Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Radītais objekts ontoloģiski eksistē kā kaut kas atšķirīgs no sava radītāja. Cilvēku radītie mākslas darbi, kas tapuši ar viņu pašu rokām un estētisko dziļumu, ir tam labs piemērs.
Lai gan viņš ir mākslinieks, kas radījis šo darbu, pašam darbam ir neatkarīgs raksturs, tāpēc citi novērotāji var to interpretēt dažādi.
Tāpēc hermeneitiskā skatījumā darbs atrodas starp mākslinieku un vērotāju, kā starpposms. Vērotājs var sastapties ar šo darba neatkarīgo dabu attiecībā pret mākslinieku.
Tāpat kā dievišķā māksla, arī cilvēks pastāv neatkarīgi no sava radītāja. Patiesībā, cilvēka griba ir tam labākais pierādījums.
Tādējādi tas vienkārši parāda cilvēka kā radītas būtybės neatkarīgo gribu.
Šajā gadījumā nevar runāt par tādu fenomenu kā obligāta pašidentifikācija vergiem.
Dievišķā māksla caur cilvēku.
Proti;
– Dievs ir nemirstīgs, bet cilvēks ir mirstīgs.
– Dievs ir tas, kas dod iztiku, bet cilvēks ir tas, kas iztiku saņem.
– Ja Dievs ir pilnīgs cilvēks, tad viņš ir nepilnīgs.
– Dievs ir viszinošs, bet cilvēks ir nezinošs un viņam ir nepieciešams mācīties.
– Dievs ir tas, kurš redz un dzird absolūti, bet cilvēks ir tas, kurš redz un dzird ierobežoti.
– Dievs ir tas, kuram pieder absolūtais “es”, bet cilvēks ir tas, kuram pieder relatīvais “es”.
Ar visām šīm pretrunīgajām īpašībām cilvēks, būdams apveltīts ar gribu un izvēles spēju, kļūst par Dieva pretstatu.
Absolūtam pretstats ir reģistrētais un ierobežotais.
Tas, kas patiesībā eksistē, rada ēnu, kas arī eksistē.
šie pēdējie ir izteikuši savu galīgo spriedumu par to, kas ir absolūts un pilnīgs, attiecībā uz to, kas ir reģistrēts un ierobežots.
savukārt viņi noraidīja šo ievadu par pilnību un skaistumu, tā vietā sniedzot definīciju par neglītumu un relatīvo trūkumu.
Cilvēku mūžīgā dzīve būs atkarīga no šī atpazīšanas akta.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
