– Ja kāds hadīss ir jāiekļauj autentiskāko hadīsu kategorijā, tad tam jābūt atvadu runai. Kā tad, ņemot vērā šaubas par dalību, no viena un tā paša hadīsa, kam jābūt visautentiskākajam no visautentiskākajiem, ir iznākušas trīs dažādas versijas?
– Kā atbildēt kādam, kurš jautā: “Kā mēs varam uzticēties citiem hadīsiem?”
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Mūsu pravietis (s.a.v.) atvadīšanās svētceļojumā (Hajj al-Wada).
uzstājās vairākās vietās
Šīs atšķirības ir radušās. Katra sprediķa versija ir atsevišķi pierakstīta.
Tāpēc tekstu atšķirības ir saistītas ar hadīsiem.
nevarēs ietekmēt uzticību
piemēram, tie ir rādītāji, ka mums ir nodoti ticami un uzticami stāstījumi.
Mūsu Cienījamais Pravietis (s.a.v.) atvadīšanās svētceļojuma laikā
Tādās vietās kā Arafat, Mina un Akaba.
viņš uzrunāja savus pavadoņus un sniedza īsus, kodolīgus padomus. Šīs uzrunas ir apkopotas dažās vēstures grāmatās, galvenokārt Džāhiza darbā “el-Beyân ve’t-tebyîn” (II, 31-33), un veido garu Atvadīšanās sprediķa tekstu.
“Atvadu sprediķis”
pirmo reizi izteica savu viedokli
Džahizs
lietots, un šis izteiciens vēlāk tika pārņemts arī no citiem autoriem.
Pravieša Muhammada (s.a.v.) Arafas diena.
Pirmā sprediķa, ko viņš teica Arafātā.
To ir pārnesuši tādi sabīni kā Džubeirs b. Mut’im, Džābir b. Abdullah un Abdullah b. Mes’ūd.
Saskaņā ar Džābira ibn Abdullaha stāstījumu, kad pravietis Muhameds (savsallallahu alejhi ve sellem) ieradās Arafātā, viņš apmetās teltī, kas viņam bija uzcelta Nemīrā. Kad saule sāka rietēt, viņš ar savu kamieli devās uz ielejas vidu un uzrunāja savus sekotājus, sēdēdams uz kamieļa. Viņa teikto atkārtoja kāds no viņa sekotājiem, vārdā Rabīa ibn Umejja ibn Halef.
Suleiman ibn Amr ibn Ahvas, saskaņā ar Abu Bakra un Ibn Abbasa ziņojumiem, teica:
pirmajā svētku dienā uzrunāja tautu arī Minā
ir to paziņojis. Pēc tam, kad Ibn Abbās bija nolasījis sprediķi,
“Zvērēju pie Allāha, ka šie vārdi ir pravieša Muhammada novēlējums savai tautai; tie, kas šeit ir klāt, lai tos paziņo tiem, kas nav klāt.”
Viņa vārdi šajā formā ir zīmīgi.
Saskaņā ar dažiem hadīsu avotos minētiem stāstījumiem, pravietis Muhameds (sav) atkal
pirmajā svētku dienā, kad viņš devās uz vietām, kur akmeņiem apmētā velnu, viņš atkal uzrunāja tautu.
ir izdarījis.
Svētki
sprediķi, ko viņš teica tajā pašā vietā savā otrajā vai trešajā dienā
Abdullah ibn Omars, atsaucoties uz savu tēvoci, no tābiīnu Abū Nadre un Abū Hürre er-Rekkāšī, stāsta šādu stāstu. Pēc Ibn Omara šī stāsta, Nasra sūra tika atklāta Minā, vienā no Tešrīka dienām, atvadu svētceļojuma laikā. Pravietis (s.a.v.) sapratis, ka tas nozīmē atvadas, uzkāpis uz savas kamieles, devies uz Akabu un, kad viņu apņēmuši sabieši, vēlreiz teicis sprediķi.
Dažos avotos šo runu laiks nav norādīts. Iespējams, ka Amr ibn Hāridžs un Abū Umāma al-Bāhilī ir atstāstījuši arī gandrīz identisku runu, kas notikusi Minā svētku dienās.
Pravieša Muhameda (s.a.v.) šajās sprediķos izteiktie vārdi ir kā atvadīšanās. Viņš, uzrunājot klātesošos, patiesībā sūtīja vēstījumu visai savai tautai, un savu runu beigās viņš jautāja saviem pavadoņiem, vai viņš ir izpildījis Dieva uzdevumu, kas viņam bija uzticēts, un…
“jā”
saņēmis atbildi,
“Es to paziņoju, ak, Dievs, esi liecinieks!”
teica.
Ir zināms, ka pravietis Muhameds (savsallahu aleyhi ve sellem) šajās runās, ko viņš teica vairākās vietās, izmantoja jautājumu un atbilžu stilu.
viņš atkārtoti teica vienus un tos pašus vārdus, lai tos sadzirdētu daudzi no pārpildītā pūļa.
ir saprotams. Īpaši svarīgi no komunikācijas viedokļa ir panākt, lai sarunas beigās tiktu apstiprināts, ka paziņojums ir saņemts.
Atvadu runās, tāpat kā universālie vēstījumi visiem cilvēkiem, tika apskatīti arī jautājumi, kas skar cilvēktiesības. Tāpēc, lai gan Atvadu runu nav pareizi uzskatīt par alternatīvu cilvēktiesību deklarāciju, ir vērts atzīmēt, ka tā piešķir lielu nozīmi cilvēktiesībām, kas ir viens no diviem grēkiem, ko Dievs nepiedos.
Pravieša Muhameda atvadu runās
Viņš uzsvēra tādus pamatprincipus kā nedalāmība, atcelšana ribas (procentu iekasēšanas, kas bija iezīme pagāniskajiem laikiem) un asinsstrīdu, nozieguma personiskums, tiesības un pienākumi starp vīru un sievu, bērna nepiesaistīšana nevienam citam kā tēvam, musulmaņu brālība, musulmaņu savstarpēja necīnīšanās, uzticēto mantu atdošana to īpašniekiem, kas tieši skar cilvēktiesības, kā arī viņa paša kā pēdējā pravieša statuss un Allāha grāmatas un sunnas atstāšana kā mantojums savai kopienai.
Ir veikti pētījumi, kuros salīdzināts Atvadu sprediķis ar Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju, ko Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja publicēja 1948. gadā.
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Atvadu runa.
– Cilvēktiesības un Atvadu runa.
– Ņemot vērā, ka hadīsi ir nonākuši pie mums no daudziem avotiem, kāpēc mums tiem būtu jāuzticas?
Avoti:
Musned, VII, 307, 330, 376; Buhārī, “Hac”, 132, “Megāzī”, 78; Muslim, “Hac”, 147; Ebū Dāvūd, “Menāsik”, 56, 61; Tirmizī, “Tefsīrü’l-Ķur’ān”, 10; Ibn Māce, “Menāsik”, 76, 84; Vāķidī, III, 1103, 1110-1111; Ibn Hišām, IV, 259-261; Ibn Sa’d, II, 183-186; Džāhiz, II, 31-33; Taberī, III, 150-152; skat. arī Vehbi Ünal, Peygamber Efendimizin Veda Hutbesi, Stambula 1998; Murat Gökalp, lpp. 35-96; TDV İslam Ansiklopedisi, Veda Hutbesi raksts.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
