Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Var rīkoties saskaņā ar mūsdienu islāma zinātnieku izdotajām fatvām, ja tās nav pretrunā Korānam, hadīsiem un mudžtahid imāmu viedokļiem.
Islāma galvenie avoti ir četri:
Grāmata, sunna, idžma.
un
salīdzinājums
Šeit ar vārdu “grāmata” ir domāts Korāns. Ja Korānā ir norādīts kāds noteikums, tad šis noteikums ir obligāti jāievēro. Neviens cits noteikums netiek ņemts vērā.
Sunna ir tas, ko teicis, darījis un apstiprinājis Allahs sūtnis (lai viņam miers un svētība).
Ziņojums
Tas nozīmē, ka Allāha sūtņa (lai viņam miers) klātbūtnē izdarītajām vai pateiktajām lietām viņš nav iejaucies.
Savukārt, idžma ir:
Šis termins attiecas uz bet kurio amžiaus mudžtahidų ir fakihų vienprātību bet kuriuo klausimu.
Salīdzinājums
Kas attiecas uz jautājumiem, par kuriem nav nekādu norādījumu pantos, hadīsos vai vienprātībā, tad spriedums tiek pieņemts, salīdzinot šo jautājumu ar kādu citu, kuram ir līdzīga pamatojošā iemesla sakarība.
Islāma tiesību avoti un principi ir tie, ko mēs iepriekš minējām. Tomēr islāma reliģija ņem vērā arī paražas un tradīcijas. Tas nozīmē, ka ja kādam jautājumam nav noteikta sprieduma Korānā un Sunnā, tad, lai to atrisinātu, var vērsties pie paražām un tradīcijām, kas nav pretrunā Korānam un Sunnai4 (Usūl’ü Fıkh. Muhammet! Sevvid. c. 2 sh: 101 .). Tāpēc, ja kāds jautājums ir atrisināts, balstoties uz paražām un tradīcijām, tad, ja laika gaitā šīs paražas un tradīcijas mainās, mainās arī šis spriedums.
Piemēram, kādreiz, lai gan vīrietim nebija obligāti jābūt ar galvu apklātu, pēc paražas galvas atklāšana tika uzskatīta par ļoti neglītu un nepieņemamu, un pat pēc Šafiīta madhhabas tā tika uzskatīta par grēka cēloni. Taču šodien, ņemot vērā mainījušās paražas, vīrieša galvas atklāšanā nav nekādu iebildumu un tā vairs nav grēka cēlonis.
Savukārt, kamēr agrāk nauda un papīra nauda netika uzskatīta par zekāta objektu, šodien tās ir pakļautas zekātam tāpat kā zelts un sudrabs.
Laikam mainoties, mainās arī noteikumi.
Šī vārda nozīme var tikt interpretēta iepriekš minētajos nozīmēs, bet, nedod Dievs, nevar teikt, ka ar laika maiņu mainās Korāna un Sunnas likumi.
Ticīgo vienprātība: Idžma’
Pēc Korāna un Sunnas, nākamais pierādījums (reliģisks arguments) ir idžma’ (konsensuss). Fikhā (islāma jurisprudencē) idžma’ ir vienprātība islāma juristu starpā par kādu praktisku jautājumu, kas attiecas uz šariata likumiem, kāda laika posmā pēc pravieša Muhameda (s.a.v.). Islāma zinātnieki ir vienisprātis par idžma’ kā pierādījuma spēku. Tomēr pastāv atšķirīgi viedokļi par to, kādiem jābūt juristiem, kas veido idžma’. Šiīti par pierādījumu uzskata savu juristu un imamu idžma’, bet lielākā daļa musulmaņu – zinātnieku kopienas idžma’. Sahābas (pravieša Muhameda (s.a.v.) biedri) veidoja idžma’ jautājumos, par kuriem bija pieejami nassi (teksti no Korāna un Sunnas). Viņi arī izdarīja ijtihādu (patstāvīgu spriedumu) par jauniem jautājumiem, ar kuriem saskārās. Imamu-mujtahidu laikā Abū Hanīfa centās nepretrunot Kūfas zinātnieku idžma’, kas bija dzīvojuši pirms viņa. Imams Māliks par pierādījumu uzskatīja Medīnas iedzīvotāju idžma’. Fakīhi (juristi) pielika lielas pūles, lai uzzinātu, par kādiem jautājumiem bija vienisprātis sahābas.
Pravietis Muhameds (s.a.v.),
“Kas ir skaists musulmaņiem, tas ir skaists arī Allāha acīs.”
un
“Mana tauta nekad nesavienosies uz maldu ceļa.”
ar hadīsiem1
“Ja kāds, kam ir skaidri parādīts pareizais ceļš, atstāj pravieti un seko citam ceļam, nevis ticīgo ceļam, tad mēs viņu novirzīsim uz to, ko viņš ir izvēlējies, un iemetīsim viņu ellē. Cik briesmīga ir šī atgriešanās vieta!”
2
Šis pants ir minēts kā pierādījums konsensa (idžma) leģitimitātei. Jo šajā pantā ir teikts, ka “sekošana citam ceļam, nevis ticīgo ceļam, ir kā atkāpšanās no pravieša ceļa”. Tā kā sekošana citam ceļam, nevis ticīgo ceļam, ir aizliegta, tad sekošana ticīgo ceļam ir obligāta.3
Pēc vairākuma juristu domām, konsenss (idžma) ir reliģisks pierādījums. Patiešām, arī pravieša biedri daudzos jautājumos ir vienojušies. Viņi vienojās, ka sieviete nevar apprecēt savu tēva māsu vai mātes māsu. Viņi vienojās arī par to, ka brāļi un māsas no viena tēva var aizstāt savus pilntiesīgos brāļus un māsas, ja to nav.
Kas var veikt idžmu?
Icmā’ (konsensusa) autoritāte pieder mudžtahidiem (islāma juristiem). Labs mudžtahids ir tas, kurš pārzina fiqh (islāma jurisprudenci), tās pierādījumus un metodes, kā izvest spriedumus. Uzticams icmā’ ir tas, ko veikuši šajā jomā autoritatīvi cilvēki. Ja kāds autoritatīvs cilvēks iebilst pret icmā’, tas vairs nav icmā’. Nevar teikt: “Tas ir ārpus šīs normas!”, jo autoritatīvā viedoklis tam nepiekrīt. Par icmā’ šeriatisko pamatojumu zinātnieki ir izteikuši dažādas hipotēzes. Visstiprākā no tām ir tā, ka icmā’ iegūst šeriatisku raksturu, balstoties uz analogās spriešanas (qiyās) pierādījumu. Tā kā analogā spriešana balstās uz nass (svētajiem tekstiem), to nevar uzskatīt par atsevišķu no nass. Analogā spriešana pati par sevi ir pierādījums. Tātad, icmā’, kas balstās uz to, ir arī reliģisks pierādījums.
Islāma izpratnē un interpretācijā prioritāte ir Sahābu viedokļiem. Fakīhi ir pieņēmuši Sahābu fatvas kā trešo šariata avotu pēc Korāna un Sunnas. Tam ir racionāli un tekstā balstīti pierādījumi. Kā tekstā balstīts pierādījums ir Korāna paziņojums par Allāha apmierinātību ar Sahābiem.
“Allah ir apmierināts ar pirmajiem muhadžiriem un ensāriem, kā arī ar tiem, kas viņiem labi seko, un viņi ir apmierināti ar Viņu.”
4
Šajā pantā mūsu Kungs slavē tos, kas sekoja pravieša biedriem (Sahabiem). Sekošana viņu ceļam ir pelnījusi slavu. Viņu viedokļu pieņemšana kā pierādījumu ir sava veida sekošana viņiem.
Sahābas bija tie, kas bija vistuvākie pravietim Muhamedam (s.a.v.), kuram tika atklāts Dieva vārds. Viņu uzticības, lojalitātes un izpratnes par reliģijas mērķiem līmenim nav iespējams sasniegt. Jo viņi bija redzējuši apstākļus un situācijas, kādos tika atklātas svētās grāmatas. Pastāv arī iespēja, ka Sahābu vārdi ir pravieša Muhameda (s.a.v.) sunna. Viņi, skaidrojot pravieša Muhameda (s.a.v.) noteikumus, ne vienmēr tos attiecināja uz viņu. Pat ja viņu viedokļi balstās uz analoģiju un ijtihādu, tiem ir vēl lielāka nozīme, jo pravietis Muhameds (s.a.v.),
“Vislabākie no manas tautas ir tie, kas dzīvo manā laikā.”
ir pavēlējis.5
Nepareizi saprasts termins: Ijtihad
Patiesībā
Ijtihad (islāma jurisprudencē)
pēc ranga,
icma’
un
salīdzinājums
pirms tam. Ihtihad, jēdziens, kas bieži parādās sabiedriskajā diskusijā.
reforma
ir sajaukts ar to. Reforma ir oriģināla un tā, kas ir sabojāts, labošana, sakārtošana. Islāmam šādas problēmas nav bijis. Oriģinālie avoti ir mūsu rīcībā. Problēma ir tajā, kā tos saprast un pielietot dzīvē atbilstoši mainīgajiem laikiem.
Saistīt ijtihad (islāma jurisprudences interpretāciju) ar reformu ir atšķirīgs mērogs. Tas ir līdzīgs pretstatu apvienošanai fantāzijā. Diemžēl tie, kas nav zinoši par islāma zinātņu kodifikāciju un to daļām, savas nezināšanas dēļ var piedāvāt kā “reliģisko reformu” dažus komentārus, fatvas un ijtihadus, kas attiecas uz jautājumiem, kas nav saistīti ar reliģijas būtību. Īpaši šādas lomas piešķiršana ijtihadam nozīmē nezināt fikh (islāma jurisprudences) pamatus, kas ir izveidojies, lai izprastu un pielietotu dzīvē islāma sekundāros noteikumus, kas attiecas uz tā praktisko un juridisko pusi.
Ijtihad,
vārdnīcā tas nozīmē censties ar visiem spēkiem, lai sasniegtu mērķi.
Terminoloģijā savukārt
Tas nozīmē, ka mudžtahidam (islāma tiesību zinātniekam) ir jāpieliek maksimālas pūles, lai no detalizētiem pierādījumiem izvestu šariata (islāma likumu) atvasinātos noteikumus tādā mērā, ka viņam rodas pārliecība. No šī apraksta ir skaidrs, ka ijtihadā (islāma tiesību interpretācijā) ir divi svarīgi elementi.
1.
Judikatura par to, kā iztulkot un saprast likumu normas,
2.
Jurisprudence par spriedumu piemērošanu. Pēc vairākuma zinātnieku domām, pirmā veida jurisprudence var laiku pa laikam tikt pārtraukta. Ir vienprātība, ka otrā veida jurisprudence pastāvēs katrā gadsimtā. Otrā veida jurisprudence sastāv no iepriekš pieņemto spriedumu pamatojuma piemērošanas jaunām situācijām.
Šariata noteikumi, kas attiecas uz rituāliem un ikdienas dzīvi, ir ierobežoti, bet gadījumi un notikumi ir neierobežoti. Tāpēc, lai ierobežotos principus un noteikumus varētu piemērot neierobežotiem gadījumiem, ir nepieciešama ijtihāda un analogā sprieduma izmantošana, kas ir neapšaubāma patiesība.
Tātad, ijtihad ir kolektīvs pienākums.
Par zinātnisku un reliģisku jautājumu, par kuru nav sprieduma, var runāt tikai, veicot ijtihadu (interpretāciju). Tomēr ijtihad notiek saskaņā ar noteiktiem principiem. Pirmkārt, ijtihad nav iespējams par jautājumu, par kuru ir nass (teksts). Par “reliģijas nepieciešamībām”, piemēram, lūgšanu, zekatu, hadžu, ijtihad netiek veikts. Šis jautājums ir minēts Mecelles 14. pantā,
“Ja ir skaidrs un nepārprotams teksts, tad nav vietas interpretācijai.”
kā tas ir izteikts. Tāpēc ijtihad (juridisko lēmumu pieņemšana, pamatojoties uz islāma tiesību principiem) ir iespējams tikai tajos šariata jautājumos, par kuriem nav skaidra un nepārprotama teksta.
Dažas no lietām, kas mudžtahidiem jāzina, var apkopot šādi:
1.
Viņam jāzina arābu valoda, kurā tika atklāts Korāns. Korāna vārdu īpatnības var apgūt tikai, iedziļinoties arābu valodas smalkumos.
2.
Viņam jāpārzina Korāna zinātne. Korānā ir aptuveni 500 ajetu, kas satur likumdošanas normas. Mučtehidam jāzina visi šie ajeti, ieskaitot to leksiskās īpatnības.
3.
Jāzina, kas ir sunna. Sunna iedalās trīs daļās: vārdiskā, darbiskā un apstiprinošā. Tāpat kā Korāna pantiem, arī sunnai ir dažādas leksiskās īpatnības, piemēram, am-hass, nasih-mensuh, un tās ir jāzina.
4.
Viņam jāzina jautājumi, par kuriem panākta vienprātība un vienošanās.
5.
Jāpārzina visas analogijas īpašības.
6.
Jāzina, kādiem mērķiem ir doti šie noteikumi. Korāns un pravietis Muhameds (s.a.v.) ir sūtīti kā žēlastība visām pasaulēm. Šajā vispārējā žēlastībā ir trīs atšķirīgas daļas: nepieciešamība, vajadzība un labdarība. Piemēram, islāmā grūtību un ciešanu novēršana, viegluma, nevis grūtību izvēle ir žēlastības prasība. Korāna piedāvātās grūtības ir tādas, ko ir iespējams veikt nepārtraukti. Tās, ko nav iespējams veikt nepārtraukti, ir vērstas uz lielāku ļaunumu novēršanu. Piemēram, džihāds ir obligāts, lai izskaustu ļaunumu uz zemes.
7.
Spēja pareizi saprast un novērtēt. Šo izpratni un mēru var iegūt ar tādiem instrumentāliem zināšanu veidiem kā “Loģika”.
8.
Būt labticīgam un stipras ticības īpašniekam. Patiesa labticība apgaismo sirdi ar ticības gaismu. Tā neļauj novirzīties no zinātniskām patiesībām.6
Iebildumi attiecībā uz ijtihad (islāma tiesību interpretāciju)
Mēs esam norādījuši, ka ijtihad ir reliģisks pierādījums. Tomēr mūsdienās pastāv liela nolaidība attiecībā uz obligāti zināmiem reliģijas jautājumiem. Piemēram, mūsu jauniešiem ir daudz šaubu un jautājumu par ticību Dievam. Universitātēs, kuras mēs uzskatām par zināšanu centriem, nav maz to, kuri šaubās par ticību Dievam. Ijtihad jautājumi ir strīdīgi un nav saistīti ar reliģijas pamatiem. Deviņdesmit deviņi procenti šariata sastāv no vispārpieņemtiem un obligātiem reliģijas jautājumiem (müsellemat-ı dini zaruriyat-ı diniye) – kā teicis Saids Nursi – tie ir kā dimanta kolonnas. Strīdīgie, sekundārie jautājumi, kas attiecas uz ijtihad, veido aptuveni desmit procentus.
“Deviņdesmit dimantu kolonnu nevar ielikt sešpadsmit zelta īpašnieka makā. Viņš tos nevar pakļaut sev. Dimantu raktuves ir Korāns un hadīsi.”
7
Tas nozīmē, ka nevajadzētu atteikties no deviņdesmit dimantu dēļ desmit zelta gabaliem. Cilvēkiem vairāk nepieciešams apgūt reliģijas pamatprincipus, nevis teorētiskus un strīdīgus jautājumus. Jo vairums, nespējot pilnībā izprast strīdu nianses, domājot par dažādiem, savstarpēji pretrunīgiem jautājumiem, nezināšanas dēļ var zaudēt savu priekšstatu par reliģijas svētumu un varenību. Tāpēc galvenā uzmanība jāpievērš reliģijas pamatprincipiem.
Neskatoties uz to,
Laiku pa laikam diskusijas par mazsvarīgām reliģiskām jautājumu interpretācijām atstāj ēnā to, kas patiesībā ir jāzina un jāmāca. Turklāt daži no tiem, kas ar šādu interpretācijas entuziasmu izceļas, patiesībā nav no reliģijas iekšienes, bet gan tie, kas uzdrīkstas runāt par reliģiju no ārpuses. Tāpēc interpretācijas, kas vērstas uz dažu islāma rituālu mainīšanu, nav interpretācijas, bet gan nodevība. Kā piemērus var minēt lūgšanu lasīšanu tulkojumā, aicinājumu uz lūgšanu ar tulkotām frāzēm, nevis ar oriģinālajiem arābu vārdiem, un ierosinājumus atcelt hidžābu.
Bediuzzaman Said Nursi, apzinoties, ka ijtihad, kam kā dzīvai un aktīvai institūcijai, kas kalpo par islāma zināšanu avotu, vajadzētu būt zinātniskai mentalitātei, ir novirzīts par instrumentu, ko ļaunprātīgi cilvēki izmanto, lai grautu islāma pamatstruktūru, par šo tēmu teica:
“Iemācīt tam, kas nezina savu vietu, kur viņam ir jābūt”
darbā, ko viņš sarakstījis priekš
“ka ijtihad vārti ir atvērti, bet šajā laikā tur ieiet”
viņš saka, ka pastāv daži šķēršļi. Mēģināsim dažus no tiem apkopot pēc to nozīmes:
1.
Islāms ir kā liela pils. Daudzas ļaunprātības, ko Korāns neatbalsta, mūsu laikā strauji izplatās musulmaņu vidū. Šajā laikā, kad notiek uzbrukums no visām pusēm – kā spēcīga vētra, kas nes sev līdzi visu, kas ir pretrunā ar islāmu (visu veidu ieradumi, dzīvesveids un idejas) – ir jāaizver ne tikai durvis, bet arī logi. Jo iznīcinātāji gaida savu brīdi!
2.
Kamēr tiek ignorēti reliģijas galvenie jautājumi, iedziļināties sīkumos, lai apmierinātu savas iegribas, un izdomāt jaunus, nepieņemamus jauninājumus, ir nodevība pret islāmu. Jo to, kas vēlas mainīt islāma pamatprincipus, motivē – kā jau visās sliktajās lietās – akla Eiropas imitācija. Ar nepareizu metodi nevar sasniegt pareizo rezultātu. Šādi cilvēki, kas pat neievēro islāma obligātos noteikumus, ar savām izdomātajām interpretācijām un meklētajām atvieglojumiem, rada bezatbildību reliģijā. Bet bezatbildīgie netiek lutināti ar atļaujām, bet gan stingri un ar spēku brīdināti!
Šeit ir kāds aspekts, ko var pamanīt tikai ar reliģisku izpratni, proti, to cilvēku attieksme pret reliģiju, kuri “vēlas izmantot savu ijtihad”.
Vai šie cilvēki, kuri tik dedzīgi cenšas izstrādāt ijtihad (islāma jurisprudences principus) par dažādiem jautājumiem, pilnībā ievēro reliģijas obligātos priekšpisus?
Vai viņi rīkojas ar pilnīgu dievbijību, vai arī, dodot priekšroku pēcnāves dzīvei, cenšas paplašināt atļautās robežas? Ja atbilde uz jautājumu par šo cilvēku dievbijību, reliģisko attīstību, pēcnāves dzīves izvēli un tuvumu Dieva gribai nav pozitīva, tad šis ijtihad ir kā mēģinājums kādam no ārpuses izlauzt caurumu reliģijas mūros. Bediuzzamans šāda cilvēka rīcību salīdzina ar cilvēku, kurš cenšas audzēt koku, nevis ar iekšējo spēku, bet ar ārējiem spēkiem. Jā, katrā ķermenī ir tieksme attīstīties. Bet šī tieksme ir noderīga, ja tā nāk no iekšienes. Ja tā nāk no ārpuses, tā noved pie dzīvās būtnes iznīcināšanas.8
3.
Šajā laikā vairākumam vēlamā lieta ir politika un laicīgās dzīves nodrošināšana. Savukārt, lielo mudžtahid imamu, Tabiinu un Sahabu laikā visu cilvēku, tāpat kā zinātnieku, mērķis bija…
“Zemes un debesu Radītāja pavēles un aizliegumus”
Mācīties no viņa vārdiem. Tā kā sabiedrības sarunas norisinājās šādā gultnē, tie, kas spēja spriest, no tā guva lielu labumu. Mūsdienās Rietumu civilizācijas garīgais spiediens, materiālisma uzmācība, sabiedriskās dzīves sarežģīšanās ir izkliedējusi gan idejas un sirdis, gan arī cilvēku pūles. Sufjāns ibn Ujeina, kurš četru gadu vecumā iemācījās Korānu no galvas, desmit gadu vecumā sasniedza līmeni, lai izdotu fatvas, bet mūsdienās studentam, lai sasniegtu to pašu punktu, ir jāstudē simts gadu. Jo mūsdienās prāti ir noslīkuši filozofijā, saprāti ir iegrimuši politikā, sirdis ir apdullinātas pasaulīgajā dzīvē un ir attālinājušās no spriešanas.
Minētais psihosociālais vides faktors ir ārkārtīgi svarīgs. Mūsdienu zinātnieks sevi pielīdzina tiem, kas dzīvoja tuvu laikiem, kad dzīvoja pravietis Muhameds (salafītu zinātnieki),
“Es arī esmu gudrs; es varu spriest kā viņi.”
Nevar.9 Atsevišķiem, pašpārliecinātiem zinātniekiem, kas nodarbojas ar ijtihādu, ir ārkārtīgi grūti izvairīties no šiem riskiem. Īpaši skaidrs ir tas, ka “ijtihādi”, kas vērsti uz pasaulīgo labumu palielināšanu un politisko strāvojumu stiprināšanu, nebūs šariatiski, bet gan laicīgi un cilvēciski.
Bediuzzamans kādā citā savā darbā,
katrs pieņemtais lēmums ir saistošs tikai pašai personai, kas to pieņēmusi.
viņš paziņo, ka nevar to pasniegt kā reliģisku pierādījumu citiem. Lai apmierinātu šo vajadzību, viņš saka, ka ir nepieciešama pētnieku zinātnieku grupa, kas strādā pilnīgas vārda brīvības apstākļos, lai regulētu un īstenotu reliģiskos priekšrakstus un novērstu garīgo anarhiju. Šādai grupai ir jābūt tādai, kas ir ieguvusi tautas un zinātnieku vairākuma uzticību. Šīs grupas pieņemtais lēmums var iegūt arī idžmas (vienprātības) spēku un kļūt par šariata principu, ko var izplatīt visiem.10
Noslēgumā var teikt, ka:
Būtībā, lai izprastu tiesību zinātnes (fikh) būtību, kas ietver spriedumu izdošanu un to piemērošanu citās situācijās, ir nepieciešams pārzināt tādus pierādījumus kā analogā spriešana (qiyas), konsensuss (ijma’), ijtihad, istihsan un seddü-zerayi, kas ir būtiski Korāna patiesā tulkojumā. Nav iespējams izdarīt reliģiskus spriedumus, balstoties tikai uz Korāna tulkojumu un dažiem hadīsiem, neņemot vērā tiesību zinātnes (fikh) smalkumus un iepriekšējo zinātnieku uzkrāto pieredzi. Šāds ceļš ir gan morāli atbildīgs, gan bīstams. Tas noved pie reliģijas sarežģīšanas.
Pirms pievērsties šariata jautājumiem, kas prasa lielu piepūli un smalkumu, ir jākoncentrējas uz pamatprincipiem, par kuriem nav iespējams nekāds strīds. Ir nepieciešamas pūles, lai novērstu musulmaņu nevērību, nezināšanu un vienaldzību attiecībā uz šo otro jautājumu. Ja rodas problēmas un ārkārtas situācijas citos sekundāros jautājumos, tad ijtihāds, kas tiek veikts ar mērķi atrast risinājumu attiecīgajai problēmai, ir jāveic tikai ar plašu zinātnisku skatījumu un dažādu zinātnes nozaru ekspertu pūlēm. Šī laika cilvēks, kura domas ir izkaisītas un kura uzskatus ir ietekmējusi filozofija, pat ja viņš ir cik gudrs un talantīgs, ir ļoti atšķirīgā situācijā no priekšteču zinātnieku nosacījumiem, lai saprastu Dieva gribu. Apkārtējās vides apstākļi izkliedē centienus un pūles. Lai ijtihāds varētu iegūt dievišķu īpašību, ir jāatbrīvojas no laicīgiem un negatīviem apstākļiem un jātiecas tikai pēc Dieva labvēlības. Šīs augstās īpašības mūsdienās var redzēt tikai kolektīvā darbā.
Zemsvītras piezīmes
1. Ahmads ibn Hanbels, Musned, 1/379; Ibn Madže, Sunen, Fiten: 8.
2. Nisa, 115.
3. Ebu Zehra, Muhammed, Islāma tiesību metodoloģija (Fikh usulü), tulk. Abdülkadir Şener. Ankara 1981, 171.-174. lpp.
4. Atgriešanās pie Dieva; 100.
5. Muslīms, Sahīhs, Fedāilu’s-Sahābe: 213, 215; Abū Dāvuds, Sunens, Sunnet: 9.
6. Ebu Zehra, iepriekš minētais darbs, 325.-332. lpp.; Kılıç, Yusuf, iepriekš minētais darbs, 175. lpp. un tālāk.
7. Nursi, Bediuzzaman Said, Lemeat, 1. sējums/322. lpp.; Sünühat, 2. sējums/2047. lpp.
8. Nursi, Patiesība, Kodoli, 1. sējums/574. lpp.; Vārdi, 27. vārds.
9. Nursi, Vārdi, 27. Vārds.
10. Nursi, Emirdağ Lahikası, Klt. 2/1847.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
