– Es gribētu kaut ko pateikt par gadījumu ar priesteri Bahiru. Man ir jautājums par to, ka mūsu Kungs, kad viņam bija 25 gadi, tātad vēl pirms viņš kļuva par pravieti, savā otrajā ceļojumā uz Damasku, tikās ar Bahiras pēcteci, vai, kā citos avotos minēts, ar pašu Bahiru. Jautājums ir par šo otro tikšanos, par viņa vizīti pie kāda no viņiem.
– Cik ilgi šis apmeklējums ilga?
– Vai šī vizīte ir tāpēc, ka jūsu kungs ir ieinteresēts par informāciju, kas saistīta ar dievišķajām reliģijām, vai arī ir kāds cits iemesls?
– Ja zināt, tad sniedziet informāciju, ja nezināt, tad izsakiet viedokli.
– Starp citu, es nemēģinu izplatīt kādas ķecerīgas un apmelojošas baumas, piemēram, ka viņš no tā izveidoja islāmu, es tikai ziņkārēju.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Dažos Sīras un islāma vēstures avotos ir minēts, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) vēl nebija…
divpadsmit
(pēc citas versijas – deviņi)
gadu vecs
Tiek stāstīts, ka viņu uz Sīriju ar kuraišītu tirdzniecības karavānu aizvedis viņa tēvocis Abu Talibs.
Karavāna, kā parasti, apmetās Busrā.
Bahira
viņš bija apmeties pie vientuļnieka-mūka, kurš bija pazīstams kā tāds, klostera.
Leģenda vēsta, ka šajā mazajā klosterī, kur dzīvojis Bahira, jau sen glabājusies kāda grāmata, un katrs mūks, kas to izlasījis, kļuvis par viszinošāko kristiešu garīdznieku. Ibn Nedim min, ka Bahiras rīcībā esošie reliģiskie teksti ir Suhuf.
(dažas no iepriekšējiem praviešiem sūtītās atklāsmes)
viņš saka, ka varētu būt tulkojumi.
Viens no šiem mācītajiem priesteriem bija
Bahira,
Iepriekšējos ceļojumos, kad Kureiši šķērsoja šo vietu, viņš ar tiem nekontaktēja un ar nevienu nerunāja. Taču šoreiz, skatoties ārā no klostera, viņš ieraudzīja, ka karavānu pavada mākonis, kas met ēnu pār Muhamedu (s.a.v.), un ka, kad viņš sēdēja zem koka, tā zari noliecas pār viņu. Tad viņš nekavējoties sagatavoja galdu un uzaicināja karavānas dalībniekus uz maltīti.
Ibn Hadžer, atsaucoties uz Ibn Mende un viņa sekotāju Abu Nuajm al-Isfahanī, kuri uzskatīja Bahiru par sahabi (Muhammeda sekotāju), paziņo, ka nepiekrīt šim viedoklim, jo nav informācijas, ka Bahira būtu redzējis pravieti Muhammedu (s.a.v.) pēc viņa kļūšanas par pravieti.
Viņš arī piemin, ka pastāv nostāsti, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) savā otrajā ceļojumā uz Sīriju ar Hatidžas karavānu, kad viņam bija apmēram divdesmit pieci gadi, vēlreiz apmeklēja Bahiru. Savukārt Halebi apgalvo, ka šajā otrajā ceļojumā, kurā piedalījās arī Ebu Bekirs un Bilals, pravietis Muhameds (s.a.v.) satika nevis Bahiru, bet viņa pēcteci.
Nastura
norāda, ka daži avoti šos divus notikumus jauc un piemin kā vienu, un ka šie divi nemusulmaņu garīdznieki būtu jāuzskata par piederīgiem pie “fetret” (pārejas) laikmeta.
Ir kāds stāsts par pravieša Muhameda (s.a.v.) otro ceļojumu uz Šamu:
„Mūsu Kungs iepriekšējā ceļojumā uz Damasku bija apmeklējis klosteri, kurā dzīvoja mūks Bahīra, kurš vēlāk nomira, un viņa vietā stājās mūķene Nastura. Mūsu Kungs nokāpa zem olīvkoka, un tas nepalaida garām mūķenes, kura no loga vēroja karavānu, uzmanību. Viņa pasauca pie sevis Meiseru, kuru pazina no iepriekšējās reizes, un jautāja, kas ir tas, kurš apmeties zem koka. Meisera,
“Viņš ir kāds vīrs no Kureiša cilts un Mekas iedzīvotājs.”
teica viņš. Nastura uz brīdi iegrima pārdomās. Tad viņš izklāstīja savu ideju, kas Meiseri pārsteidza:
“Zem šī koka vēl neviens nav nokāpis, izņemot pravieti.”
Pēc tam viņš uzdeva Meysere’i šādu jautājumu:
“Vai viņam ir kaut kāds apsārtums acīs?”
No Meyseres
‘Jā.’
kad viņš saņēma atbildi, viņš apstiprināja diagnozi:
„Viņš ir pravietis. Un vēl vairāk, viņš ir pēdējais no praviešiem.”
. ‘
”
(
Sīra, 1/130; Ravdü’l-Ünf, 1/122)
Islāma avotos šādi aprakstītais Bahiras incidents kristiešu vidū ir interpretēts pavisam citādi. XI-XII gadsimtos kāds, kurš sevi dēvēja par Iso’yabu, sarakstījis Bahiras apokalipsi, kurā šim notikumam ir veltīta liela uzmanība. Gottheils, publicējot šī darba oriģināltekstu (arābu un sīriešu valodā) kopā ar angļu tulkojumu, norādījis, ka šie teksti ir spilgts pierādījums tam, kā vēsturiskie notikumi ir tikuši falsificēti ar mērķi izrādīt naidīgumu pret islāmu. Viņš arī skaidri parādījis, ka šie teksti ir izdomāti no kristiešu puses, lai pierādītu, ka Muhameds (s.a.v.) esot bijis viltus pravietis un ka viņa sludinātās lietas arābiem ir bijušas vienīgi Bahiras ieteikumi.
Diskusijas ap Bahiras incidentu, ko viduslaikos izmantoja kristieši, un šī iemesla dēļ kristīgās pasaules noskaņošana pret pravieti Muhamedu (s.a.v.), Korānu un visiem musulmaņiem turpinās līdz pat mūsdienām.
Daži orientalisti apgalvo, ka stāsti par to, ka “grāmatas ļaudis” (Ehl-i kitab) jau iepriekš savās grāmatās uzzinājuši par Muhameda (s.a.v.) kā pravieša atnākšanu, ir izdomājumi, ko radījuši no kristietības atgriezušies musulmaņi, un ka tas ir tikai mīts.
Savukārt Caetani, apkopojot Rietumos veiktos pētījumus par šo tēmu, norāda, ka Hiršfelds uzskata, ka Bahiras incidents ir Vecās Derības fragmenta adaptācija.
(1. Samuēla grāmata, 16/2-13)
Viņš piemin savu pētījumu, kurā secinājis, ka šie stāsti ir izdomāti, un uzstāj, ka iedvesmas avots, ko izmantoja pravietis Muhameds (sav), jāmeklē nevis kristietībā, bet starp Arābijas ebrejiem.
(Islāma vēsture, 1/312)
Daži musulmaņu zinātnieki, kuri bija sašutuši par šiem netaisnīgajiem un ļaunprātīgajiem apgalvojumiem kristīgajā pasaulē, norādīja, ka ir neloģiski un neracionāli, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) no īsas sarunas ar Bahiru vai viņa pēcteci Nasturu varētu apgūt kādas islāma pamatprincipus, kā to apgalvo kristieši. Tāpēc viņi vai nu pilnībā noraidīja šo notikumu, vai pat neuzskatīja to par vērtsīgu, lai tam pievērstu uzmanību un to noraidītu.
Būtībā
Bahira
vai
Nastura
Šī notikuma pieņemšanai vai noraidīšanai nav nekādas nozīmes ne pravieša Muhameda (s.a.v.) personībai, ne islāma reliģijai. Jo Dieva vārds, Korāns, kas ir brīnumains gan savā tekstā, gan nozīmē, un kas apstiprina visus prāta un zinātnes likumus, ir pilnībā saglabājies līdz mūsdienām.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
