Kāpēc es nespēju pienācīgi pielūgt Dievu, kāpēc es nespēju būt Viņam patiesi uzticīgs?

– Es domāju par laiku, kad dzīvoja pravietis Muhameds, tolaik cilvēku ticība bija ļoti stipra, un starp viņiem bija arī daudz vērtīgu sieviešu, pravieša biedreņu…

– Es vēlos būt dievbijīgs musulmanis ar stipru ticību, ko man vajag darīt, lai to sasniegtu?

– Kā man vajadzētu cīnīties ar savām iekārēm un kā es varu atbrīvoties no seksuālās apsēstības?

Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,

Būt ļoti izglītotam nenozīmē būt ļoti ticīgam.

Lūgšana,

Tas kļūst par ieradumu pamazām, nevis lasot daudz grāmatu par lūgšanu. Mūsu vecmāmiņas, kas neprata lasīt un rakstīt, nekad neizlaida nakts lūgšanu, bet mēs, kas esam izlasījuši visdažādākās grāmatas par lūgšanu, kaut kā nevaram iemācīties lūgt nakts lūgšanu. Šajā gadījumā ir ļoti svarīgi neatlaidīgi praktizēt.

Cilvēkam ir jāliek reliģija savas dzīves pirmajā vietā.


Mums jāpielāgo pasaule savai reliģijai, nevis jāpielāgo mūsu reliģija pasaulei.

Kad mēs to sasniegsim, mums būs vieglāk sevi aizsargāt.

Viens no ļoti svarīgajiem jautājumiem, kam mums jāpievērš uzmanība, ir grēki.

Jo vairāk cilvēks grēko, jo vairāk viņam apnīk lūgties un pielūgt Dievu, pielūgsme sāk viņu nogurdināt. Ja cilvēks nespēj pilnībā izpildīt savus reliģiskos pienākumus, tas nozīmē, ka viņu no pielūgsmes attur kāds grēks. Grēki izraisa ticības vājumu; ar dievbijību…

(izvairoties no grēkiem)

Ticība stiprinās. Pirmkārt, mums jāpārskata sava dzīve, jānoskaidro, kur esam kļūdījušies, kādi grēki mūs attur no dievkalpojumiem, un jācenšas tos izlabot ar nožēlu un lūgšanām.

Vēl viens aspekts ir mūsu apkārtējā vide.

Cilvēkam jāveido sava apkārtne tā, lai tā veicinātu viņa reliģisko dzīvi un pašdisciplīnu. Daudzums garīgi augstu cilvēku viņa apkārtnē stiprinās viņa garīgumu. Savukārt, ja viņa apkārtnē ir daudz cilvēku, kas ir tālu no garīguma, tas ar laiku var atdzesēt viņa vēlmi pēc lūgšanām. Šis jautājums ir ļoti svarīgs. Dievbijīgi cilvēki stiprina cilvēka ticību, bet grēcinieki – vājina. Tas ir kā slepena suģestija.

Vēl viens svarīgs aspekts ir neaizmirst par aicināšanu uz ticību līdzās lūgšanām.

Cilvēka uzdevums ir divējāds. Viens attiecas uz aizbildnību, otrs – uz vēstījumu.

Aizbildnība

Tas ir cilvēka dievbijība un dievbijīgums. Savukārt, pravietība ir saistīta ar sludināšanu. Ja trūkst viena, tad trūkst arī otra. Jākalpo gan Dievam, gan jāaicina cilvēki uz apzinātu kalpošanu. Tādējādi, cenšoties glābt citus, mēs glābsim arī sevi.

Vissvarīgākais ir ticības spēka palielināšana.

Jebkura trūkuma cēlonis ir ticības vājums. Mūsu laika lielākā slimība ir ticības vājums. Diemžēl apkārt mums atklāti izdarītie grēki atstāj ļoti lielu ietekmi uz mūsu garīgo pasauli. Mēs, to neapzinoties, esam pakļauti neticības ietekmei.

“Katrs grēks ir ceļš uz bezdievību.”

Grēciniekam ir smagi apzināties, ka viņu redz Dievs un eņģeļi. Viņš, kaut uz laiku, noliedz Dieva un eņģeļu eksistenci. Ja šāds stāvoklis turpinās, tad bezdievības sēkla dīgst un iesakņojas. Tas ir ļoti bīstami, un ja to ātri neiznīcina ar nožēlu, tad tas aptumšo sirdi, līdz pat bezdievībai.

Cilvēks, kurš atklāti grēko, kaitē gan sev, gan savai apkārtnei.

Brīvi un bez sirdsapziņas pārmetumiem izdarītie grēki apkārtējiem iedveš neticību. Cilvēki šai iedvesmai ir pakļauti visu dienu. Lai atbrīvotos no šīs iedvesmas kaitīgās ietekmes, ir jāatbild ar ticības iedvesmu. Lasot daudz darbu, kas stiprina ticību, un sludinot apkārtējiem, mēs ne tikai pasargājam sevi no apkārtējās kaitīgās iedvesmas, bet arī iedvešam ticību apkārtējiem.

Lai Dievs mums visiem dod spēku un izturību, lai mēs varētu dzīvot dievbijīgi.

Lai iegūtu papildinformāciju, klikšķiniet šeit:

– Kāda ir pareizā pieeja cīņai ar savām iekārēm un kā atbrīvoties no seksuālās apsēstības?

Ar sveicieniem un lūgšanām…

Islāms jautājumos un atbildēs