Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Ammara vecāki bija vergi pie saviem saimniekiem. Tā kā pravietis (s.a.v.) tajā brīdī nebija klāt, par šādu atļauju nav bijis runas. Pat ja pravietis (s.a.v.) būtu zinājis par tajā dienā notikušajām nežēlīgajām spīdzināšanām, viņam nebūtu bijis iespējas viņus atrast un sniegt nepieciešamos norādījumus.
Tomēr, redzot, cik izpostīti un pat mocekļu stāvoklī ir viņa vecāki, Hz. Ammar, domājot, ka viņš var tikt pakļauts tām pašām nežēlīgajām spīdzināšanām un ka tas var novest pie nāves, izmantoja atļaujas, lai kā ticīgais glābtu sevi.
Kad Ammar vēlāk tikās ar pravieti Muhamedu (s.a.v.), viņš tam parādīja savu izmantoto atļauju, un pravietis atzina, ka tā ir bijusi pareiza taktika, un atļāva viņam to pašu atkārtot, ja tas vēlreiz notiktu. Un tad tika atklāts šis pants:
Tomēr, tā ir atļauja, un tie, kas šo atļauju izmanto, nav atbildīgi. Bet var būt arī tādi, kas šo atļauju neizmanto un izvēlas mocekļa nāvi.
Tā kā viltus pravietis Musejlima, kurš apgalvoja, ka ir pravietis, nolaupīja divus no pravieša Muhameda (s.a.v.) sekotājiem un pieprasīja, lai tie paziņo, ka viņš ir pravietis, viens no viņiem, riskējot ar savu dzīvību, pretojās un tika nogalināts, bet otrs izdarīja to, ko no viņa prasīja. Kad šī ziņa sasniedza pravieti Muhamedu (s.a.v.), viņš to paziņoja.
Kad atnāca ziņa, ka kāds, kuru atkal nolaupījuši daudzdievi un piespieduši viņu pieņemt viņu elkus par dieviem, ir pretojies šim pieprasījumam un ticis nogalināts, pravietis Muhameds (s.a.v.) to paziņoja.
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
