– Kāpēc Medīnas konstitūcijā ebreji un kristieši izvēlējās pravieti Muhamedu (SAV) par savu vadītāju?
– Kāpēc viņi neiebilda un piekrita?
– Galu galā viņi viņam neticēja. Viņi varēja iebilst. Viņi varēja pieprasīt, lai prezidents būtu no viņu pašu vidus. Bet viņi piekrita. Kāpēc?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Uz šiem jautājumiem var atbildēt no vairākiem viedokļiem:
1.
Kad pravietis Muhameds (s.a.v.) ar musulmaņiem pārcēlās uz Medīnu, tur dzīvoja trīs ebreju ciltis. Tās nedzīvoja kopā; to apmetnes atradās dažādās cietokšņos un bija viena no otras attālinātas.
Piemēram,
Mani sauc Nadirli Yahudiler.
Viņi apmetās trīs kilometrus no Medīnas, pie ceļa, kas ved uz Meku.
Kaynuka dēli
viņi uzturējās Medīnas augstienē, vietā, ko sauca par Cisr-i buhtan, drošā cietoksnī/mūrī.
Beni Kurayza
viņi dzīvoja kā cilts savās neosvētītās pilīs.
2.
Tāpat kā Evs un Hazreč arābu ciltis, kas dzīvoja dažādos Medīnas rajonos un cēlušās no viena un tā paša pamatcilvēka, laiku pa laikam karoja savā starpā, tāpat rīkojās arī ebreju ciltis. Piemēram, pēdējais Evs un Hazreč karš beidzās piecus gadus pirms hidžras.
Buas kauja
bija. Šis karš un naidīgums ar pārtraukumiem
120 gadi
turpinājās.
Šajā karā piedalījās ne tikai Evs un Hazreč. Evs bija sabiedrojies ar ebreju cilti Beni Nadir, bet Hazreč, savukārt, bija sabiedrojies ar divām citām Medīnā dzīvojošām ebreju ciltīm – Beni Kaynuka un Beni Kurayza.
Banu Nadir un Banu Kurayza bija divas ebreju ciltis, kas savā starpā naidojās.
3.
Kas notika otrajā gadā pēc Hidžras.
Kaynuka kauja
Abdullah ibn Ubayy, munafiks no Hazrečas cilts, Buasas kaujas laikā mēģināja palīdzēt Kaynuka cilts dēliem, kuri bija viņa sabiedrotie šajā kaujā un joprojām tādi bija.
Kas notika Hidžras ceturtajā gadā.
Mani Nadir Gazası
Tajā laikā Muhameds ibn Maslama no Evs cilts, kas bija Nadira sabiedrotais, tika nosūtīts pie viņiem kā sūtnis no Allāha sūtņa.
Piektajā gadā pēc Hidžras, Beni Kurayza kaujas laikā, viņu sabiedrotie, Hazreči, iesaistījās, lai viņiem palīdzētu. Pat Ebu Lubabe no Evs cilts, viens no pravieša (s.a.v.) pavadoņiem, tika nosūtīts uz Beni Kurayza cietoksni, lai piedāvātu viņiem mieru. Pēc aplenkuma Beni Kurayza bija spiesti noslēgt mieru ar musulmaņiem un piekrita, ka viņu likteni izlems viņu sabiedrotais, Sa’d b. Muaz no Evs cilts.
4.
Tolaik bija ierasts, ka strīdu risināšanā, starpniecībā cilšu karos un citu juridisku problēmu atrisināšanā par šķīrēju tika izvēlēts spējīgs un uzticams cilvēks. Svarīgi bija, lai problēmu atrisinātu uzticams, taisnīgs un pašpārliecināts cilvēks.
Pravietis Muhameds tika pieņemts par šķīrējtiesnesi abām pusēm, jo viņš bija uzticams un palīdzēja izstrādāt Medīnas konstitūciju. Ja kāda no pusēm būtu iebildusi, viņš nebūtu varējis būt šķīrējtiesnesis. Piemēram, kā jau minēju, saistībā ar Kurayza kauju, abas puses pieņēma par šķīrējtiesnesi kādu musulmani, kurš…
Sa’d ibn Mu’az
Mēs pieminējām arī viņa/viņas tiesību sādzēt.
5.
Piektajā punktā mēs pieminēsim dažus aspektus:
a)
Patiesībā, iepriekš sniegtie paskaidrojumi attiecas uz pravieti Muhamedu (s.a.v.).
“Medīnas Konstitūcija”
Rakstot šo dokumentu, ir jānorāda, kāpēc visas puses izvēlējās šķīrēju. Jo Evs un Hazreč ir mūžīgie ienaidnieki. Arī ebreju ciltis, kas atbalsta vai nu Evs, vai Hazreč, ir savstarpēji naidīgas un nav vienotas.
b)
Među židovskim kmenima se, zvláště kvůli bitvě u Buasu, vytvořila vzájemná nepřátelství, která trvala dlouhou dobu.
c)
Turklāt, šīm iepriekš minētajām arābu un ebreju ciltīm ir grūti uzticēties tām, kas savā starpā naidojas, un vēl grūtāk ir uzticēties kādas no tām spriedumam.
d)
No otras puses, starp pravieti Muhamedu (s.a.v.) un viņa sekotājiem, kuri pārcēlās no Mekas uz Medīnu, kā arī starp Evsītiem, Hazrečītiem un ebrejiem, kuri kopā parakstīja Medīnas paktu, līdz šim brīdim nav bijis nekādas naidīguma vai sliktu attiecību.
e)
Gan tas, kurš savāca puses, lai noslēgtu Medīnas paktu, gan tas, kurš pārliecināja Medīnas iedzīvotājus kopīgi aizstāvēt pilsētu pret ārēju uzbrukumu, bija pravietis Muhameds (s.a.v.). Viņš tika uztverts kā uzticams, taisnīgs un drošs cilvēks. Noslēgtais pakts bija dokuments, kas bija par labu visiem Medīnas iedzīvotājiem, atbilda visu interesēm un tika sastādīts ar brīvu gribu gan no ebreju, gan no musulmaņu puses.
Turklāt, cilvēki var slēgt politiskus, komerciālus un savstarpēji izdevīgus līgumus, vienošanās un partnerības ar cilvēkiem, kas nepieder pie viņu reliģijas. Reizēm viņi pat noslēdz līgumus un vienošanās ar saviem ienaidniekiem. Tas nav reliģiskās pārejas līgums vai vienošanās. Piemēram, ja ebrejs noslēdz savstarpēji izdevīgu līgumu ar musulmani, tas nenozīmē, ka viņš ir pieņēmis citu reliģiju; tāpat arī musulmanis, noslēdzot līgumu ar ne-musulmani, nezaudē savu ticību.
Ja pievēršam uzmanību, tad ierosinājums par vienotības veidošanu un vienošanās panākšanu, lai aizsargātos pret uzbrukumiem no Medīnas ārpuses, nāk no musulmaņa un pravieša Muhameda (s.a.v.).
Ja nākotnē starp pusēm šajā jautājumā rastos nesaskaņas, tad par tiesnesi atkal tiks iecelts pravietis Muhameds (sav).
Par šo tēmu skatīt avotus:
– Sarıcık, Murat, Pravieša Muhameda aicinājums – Medīnas periods, Nesil Yayınları, Stambula 2009, lpp. 19-20, 81, 85-86, 140, 205-206, 209-210, 213.
– Par Medīnas dokumentu, kas tika sastādīts pirmajā hidžras gadā, skat. Ibn Hišām, Abdu’l-Melik b. Hišām, Sīratu’n-Nabī, I-IV, Dāru’l-Fikr, Bejrūta 1981, II, 119-123.
– Muhameds Hamidullahs, el-Vesâiku’s-Siyasiyye, Dâru’n-Nefâis, Bejrūta, 1987, lpp. 57-73.
– Sarıcık, Medīnas periods, lpp. 51-54.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
