– Kā redzam dažos pantos, Visaugstākais Dievs izaicina dažus cilvēkus. Vai mēs varam zināt, kāpēc?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pastāv kāds princips: viens un tas pats vārds, atkarībā no runātāja situācijas, var liecināt gan par tā īpašnieka nezināšanu, gan par viņa zināšanām. Bediuzzamans to ir izteicis šādi:
„Jā, ja viens un tas pats vārds nāk no diviem runātājiem, tad tas norāda uz viena runātāja nezināšanu un otra runātāja zināšanu, izmantojot dažus slepenus, nedzirdamus paņēmienus.”
(Muhakemat, lpp. 156)
Tātad, ne katrs vārds ir jāsaprot vienādi visiem. Piemēram, sultāns…
“Mīļie pilsoņi!”
Ja to teiktu kāds, kas ir nopietns un mīl savus pilsoņus, tas parādītu viņa nopietnību un mīlestību pret tiem. Bet ja to pašu teiktu kāds gans, tas neizraisītu neko citu kā vien cilvēku smieklus.
Armijas komandieris, armijai
aršs
Pavēle un nekompetenta kareivja rīkojums armijai nekad nav viens un tas pats. Viens var mobilizēt armiju, bet otrs nespēj pat vienu cilvēku pārvietot.
Dieva vārdi un cilvēku vārdi, protams, nav salīdzināmi. Jo vārda augstums, vērtība, spēks un skaistums ir atkarīgi no četriem faktoriem.
Viens ir runātājs/sarunājošais, viens ir adresāts, viens ir mērķis, viens ir amats.
Tātad, izvērtējot kādu izteikumu, ņemiet vērā to, ka
“Kas to teica? Kam to teica? Kāpēc to teica? Kādā amatā to teica?”
Jāpārbauda, vai tā ir.
Ņemot vērā šos faktorus, starp nespējīgu cilvēku izaicinājumu un Dieva izaicinājumu ir milzīga atšķirība.
Piemēram, sekojošs ir Tufan notikuma apraksts:
„Ak, zeme! Tavs uzdevums ir beidzies, uzsūc savu ūdeni. Ak, debesis! Vairs nav vajadzības, pārtrauciet lietu.”
; vai arī izsaka to, kā viņš pakļaujas Visuma gribai
“‘
Ak, zeme! Ak, debesis! Nāciet, gribat vai negribat, pakļaujieties manai gudrībai un varenībai. Nāciet no Ādama/no neesamības, lai kļūtu par ķermeni/par esamību; nāciet, lai kļūtu par gleznojumiem manā mākslā.
viņš teica. Viņi atbildēja:
“Mēs nākam ar pilnīgu paklausību. Katru uzdevumu, ko mums uzticēsi, mēs izpildīsim ar tavu spēku.”
viņi teica.”
Korāna vārdiem, protams, nav līdzīgu. Jo šo pavēļu autors ir Dievs. Viss pieder Viņam.
“Kün = Ol!..”
Viņš ir paklausīgs. Jo šie vārdi ir patiesi un visur valdoši dievišķi vārdi, kas ietver sevī bezgalīgu spēku un gribu.
(sk. Sözler, lpp. 430-431)
No visiem šiem skaidrojumiem izriet, ka Dieva izaicinājums nav tāds pats kā cilvēka izaicinājums. Tā kā cilvēks ir mazs un bezspēcīgs radījums, viņa izaicinājuma pamatā var būt dažādi faktori: reizēm bailes, reizēm lepnums, reizēm nezināšana, reizēm blefs, reizēm izrādīšanās, reizēm iebiedēšana.
Taču Dieva izaicinājumā nekas no tā nav iedomājams. Gluži pretēji, Dieva izaicinājums ir par to, kas patiesībā pastāv.
Viņa bezgalīgo varenību, mūžīgo zināšanu, visaptverošo gudrību, nepārspējamo majestātiskumu, neizmērojamo žēlsirdību, unikālo dievišķo stāvokli, nepārspējamo dievišķību.
ir izraisīt skaudību.
Dieva izaicinājums,
Tas ietver Viņa svētuma, Viņa vārdu un īpašību cēluma un skaistuma izpausmju iepazīstināšanu Viņa radībām, kā arī paziņošanu par Viņa nopietnību attiecībā uz Viņa uzstādīto pārbaudi, Viņa spēju atnest pēdējo tiesu, lai sodītu tos, kas apvaino Viņa godu un majestātiskumu un ietekmē Viņa bezgalīgo žēlastību, un lai apbalvotu tos, kas Viņam paklausa.
Vai tad tas ir Dieva izaicinājums?
-tādā veidā, kā mēs to uztveram-
kā parādīt sevi
-nedod Dievs-
Tas nav izaicinājums, kas liecina par bezspēcību. Piemēram: viens no Dieva vārdiem ir Al-Mutakabbir (Augstprātīgais). Augstprātība cilvēkam…
“izskatīties labāk, nekā ir patiesībā”
Tas ir kā lielīšanās. Ja tas ir Dieva dēļ, tad tas ir tituls, kas norāda uz viņa parasto amatu. Citiem vārdiem sakot,
Augstprātība,
Dieva
KEBĪR
norādot, ka tas ir paredzēts cilvēkam
Iedomība
tā ir rādītāja zīme. Izaicinājums ir jāvērtē no šāda skatpunkta.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
