– Tiek apgalvots, ka Muhameda ģimene (viņa vectēvs Abdulmuttalibs) piederēja pie Hanifu reliģijas. Bet kāpēc viņa tēvočiem tika doti elku vārdi?
– Abdülmenaf (Abu Talib) Abdüluzza (Abu Leheb) Abdülkābe (el Mukavvim)
– Kāda ir nozīme tam, ka Abdulmuttalips, kurš piederēja pie Hanifa reliģijas, kas ticēja vienīgajam Dievam Allaham, deva saviem dēliem šos vārdus, un kā to var izskaidrot?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Abd al-Muttalib,
Viņš bija izcila rakstura, ticīgs, labestīgs cilvēks, taisnīgs vadītājs. Dzīves beigu posmā…
Viņš aizliedza elkoņu pielūgšanu, atradās no alkohola, un aizliedza Kabe apmeklēšanu bez apģērba.
Tāpat,
Viņš ticēja Dieva eksistencei un pēcnāves dzīvei kā sodu un atalgojuma vietai, un laiku pa laikam viņš devās uz Hira alu, lai nodarbotos ar lūgšanām.
ir noticis.
Abdulmuttalib sarunājās ar Abrehu, kurš ieradās, lai iznīcinātu Kaabu, par ko ir ziņots Korānā, Filas notikumā, un
Viņš atgādināja viņam, ka “Kābu noteikti aizsargās tās īpašnieks”.
(sk. Sīra, 1/51-53; Tabakāt, 1/92)
Tātad, Abdulmuttaliba jaunības laika domas, kad viņš deva vārdus saviem bērniem, vēlāk mainījās, viņš pieņēma monoteisma ticību saskaņā ar Hanifa reliģiju un nomira ar šo ticību.
Avoti:
– Ibn Hišām, es-Sīre (red. Mustafa es-Sekka u.c.), Kaira 1375/1955, I, 50, 51, 56 u.c., 112, 117, 145, 150, 160-163, 177, 178, 179, 183, 189.
– Ibn Sa’d, et-Tabakatü’l-kübrâ (izd. Ihsan Abbas), Bejrūta 1388/1968, I, 25, 81 u.c., 117-119.
– Ibn Kuteybe, el-Maârif (izd. Muhammed Ismāil es-Sāvī), Kaira 1353/1935 → Beirūta 1390/1970, 33. lpp.
– Ja’kubī, Tārīkh (izd. M. Th. Houtsma), Leiden 1883 → Bejrūta, bez gada (Dāru Sādir), I, 246 u.c.
– Taberī, Tārīkh (izd. Muhameds Ebü’l-Fazls), Kaira 1960-70 → Beirūta, bez gada (Dāru Süveydān), II, 246-251.
– Ibn Sa’īd al-Andalusī, Našvat al-tarab fī tārīh al-džāhiliyyat al-‘Arab (izd. Nusret Abdurrahman), Ammāna 1982, I, 330-333.
– Ibn Hadžer, el-Isābe (izd. Ali Muhammed el-Bidžāvi), Kaira 1390-92/1970-72, V, 250-251.
– Dijārbekrī, Tārīhu’l-hamīs, Kaira 1283 → Bejrūta, nav norādīts izdevējs, I, 253.
– M. Hamīdullāhs, Islāma pravietis, I (tulkojis M. Saīds Mutlu), Stambula 1966, lpp. 33, 36, 42.
– Muhammed Bâlî Efendi, Sübülü’s-selâm fî hukmi âbâi Seyyidi’l-enâm, Stambula 1287, lpp. 86-90, 95-97, 99-101.
– M. Âsım Köksal, Islāma vēsture (Mekas periods), Ankara 1966, lpp. 20-22, 28, 34, 42, 47, 67, 70.
– Dževads Ali, al-Mufassal fī tārīhi’l-Arab kable’l-Islām, Bejrūta 1968-72, IV, 73-81.
(sk. TDV İslam Ansiklopedisi, Abdülmuttalib raksts)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
