– Es no sirds ticu un jūtu, ka Dievs pastāv. Un es Viņu ļoti mīlu. Mana problēma nav tik daudz jautājums, cik pati situācija;
– Es nedomāju, ka Dievs ir tik “nevainīgs” – lai gan tas nav īpaši piemērots apzīmējums, es zinu, ka Viņš apzinās manu nespēju. Viņš zināja visu, zināja arī, ka velns nepakļausies. Tomēr Viņš neatteicās no Ādama.
– Tik daudz sāpju, tik daudz nelaimju, protams, cilvēces dēļ, bet vai tas bija tā vērts, lai apmierinātu vēlmi būt atpazītam?
– Es runāju skarbi, lai Dievs man piedod, bet Viņš man arī šo prātu deva. Reliģija ir dogmatiska, jā, bet akli un bez jautājumiem tai pakļauties, manuprāt, ir vēl sliktāk, tas šķiet neīsti. Tāpēc es sev šim skarbajam jautājumu uzdevumam esmu atradis kādu attaisnojumu.
– Mēs esam kā reliģijas, valodas un ādas krāsas, kas sastājušās ugunīgā aplī, ar aizsietām acīm, bet ir tāda lieta kā “griba”, ar tās palīdzību mēs vai nu atvērsim acis, vai sadegsim.
– Nezinu, domāju, domāju, bet nekā nevaru izdomāt. Dažreiz jūtu, ka mans prāts ir kaut kur iestrēdzis, nevaru paiet soli uz priekšu, nevaru domāt, es vienmēr esmu pie tās pašas robežas.
– Tā kā es tik ļoti mīlu, man prātā rodas šādas domas. Es nešaubos par Viņa taisnīgumu. Es nesaprotu šo kārtību. Viņi saka: “Vai tu vispār nepiedzīvo laimi?”, bet tas ir no Dieva, taču lieta nav laimē. Es nesūdzos arī par sāpēm.
– Lūdzu, neuztveriet to kā neizpratni. Es vienkārši nesaprotu šo eksāmenu. Ja jūs varētu man to izskaidrot, es būtu ļoti pateicīgs.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
– Ja sēklai būtu prāts, tā varētu nesaprast, kāpēc to apraksta zemē.
Bet ceļš, kā viņš var kļūt par koku, iegūt lapas, ziedus, augļus, garšu, smaržu un citas skaistās īpašības, ved caur šo vietu. Un mēs, kas viņu tur iestādījām, aprakām un pārklājām ar zemi, mēs esam tie, kas mūs iestādīja šajā pasaules laukā, bezgalīgajā…
žēlsirdībai, līdzjūtībai, gudrībai
Mēs varam iebilst…
– Ticība
Tā ir parādība, kas prasa zināšanas, mācīšanos un zinātnisku pieeju, balstītu uz pētniecību un ticību.
Savukārt islāms,
Tā ir patiesība, kas prasa padevību, uzticēšanos, paļaušanos un atdošanos Dievam.
Islāma reliģijā, kas sastāv no ticības un pakļaušanās, musulmaņiem ir pienākums šīs divas patiesības īstenot kopā.
– Tas ir pierādījums tam, ka islāma ticības pamatprincipi ir racionāli un saprotami ar prātu. Tomēr dažās detaļās un citos islāma jautājumos mēs varam neatrast prātu apmierinošus skaidrojumus.
Kā ticīgais,
-tāpat kā jūs darāt tagad-
Mēs centīsimies atrast pierādījumus un gudrības, kas stiprinās mūsu ticību; un kā musulmaņi, ja neatradīsim gudrību, mēs padosimies Dievam.
– Piemēram, mēs ticam, ka šī Visuma Radītājs ir bezgalīgas zināšanas, spēka un gudrības īpašnieks. Tomēr dažos jautājumos mēs varam neatrast meklēto gudrību. Šeit mums jāvēršas pie savas ticības un jāatrisina lieta vienkāršākā veidā, lai gūtu mierinājumu.
Piemēram, kad mēs pilnībā nesaprotam šī grūtā un obligātā pārbaudījuma jēgu cilvēkam, mēs vērsīsimies pie savas ticības. Mūsu ticība mums saka:
“Dievs ir bezgalīgas zināšanas un gudrības īpašnieks.”
Bezgalīgas zināšanas un gudrības īpašnieka radītais bez gudrības un zināšanām.
-nedod Dievs-
Viņš nespēj neko darīt. Tātad, šim darbam ir kāda/daudzas jēgas, bet es tās nezinu/varbūt nekad neuzzināšu…
Tāpēc es uzticēšos savam Kungam, kuram es ticu.
Viņš zina vislabāk. Viņš ir tas, kurš radījis prātu man un miljardiem tādu kā es.
Tad nu es apzināšos savas robežas; nesalīdzināšu savu niecīgo prātu ar mana Radītāja, kas man šo prātu devis, zināšanām un gudrību… sajutīšu savu nespēju un pakļaušos Viņam.
– Korānā daudzos pantos
„Uzticieties Dievam”, „ticīgie lai uzticas Dievam!..”
Tādu padomu iekļaušana ir mācība par padevību, ko mēs cenšamies sniegt un ko vēlas mācīt islāms.
– Tomēr Dievs ir pakļāvis cilvēku pārbaudījumiem, lai atšķirtu tos, kuru dvēsele ir kā ogle, kā Abū Džahils, no tiem, kuru dvēsele ir kā dimants, kā Abū Bekirs.
Tas, ka ļauni cilvēki ir jāvērtē atsevišķi no labiem cilvēkiem, ka vieni ir jāapbalvo, bet citi jāparāda, ir fakts, ko mūsdienu pasaules cilvēce – neatkarīgi no reliģijas – pieņem.
Vārds “pārbaudījums” burtiski nozīmē “grūtības”, “ciešanas”. Tāpat kā visi pasaules pārbaudījumi, arī reliģijas pārbaudījumi ir grūti. Bet nav cita veida, kā atšķirt strādīgos no slinkajiem.
– Neaizmirsīsim arī to, ka tie, kas pieliek nedaudz pūļu reliģijas pārbaudē, atrod pareizo ceļu,
Tie, kas rūpīgi seko grāmatas un sunnas principiem,
Viņi pakāpeniski atvieglos savu dzīvi gan domāšanas, gan darbības ziņā.
Tāpat kā skolēnam, kurš labi pārzina savu mācību vielu, ir cēls raksturs eksāmenos, tāpat arī sākumā var būt nedaudz grūti iegūt tādu pašu attieksmi reliģijas eksāmenā, bet vēlāk vismaz ir iespējams iegūt zināmu garīgu mieru.
„Lūgšana patiesībā ir smags pienākums, bet tiem, kas ir dievbijīgi, tā šķiet viegla.”
(Al-Baqarah, 2:45)
Šis fakts ir uzsvērts attiecīgajā pantā.
– Visi ļoti labi zina, ka
Eksāmenu grūtības pakāpe ir tieši proporcionāla balvai, ko tie sniedz. Šis princips attiecas uz visiem eksāmeniem – pamatskolas, vidusskolas, universitātes un augstākās izglītības eksāmeniem.
Tāpēc, liksim roku uz sirdsapziņas un padomāsim par to, cik liela ir nozīme tam, ko islāma ticības pārbaudījums var dot vai atņemt, un
“Debesis nav lētas, bet elle nav bezjēdzīga.”
apsveriet peļņu un zaudējumus, kas minēti šajā izteikumā…
Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:
– Vai šis pasaules pārbaudījums ir tieši tāds, kādam tam jābūt?
– Tā kā Dievs ir radījis arī cilvēka gribu, tad Dievs ir atbildīgs par cilvēka grēkiem…
– Vai bija nepieciešams radīt ļaunuma jēdzienam tādu simbolu kā velns?…
– Vai varētu pasaules dzīve būt bez grūtībām?
– Vai cilvēkam tiek jautāts, vai viņš vēlas tikt radīts un pakļauts pārbaudījumiem?
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
