– Vai pēc pravieša Muhameda (s.a.v.) nāves kalifāta ievēlēšana bija tikpat svarīga kā viņa apglabāšana, ka vispirms tika ievēlēts kalifs un tikai tad notika apglabāšana?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Tūlīt pēc pravieša Muhameda (s.a.v.) nāves, Ansar sapulcējās pie Benī Saide, lai izvēlētos kalifu, un nolēma par kalifu iecelt Sa’d ibn Ubade. Ansar lēmums iecelt Sa’d ibn Ubade par kalifu satrauktu Kureišu cilti, un tie nebūtu gatavi viņam pakļauties. Jo Kureišu cilts bija viscienījamākā arābu cilts, un arābu vadība vienmēr bija Kureišu cilts rokās.
Kad šo ziņu saņēma Abu Bekrs un Omars, viņi, domājot, ka Ali un Abass jau ir parūpējušies par mirušā sagatavošanu un apbedīšanu, devās uz Benī Saide ēnainu vietu, lai atrisinātu šo jautājumu, kas skar musulmaņu nākotni. Pēc ilgām pārrunām…
Kad Hazrat Omaras pirmais izteica savu lojalitāti, visi pārējie sekotāji arī izteica savu lojalitāti Hazratam Abu Bakiram.
Šo jautājumu
“asābu kāre pēc amatiem un stāvokļa”
Tā nav pareizi vērtēt. Īpaši nepieklājīgi ir lietot šādu izteicienu attiecībā uz diviem izciliem sabījiem, kā Hazratu Abu Bekru un Hazratu Omeru, kuri visu savu mūžu veltījuši kalpošanai islāmam un kuriem bija tas gods būt tuvākajiem draugiem Hazratam Pravietim (s.a.v.). Jo viņi saprata, ka pēc Pravieša (s.a.v.) nāves varētu rasties varas vakuums, kas nodarītu lielu kaitējumu islāmam un pat izraisītu islāma sabiedrības sašķelšanos, un viņi nekavējoties iejaucās šajā situācijā. Ja viņi nebūtu iejaukušies, tiktu uzkurinātas nesaskaņas un starp musulmaņiem tiktu iesētas šķelšanās sēklas.
No otras puses, daudzi avoti liecina, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) bija informēts par notikumiem, kas sekos viņa nāvei, un par konkrētiem notikumiem, kas saistīti ar atsevišķām personām, un tāpēc norādīja uz personām, kas viņam sekos kā kalifi, gan ar viņu vārdiem, gan ar īpašām īpašībām.
Tātad var teikt, ka ar šādu rīcību Abu Bekrs un Omars sekoja pravieša Muhameda (s.a.v.) ieteikumam.
Šajā kategorijā var iekļaut arī pravieša Muhameda (s.a.v.) vispārīgos vai konkrētos vērtējumus par to, kas būs viņa pēcnācēji-kalifi:
1.
Vienā no tiem pravietis Muhameds (savā laikā) saviem sekotājiem teica:
“Nezinu, cik ilgi vēl būšu starp jums.”
viņš teica un norādīja uz Abu Bekru un Omaru.
„Pēc manis paklausiet šiem diviem. Sekojiet Ammāra ceļam. Un uzticieties visam, ko stāsta Ibn Mas’uds.”
ir pavēlējis.(1)
2.
Citā stāstījumā pravietis Muhameds (s.a.v.) strādājot pie mošejas celtniecības, atnesa un ielika akmeni; pēc tam sekoja Abu Bakrs, Omars un Osmans, katrs ieliekot pa akmenim. Tad pravietis Muhameds (s.a.v.) teica:
“Šie ir tie, kas mani nomainīs vadībā.”
lūdzu.
Šo hadīsu, kuru citējis Hākims en-Nisabūrī (2), Zehebī ir atzinis par “ticamu” (3).
3.
Citā stāstījumā pravietis Muhameds (s.a.v.) sniedz informāciju par to, kā noritēs divu viņa pēcteču valdīšanas laiki. Šī informācija balstās uz pravieša Muhameda (s.a.v.) sapni:
“…Allāha sūtnis ir teicis:
(Sapnī) es stāvēju pie akas un smēlu no tās ūdeni, kad man piegāja Abū Bekrs un Omars. Abū Bekrs paņēma spaini un izsmēla vienu vai divus spaiņus ūdens. Viņa smēļotā ūdenī bija kāda vājuma pazīme. Lai Dievs viņu apžēlo! Tad spaini no Abū Bekra rokām paņēma Hattāba dēls. Viņa rokās spainis pārvērtās par milzīgu spaini. Un es vairs neredzēju starp cilvēkiem nevienu, kas spētu paveikt to, ko paveica Omars. Visbeidzot, cilvēki šo akas vietu pārvērta par dzirdinātavu un atpūtas vietu kamieļiem.”
(4)
Pēc tādu komentētāju kā Nevevī, Ibn Battal, Ibn Hadžer un Aini domām, šis stāstījums norāda uz Abu Bekra un Omara kalifātu. Nevevī pat šo viedokli attiecina uz lielāko daļu zinātnieku. (5)
4.
Kāds satricinājums notika, kad pravietis Muhameds (s.a.v.) atradās uz Uhudas kalna kopā ar Abu Bekru, Omaru un Osmanu. Tad pravietis…
„Nomierinies, Uhud! Jo uz tevis atrodas pravietis, taisnīgais un divi mocekļi.”
ir pavēlējis.(6)
5.
Citā piemērā, kas saistīts ar šo tēmu, pravietis Muhameds (s.a.v.) saviem pavadoņiem stāstīja par savu sapni, kurā viņš redzējis, ka Abū Bakrs turas pie viņa, Omars pie Abū Bakra un Osmans pie Omara. Džabirs vēlāk teica, ka pēc aiziešanas no pravieša Muhameda (s.a.v.) viņi šo sapni interpretējuši kā zīmi, ka Abū Bakrs, Omars un Osmans kļūs par valdniekiem. (7)
Ņemot vērā šos piemērus kopumā, mēs uzskatām, ka var secināt, ka pravietis Muhameds (s.a.v.) zināja, kas būs viņa pēcteči-kalifi tuvākajā nākotnē, un to skaidri paziņoja saviem pavadoņiem.
Ir pilnīgi saprotams, ka pravietis, kurš runāja par to, kas notiks ar Persijas un Romas valdniekiem Kisru un Cēzaru, par to, ka viņu īpašumi tiks izdalīti Dieva ceļā un ka šīs divas sistēmas vairs nevarēs pastāvēt (8), tika informēts par to, kas notiks ar viņa paša tautu un kas viņus vadīs. Lai gan pravietis (s.a.v.) nav veicis skaidru iecelšanu, var teikt, ka viņš saviem sekotājiem ir sniedzis norādījumus, kas viņiem ļāva izveidot zināmu pārliecību.
Šajā kontekstā, Hz. Aişe’nin,
“Pravietis Muhameds nekad nevienu
(tieši)
Viņš atdeva savu dvēseli, nenozīmējot kalifu.
(Bet)
Ja kalifs gribētu kādu iecelt par savu pēcteci, viņš ieceltu vai nu Abu Bekiru, vai Omaru.”
(9) ir svarīgs datu punkts.
Šo Aišas pieeju var minēt pat kā konkrētu atsauci uz kalifiem, kuriem jāseko Sunnai. Jo ir skaidrs, ka viņa šādu vērtējumu varēja izdarīt tikai pamatojoties uz konkrētu informāciju vai netiešiem vērtējumiem, ko viņa saņēma no pravieša Muhameda (s.a.v.).
No otras puses, šajā kontekstā var izvērtēt arī to, ka tajā dienā, kad nomira pravietis Muhameds (s.a.v.), Ansariešu sabiedrība, lai ieceltu kādu no saviem par valsts vadītāju, sanāca kopā Benū Saīde ēnainē. Jo sākumā Ansarieši bija vienojušies par to, ka par vadītāju kļūs Hazreču cilts galva Sa’d b. Ubāde. Tomēr šī sanāksme beidzās ar to, ka pēc Hz. Omera un Hz. Ebū Bekira iejaukšanās klātesošie zvērēja uzticību Hz. Ebū Bekiram.(10)
Tādu notikumu, kas konfrontēja Ansarus un Muhadžirus tik kritiskā un saspringtā periodā kā pravieša Muhameda (sav) nāve, var izskaidrot ar iepriekšējo pravietisko pamācību ietekmi, kas ļāva to ātri atrisināt, pirms tas sasniedza nopietnu un bīstamu mērogu, un kas noslēdzās ar Abu Bakra ievēlēšanu par kalifu.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Mūsu pravieša mirstīgajās atliekās
(viņa bērēs)
…kur ir tikai Hz. Ali…
Zemsvītras piezīmes:
1) Tirmizī, “Menākib”, 105; Ahmeds b. Hanbels, Musned, 38/ 309-10; Ibn Ebī Šeiba, Musannef, 7/ 433; Ibn Hibbān, Sahīh, 15/ 328.
2) skat. Hākim, Müstedrek, 3/ 14.
3) Zehebī, Abū Abdillāh Šamsuddīn Muhammed b. Ahmed, Telhisu’l-Müstedrek, I-IV, 1. izdevums, Dāru’l-Kütübi’l-İlmiyye, Bejrūta, 1990. 3/14. (Kopā ar Hākim en-Nīsābūrī darbu el-Müstedrek.)
4) Buhārī, “Ashābu’n-Nebī”, 5.
5) sk. an-Navavī, Abū Zakarījā Muhjiddīn, al-Minhādž (Šarhu Sahīhi Muslim), I-VIII, 4. izdevums, Dāru’l-Ma’rife, Bejrūta, 1997, 15/161; Ibn Battāl, Šarhu Sahīhi’l-Buhārī, IX, 2. izdevums, red. Abū Tamīm Jāsir b. Ibrāhīm, Maktabatu’r-Rušd, Rijāda, 2003, 9/541; Ibn Hadžar, Fathu’l-Bārī, 7/39; al-Ajnī, Umdatu’l-Kārī Šarhu Sahīhi’l-Buhārī, I-XXV, Dāru Ihjāi’t-Turāsi’l-Arabī, Bejrūta, gads nav norādīts, 2002, 16/159.
6) Buhārī, “Ashābu’n-Nebiy”, 5.
7) Šonakt es redzēju taisnīgu vīru, it kā Abū Bakrs būtu saistīts ar Allāha sūtni, lai Allāhs viņu svētī un dod viņam mieru, un Umars būtu saistīts ar Abū Bakru, un Usmāns būtu saistīts ar Umāru. Džābir teica: Kad mēs piecēlāmies no Allāha sūtņa, lai Allāhs viņu svētī un dod viņam mieru, mēs teicām: Taisnīgais vīrs ir Allāha sūtnis, bet viņu savstarpējā saistība ir viņu valdīšana, ar kuru Allāhs sūtīja Savu pravieti, lai Allāhs viņu svētī un dod viņam mieru. (Abū Dāvud, Sunnet, 9; Musned, 23/124; Hakīm, el-Mustedrek, 3/75. Zehebī norāda, ka šis hadīts ir autentisks. Skat. Zehebī, Telhisu’l-Mustedrek, 3/75.)
8) sk. Buhārī, “Fardu’l-Humus”, 7; Muslim, “Fiten”, 18.
9) Ahmads ibn Hanbels, Musneds, 40/404.
10) sk. Mustafa Sabri Küçükaşcı, “Sakīfetü Benî Sâide”, TDV İslâm Ansiklopedisi (DİA), XXXVI, 11-12; Kahraman H., Başaran S. “Rašīdu kalifu sunna” jēdziens un tā tā saistība ar pravieša sunnu, Uludağ Üniversitesi İlahiyat Fakültesi Dergisi, 26. sēj., 2. nr., 19-50. lpp., 2017.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
