ir
“mēģenē apaugļošana”
Tā ir metode, kas ir sava veida mākslīgā apaugļošana (in vitro fertilizācija), kurā vīrieša sperma tiek ņemta un apaugļota ar sievietes olšūnu piemērotā ārējā vidē, un pēc tam ievietota sievietes dzemdē, lai radītu iespēju grūtniecībai un dzemdībām.
Lai gan in vitro apaugļošanas metode sākotnēji bija ļoti pozitīva un labvēlīga iniciatīva, kas paredzēta neauglīgu pāru ārstēšanai un bērnu iegūšanas iespēju nodrošināšanai, vēlāk Rietumos tā ieguva arvien jaunas dimensijas un sāka tikt izmantota dažādiem mērķiem, kas ir pretrunā ar sabiedrības tradicionālajām, reliģiskajām, morālajām un sociālajām vērtībām. Šīs tehnoloģijas, kas attīstās neatkarīgi no reliģiskajiem un morālajiem rāmjiem, radītās individuālās un sociālās problēmas sāka apspriest vispirms Rietumos, bet vēlāk arī musulmaņu sabiedrībās.
Mūsdienu islāma zinātnieku viedoklis par šo jautājumu ir tāds, ka laulāto pāru, kuri dažādu iemeslu dēļ nevar tikt pie bērniem, nodrošināšana ar šādu iespēju ir pozitīvs un slavējams sasniegums gan no medicīniskā viedokļa, gan no pamattiesību viedokļa. Šim nolūkam var izmantot mākslīgo apaugļošanu (mikroinjekciju) un in vitro fertilizāciju (IVF).
Tomēr, lai tas būtu iespējams, ir nepieciešams izmantot vīra spermu un sievas olšūnu, un grūtniecību arī jāiznēsā sievai.
Ja apaugļošana notiek ārpus dzemdes šādos apstākļos un vēlāk embrijs tiek ievietots topošās mātes dzemdē, tas no reliģiskā viedokļa nav pretrunā ar normām. Tomēr jāatceras, ka šī metode ir izņēmuma risinājums un ārstēšanas veids, ko var izmantot tikai tad, ja vīram vai sievai nav iespējas ieņemt bērnu vai palikt stāvoklī dabiskā ceļā.
Patiesībā šo jautājumu apsprieda Islāma Sadarbības Organizācija savā sanāksmē 1986. gadā Ammānā.
Islāma jurisprudences akadēmija
došlo līdzīgam secinājumam un pieņēma šādu lēmumu kopsavilkumu:
“1.
Embrija ievietošana sievietes dzemdē, kas ir radies, kad viņas vīra sperma ir apaugļojusi olšūnu, kas iegūta no citas sievietes, ar kuru viņš nav laulībā,
2.
Oplodnenie, kurā tiek izmantota sveša vīrieša sperma, un iegūtā embrija ievietošana sievietes dzemdē,
3.
Oplođošana ārpusē, kad olšūnas un spermas šūnas, kas iegūtas no pāra, tiek apvienotas, lai izveidotu embriju, un pēc tam šis embrijs tiek ievietots citas sievietes dzemdē, kura ir brīvprātīgi piekritusi iznēsāt grūtniecību.
4.
Ārpusķermeniska apvaisošana, kurā tiek apvienota sveša vīrieša sperma ar svešas sievietes olšūnu, un iegūtais embrijs tiek ievietots sievietes dzemdē.
5.
Mākslīgā apaugļošana un mēģenē apaugļošana, kurā embrijs, kas izveidots, apaugļojot vīra spermu ar viņa sievas olšūnu ārpus ķermeņa, tiek ievietots vīra otras sievas dzemdē, ir pretrunā ar islāma pamatprincipiem, aizliegumiem un mērķiem šajā jautājumā.
Tas nav atļauts saskaņā ar šeriatu, t.i., tas ir haram.
Savukārt;
Metodes, kurās vīra sperma un sievas olšūna tiek paņemtas un apaugļotas ārpus ķermeņa, un iegūtais embrijs tiek ievietots tās pašas sievietes dzemdē, kā arī metodes, kurās vīra sperma tiek paņemta un ievietota sievas dzemdes kaklā vai piemērotā vietā dzemdē, lai nodrošinātu iekšējo apaugļošanu, ir ārstēšanas rakstura metodes, kuras var izmantot, ja nepieciešams, un tās neatrodas pretrunā ar reliģiskajiem principiem, tāpēc tām nav reliģisku iebildumu.”
Tādā gadījumā,
trīs elementi, kas nepieciešami apaugļošanai, proti:
spermas, olšūnas un dzemdes
ja visi trīs pieder vienam laulātam pārim,
Reliģiski nav nekādu iebildumu pret bērna ieņemšanu ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību. Šī ir ārstēšanas metode, ko izmanto pāri, kuri nevar ieņemt bērnu dabiskā ceļā. Tomēr, ja mākslīgās apaugļošanas un in vitro fertilizācijas (IVF) tehnikā tiek izmantoti sveši elementi, proti, …
sperma, olšūna
un
dzemde
Tas nav pieļaujams, ja kāds no tiem pieder personai, kas nav laulātais pāris. Ja tiek izmantotas šīs tehnikas nepieļaujamās formas, tad bērnam var būt spermas tēvs, ģimenes tēvs, olšūnas māte, surogātmāte vai vismaz trīs no tiem, kas savukārt rada dažāda mēroga psiholoģiskas un dabiskas krīzes, sociālas un morālas problēmas gan abiem tēviem, gan abām mātēm; tas rada negatīvu, nedabisku ģimenes un sociālo vidi bērnam, kā arī izraisa to, ka bērns piedzimst, būdams atņemts pamattiesībām un ģimenes tiesībām.
Ir skaidrs, ka šāda prakse izraisa ģenealoģiskas neskaidrības un satricina ģimeni un sabiedrību no pamatu pamatiem.
Mākslīgā apaugļošana un ārpusdzemdes apaugļošana ir atļauta un nekaitīga tikai kā ārstēšanas metode laulātiem pāriem.
Ir ar nožēlu jākonstatē, ka šī prakse, kas šodien sāk parādīties dažās Eiropas valstīs, proti, bērna ieņemšana no anonīma vīrieša spermas bez laulības, sievas mākslīga apaugļošana ar cita vīrieša spermu, ja viņas vīrs ir impotents vai viņa sperma ir nepietiekama, spermas banku izveide utt., ir prakse, kurai ir negatīvas sekas ne tikai no reliģiskā un morālā viedokļa, bet arī no indivīda psiholoģijas, sociālo vērtību un bērna tiesību viedokļa. Tas ir arī pamācoši, jo parāda, kā zinātniskie un tehniskie sasniegumi var iegūt nekontrolējamu un kaitīgu impulsu, ja tiek zaudēts reliģiskais un morālais pamats. Jau tāpēc negatīvās sekas šajā jomā bieži vien izsaka Rietumu domātāji, zinātnieki un garīdznieki, taču pozitīvi rezultāti netiek sasniegti, jo reliģiskās un morālās saites, kas varētu novērst nepareizu praksi, lielā mērā ir atslēgtas, un tiesiskā kārtība ir izveidota šajā kontekstā.
Metode, kas pazīstama kā klonēšana, par kuru Rietumu pasaulē tikko sākuši runāt un diskutēt un kas sākotnēji tika izmēģināta uz dzīvniekiem, var tikt pakļauta līdzīgam vērtējumam.
(DİB, Ilmihal, II/140-141)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
