Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tas ir vārds arābu valodā, kas cēlies no saknes. Tā nozīme ir acīmredzama un zināma. Tas apzīmē matus uz cilvēka un dzīvnieka ķermeņa, daudzskaitlis ir .
Dažus cilvēkus sauc par dzejniekiem, jo viņiem piemīt smalkas jūtas, izpratne un zināšanas; tas ir tā nozīme. Tāpēc to sauc par dzeju. Vēlāk tas kļuva par nosaukumu ritmiskām izteiksmēm. (sk. Rağıb, Š-AR raksts)
Korānā vārds „apziņa” nav lietots tāpat kā vārds „prāts”. Tā vietā ir lietoti šīs saknes darbības vārdi. Jo prāts nozīmē divu lietu savienošanu. Tā kā divu lietu sintēze ir darbība, tā prasa darbības vārda lietošanu.
Piemēram, gan ebreji, gan kristieši apgalvoja, ka Ābrahāms (lai viņam miers) pieder viņiem. Dievs, atklājot šo pantu, atspēkoja viņu apgalvojumus un apsūdzēja viņus neprātībā (sk. Taberī, Al-i Imrān 65. panta skaidrojums).
(Āl-i Imrān, 3/65)
Šo pēdējo teikumu varam pārtulkot šādi, ņemot vērā vārda “akıl” vārdisko nozīmi:
Kā piemēru varam minēt šādu panta tulkojumu:
(Al-Baqarah, 2:12-13)
Citiem vārdiem sakot, viņi nespēj paredzēt savu rīcību sekas. Viņi uzskata par pozitīvām tās lietas, kas atbilst viņu iegribām un kaislībām. Viņiem trūkst izpratnes, kas ļautu rūpīgi izvērtēt, kurp tas viss vedīs. Tā kā viņiem trūkst šādas izpratnes, viņi var uzskatīt varu par zeltu, bet ogles par dimantiem.
to var uztvert divējādi:
Apziņa, kas rodas jautājumos, kas skar prātu un iztēli, ir iekšējās apziņas, izpratnes pirmais dzirksteles. (sk. Yazır, III/204-205)
Šajā kontekstā tiek apsvērta apziņa, kas iegūta caur pieciem maņu orgāniem, kas ir zināšanu pirmais posms un kas ir tas, kas vispirms nāk prātā, kad runājam par apziņu. Piemēram, ja svešā valstī redzat minaretu vai mošeju, tad jūsu secinājums, ka tur dzīvo musulmaņi, ir piemērs šāda veida apziņai.
Šāda veida apziņa ir skaidra sajūta, kas izpaužas kā emocija. Tas ir skaidrs zināšanu stāvoklis, kas vēl nav pilnībā pārgājis atmiņā un prātā, un ir pretējs apjukumam, un zināmā mērā ir zināšanu vājākā pakāpe. (sk. H. Yazır, I/203)
Īsumā, gan iekšējām, gan ārējām sajūtām ir gan sajūtu aspekts, gan īpašs emocionāls aspekts. Abi ir jūtami. Taču zinātniskums un izpratne ir saistīti ar galveno sajūtu vērtību. Un apziņa ir vairāk šī nosaukums. (Yazır, III/205)
Pēc Ibn Arabī domām, tas, ka Dievs īsumā atklāj, kas atrodas aiz kādas garīgas durvis, ko Viņš ir atvēris, ir žēlastība. Savukārt detalizēta atklāšana ir zināšana.
Piemēram, ja mēs aplūkojam šo jautājumu no principa viedokļa, mēs varam teikt sekojošo:
Mana eksistences izpratne kā Dieva eksistences atspoguļojums ir apziņa. Izprast kādas lietas aizkulises – ja tā var teikt – nozīmē apzināties, sajust to, kas notiek aiz slēgtām durvīm. Tā ir zināšana, kas rodas, kad pēc durvju atvēršanas kļūst redzams skaidrs skats.
Kā izteicies Ibn Arabī, piemērs apziņai ir tad, kad mēs sajūtam kustību vai elpošanu kā signālu slēgtā lādē vai telpā ar aizvērtām durvīm, tādējādi uztverot tur esošas būtnes – kuras veidu mēs nezinām – eksistenci, vai arī sajūtam, ka lādē kaut kas ir, pateicoties tās svaram. Savukārt, redzēt un saprast šo būtni visās detaļās, ielūkojoties lādē vai telpā, ir piemērs zināšanām. (sk. Futuhat, III/514)
Tāpēc ir šāda gudrība, ka Dievs:
(Jāsīn, 36/69)
tā ir teicis. Jo dzejā, kas saistīta ar apziņu, tēmas tiek mēģinātas aptvert tikai aiz slēgtām durvīm. Tas ir vājš zināšanu veids, kas nav piemērots pravieša amatam. Savukārt tas, kas tika iemācīts pravietim (s.a.v.), notika uz skaidras, atklātas un dievišķas pamata, kur durvis bija plaši atvērtas.
Šī fakta/noteiktās zināšanas norāde ir atrodama pēdējā teikuma daļā no panta, kas skan: (sk. Futuhat-ı Mekkiye, III/458)
Plašs apziņas spektrs, kas saistīts ar prātu un zināšanām, – cik mums zināms – ir īpašība, kas piemīt tikai džiniem, eņģeļiem, garīgām būtnēm un cilvēkiem. (sk. Šualar, Piecpadsmitā Šua, 645. lpp.) Citādi, īpašā nozīmē, kāda veida intuīcija, priekšnojauta, iekšējā izjūta, pastāv arī citās dzīvās būtnēs. Viņi savas darbības, aizsardzību un pēcnācēju radīšanu veic pateicoties šai apziņai. Kā citādi mēs varam izskaidrot bišu un zīdtārpiņu šīs prasmes! Tomēr šis vadošais mehānisms dzīvniekiem netiek saukts par apziņu, bet gan par instinktu/virzītāju un iedvesmotāju sajūtu. (sk. Sözler, Divdesmit devītā Söz, 506. lpp.)
Tā ir apziņas stāvoklis. Tas ir prāta spīdums, sirds gaisma. Tas ir Visaugstākā Dieva vārda atspulgs, kas apgaismo Visumu. Tas ir Dieva gaismas acs, kas redz un spriež. Kā teikts svētajā hadītā…
(Tirmizi, sure 15,6. paskaidrojums)
Šis izteiciens norāda uz to, cik caurspīdīga ir apziņa un sapratne, kas nāk no ticības.
(skat. Lem’alar, Trīsdesmitā Lem’a, lpp. 336)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
