– Kāpēc mūsu pravietis, būdams jauns, apmeklēja elkus, ja viņa tēvoči un tantes to uzstāja? Vai tas nav pretrunā ar viņa nevainojamības īpašību?
– Kad bija jauns, Ibrāhīms (Ābrahāms) sacēlās pret savu tautu un teica, ka ir slims, lai neietu uz elku templi. Vai Ibrāhīms (Ābrahāms) ir lielāks par Muhamedu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
– Caur Ibn Abbasu,
(Hazreti Ali’nin kız kardeşi)
Pēc Ummu Eymen teiktā, Kureiši saukuši to par Büvane.
(dažos avotos minēts, ka atrodas ‘Büvane’ā)
Viņi izrādīja īpašu cieņu kādam elkam. Reizi gadā, svētku gaisotnē, viņi tam upurēja dzīvniekus, apgrieza matus tā priekšā un pielūdza to visu dienu līdz vakaram. Abu Talib piedalījās šajā svētkā kopā ar savu cilti. Abu Talib,
-gados pirms viņš kļuva par pravieti-
Viņi aicināja pravieti Muhamedu (s.a.v.) piedalīties šajos svētku svinībās. Taču pravietis Muhameds (s.a.v.) vienmēr atteicās.
Taču reiz, pēc viņa tēvoča Abu Taliba un tantes uzstājības, viņš nespēja viņiem atteikt un devās līdzi. Tomēr kādā brīdī viņš pazuda no redzesloka un vēlāk, ļoti satraukts, atgriezās pie savām tantēm. Kad viņas jautāja, kas viņu tā satrauc, viņš atbildēja:
“Kad es tuvojos šim elkam, tur parādījās kāds garš vīrs baltās drēbēs. Viņš man teica…”
„Ak, Muhameds! Atkāpies, neaiztiec to elku!”
viņš iesaucās.”
Pēc tam pravietis Muhameds (s.a.v.) vairs nekad nepiedalījās viņu svētkos.(1)
– Pravietis Muhameds (s.a.v.) šajā jautājumā atkārtoti noraidīja piedāvājumus. Taču viņa onkuļa Abu Taliba, kurš viņu mīlēja un rūpējās par viņu vairāk nekā par saviem bērniem, un citu viņa tantes uzstājībai viņš atbildēja pozitīvi, kas ir normāli no cilvēciskā viedokļa. Turklāt pravietis Muhameds (s.a.v.) ar viņiem gāja tikai līdz noteiktai robežai, viņš nekad nav apņēmies pielūgt elkus tāpat kā viņi.
– Cilvēku, kas kļūst par praviešiem, dzīves turpinās kā dievišķās gudrības izpausme. Dievs lika Ābrahāmam salauzt tur esošos elkus un vēlāk viņu pārbaudīja par to, tāpēc liktenis viņu tā vadīja. Mozus nejauši nogalināja kādu vīru. Tas nav viņu trūkums. Katram notikumam ir desmitiem gudrības aspektu. Patiešām, Mozus sagatavošanās pravieša amatam tika pabeigta Madianā. Ja šis vīrs nebūtu miris, Mozus nebūtu devies no Ēģiptes uz Madianu.
– Tāpat kā dievišķā gudrība, kas atļāva pravietim Muhamedam (s.a.v.) turp doties, šis notikums vēl vairāk stiprināja viņa garīgumu un vēl vairāk sagatavoja viņu pravieša amatam. Tāpat kā reiz, kad viņš iemiga, kad gribēja piedalīties kāzu svinībās, arī šajā gadījumā viņš acīmredzami baudīja kāda garīga spēka/eņģeļa, kas iemiesojies cilvēka veidolā, aizsardzību, kas liecina par pravietojuma kā noslēpumaina notikuma esamību.
-kā sagatavošanās pasākums-
tika iepazīstināti tuvāk.
– No tā izriet, ka katram pravietim
-pirms kļūšanas par pravieti-
Daži notikumi, ar kuriem viņš saskārās, ir gudri notikumi, kas atbilst viņa īpašajām īpašībām. Ar tiem nevar mērīt praviešu statusu. Tāpēc, pravieša Muhameda (s.a.v.) –
Ieskaitot pravieti Ibrāhīmu –
Ir desmitiem pierādījumu, kas liecina, ka viņš ir pārāks par visiem pārējiem praviešiem.
Viņš ir pēdējais pravietis, kurš saņēmis pēdējo atklāsmi.
“Habibullah”
viņa titula iegūšana, viņa pagodināšana ar Miradžu (uzkāpšanu debesīs), viņa pravietojuma aptveršana visus cilvēkus
Daudzi citi pierādījumi to apstiprina.
– Tomēr šajā gadījumā nav runa par elkoņu pielūgšanu.
Mēs zinām, ka pirms pravietojuma saņemšanas Muhameds (s.a.v.) izvairījās no elku pielūgsmes un izcēlās ar savām morālajām īpašībām, piesaistot apkārtējo uzmanību. Pēc tam, kad viņš paziņoja par savu pravietību un sāka aicināt uz vienotību, viņam pretī izcēlās sīva cīņa.
Mekas vadošie iedzīvotāji
, neskatoties uz to, ka viņi ar viņu iesaistījās ļoti sīvās diskusijās,
viņi nespēja izvirzīt argumentu, ka viņš iepriekš pielūdzis elkus kopā ar viņiem, un nespēja izteikt pat vismazāko pārmetumu, kas varētu aptraipīt viņa morālo pārākumu.
Ja viņi varētu atrast kaut mazāko saikni starp viņu un elkiem, viņi to izmantotu kā spēcīgu argumentu pret viņu.
(1) sk. Ibn Sa’d, Tabakat, Bejrūta, Daru Sadır, 1968, 1/158; Halebī, İnsanü’l-Uyûn, Bejrūta, Daru’l-Kütübi’l-İlmiye, 1427, 1/179; Ebu Nuaym el-Isbahanī, Delailu’n-nübüvve, Bejrūta, 1406/1986, 1/186; Zehebi, Tarihu’l-islam, Bejrūta, 1413/1993, 1/80-81.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
