– Kāds mums jābūt viedoklim par Timuru?
– Vai varat sniegt informāciju par Emīra Timura reliģiskajām zināšanām, militārajām spējām un taisnīgumu?
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Timurs bija musulmaņu valdnieks.
– Saskaņā ar Ehl-i sünnet doktrīnu, lai cik liels tas būtu,
Cilvēks nepārstāj būt ticīgais, ja izdara kādu grēku vai grēkus.
– Cilvēka stāvoklis pēcnāves dzīvē ir cieši saistīts ar to, vai viņš ir iegājis kapā ar ticību vai bez tās. Tā kā tas, kurš nav iegājis kapā ar ticību, ir neticīgais, tad pasaulē…
“ticīgais”
identitāte viņam nekādu labumu nedos, un šī persona ir nolemta mūžīgi palikt ellē.
– Kad kāds ar ticību ieiet kapā, viņa stāvoklis ir tāds pats kā ticīgā.
Lai kādi būtu viņa grēki, nav runas par to, ka viņš mūžīgi paliks ellē.
Ja Dievs to vēlas, Viņš var piedot šai personai un uzreiz ievietot viņu paradīzē, vai arī, ja vēlas, Viņš var likt viņai izciest pelnīto sodu ellē un pēc tam uzņemt viņu paradīzē.
Timurs
Arī situācija ar ‘u ir jāvērtē šajā kontekstā.
– Mūsu pienākums ir,
Ja vien neredzam viņa acīmredzamo bezdievību, tad pret ikvienu, kas pasaulē dzīvo kā ticīgais, jāizturas ar labām domām.
Mēs nezinām, kas mūs visus sagaida. Dievam uzticēties, lūgt Viņa piedošanu, nožēlot grēkus, stiprināt savu ticību – to darot ar pārliecību un labiem darbiem – ir ļoti svarīgi mums, Viņa kalpiem. Būtu daudz pareizāk, ja mēs vairāk domātu par sevi un censtos uzlabot savu stāvokli, nevis par citiem.
Timurs,
Viņš bija ietekmīgs valstsvīrs, militārais taktiķis un stratēģijas eksperts.
Timurs, pazīstams kā liels karavadonis, pēc Clavijo, kurš ar viņu tikās, bija pieticīga izskata, bet majestātisks valdnieks ar kažokādas cepuri galvā. Viņš bija ārkārtīgi inteliģents un viltīgs. Pirmkārt, viņš ieguva nomadu cilšu lojalitāti un attīstīja politisko struktūru, kas mainījās atkarībā no laika un apstākļiem, vadot milzīgas armijas iekarojumiem.
Viņš bija ietekmīgs valstsvīrs, militārais taktiķis un stratēģijas eksperts.
Jau no paša sākuma viņš nostiprināja savu pozīciju un ieguva leģitimitāti, ieceļot leļļu hanu un valdot valsti viņa vārdā, tādējādi vienlaikus saglabājot savu nostāju kā Džingis Hana pēcnācēju atbalstītājs, vienlaikus apprecēdams sievieti no Džingis Hana pēcnācēju ģimenes.
(Saray Melik [Īpašums]/Bībī Hanım)
apprecēties
“Kūreģens”
(mājas vedekla)
viņš bija ieguvis tiesības lietot savu titulu. Timurs, kurš bija dzimis un uzaudzis musulmaņu vidē, centās uzturēt senās tjurku un mongoļu tradīcijas, vienlaikus neaizmirstot par likumiem un paražām.
Timura islāma zināšanas
Pēc Ibn Arabšaha domām, viņš deva priekšroku likumam, nevis šariātam, un tāpēc daži ulemā viņu apsūdzēja bezdievībā.
Timurs bija ieguvis zināšanas par islāmu gan no stāstiem, ko bija dzirdējis no stāstniekiem, gan no sarunām ar ulemām. Viņš rīkoja diskusijas starp ulemām par sunnītu un šīītu jautājumiem un pats aktīvi piedalījās šajās diskusijās.
Timurs, kurš tikās ar Šīītu Serbedāru vadītāju Hadže Ali b. Muejjed Horasanā, atbalstīja sunnismu, sodīja Šīītu sejidus Mazenderānā, bet Šamas reģionā ieņēma Ali atbalstošu nostāju un sunnītu vidū tika raksturots kā pārliecināts Šīīts.
Viņš bija tik labi informēts, ka varēja deklamēt Korāna pantus, lai attaisnotu savus poelīkšus, kad vēlējās kaut ko darīt.
Kāds incidents, ko aprakstījis vēsturnieks Nizam al-Din Shami, sniedz ieskatu Timura domāšanā.
Timurs, sarunājoties ar zinātniekiem, kurus viņš bija sapulcinājis no Irānas un Turānas zemēm, par islāmu, teica, ka senatnes zinātnieki ir pamācījuši valdniekus un snieguši nepieciešamos brīdinājumus, bet viņi to nav ievērojuši. Savukārt viņi atbildēja, ka viņš ar savu uzvedību rāda piemēru visiem un cilvēkiem nav nepieciešami viņa padomi.
Ir saprotams, ka hronisti Timura dēla Šāhruha laikā, kad šariats bija pārāks par likumu, mēdza Timuru attēlot kā daudz dievbijīgāku, nekā viņš patiesībā bija…
Lai gan viņš laiku pa laikam izrādīja simpātijas pret Ali, nav nekādu pierādījumu, kas liecinātu par viņa pieķeršanos divpadsmit imamu šīītu ticībai. Viņa monētās ir minēti visu četru kalifu vārdi, viņa dēlu un mazdēlu vidū ir sastopami vārdi Omars un Abū Bekrs, bet Ali vārds nav sastopams.
Timura kritika viņa karagājienu dēļ.
Timurs ir ticis smagi kritizēts par to, ka viņa karagājieni bija vērsti pret turku-islāma valstīm.
Patiesībā šīs aktivitātes jāvērtē, ņemot vērā tā laika dominējošo varas izpratni. Timura, kuram bija pasaules kundzības ideja, mērķis bija iepazīstināt tā laika pasauli ar savu valdību. Vēsturnieks Jezdī viņam,
“Pasaule nav tik vērtīga un liela, lai tajā valdītu divi valdnieki; tāpat kā Dievs ir viens, tāpat arī sultānam jābūt vienam.”
viņam piedēvē šo izteicienu.
Ir daudz tādu laikmeta avotu, kas liecina, ka Timurs izturējās ļoti skarbi un nežēlīgi pret tiem, kas neatzina viņa varu, un ka viņš izraisīja plašus postījumus un slaktiņus vairākās pilsētās, kuras viņš ieguva savā kontrolē, no Isfahānas līdz Deli, no Tebrizas līdz Sivasai, no Astrahaņas līdz Bagdādei. Par viņa zvērībām ir pat sarakstītas atsevišķas grāmatas.
Neskatoties uz visu kritiku, nevar noliegt, ka Timurs ir sniedzis ievērojamus pakalpojumus Vidusāzijas nomadu islamizācijā.
Visu savu valdīšanas laiku viņš paturēja visu varu savās rokās, un nevienam no viņa cienītajiem cilvēkiem, ne no ulemām, ne no šeihiem, nebija nekādas politiskās varas. Viņš nekad nespēja savaldīt savu varas un iekarošanas kāri, vienmēr pats vadīja savus karagājienus un turēja kontrolē dažādu cilšu vadoņus un to dzimtas, lai novērstu to spēka pieaugumu. Tas apgrūtināja viņa pēctečiem valdīšanu viņa kontrolētajās teritorijās pēc viņa nāves, radīja grūtības viņa mantiniekam un kavēja viņa testamenta izpildi.
Timurs bija organizēts vadītājs.
Šķiet, ka Timurs bija organizatoriski spējīgs vadītājs. To apliecina viņa valsts pārvaldes un armijas sistēmas struktūra.
Timurs, kurš tiecās iekarot nevis stepju kultūras dominētos reģionus, bet gan valstis, kurās dominēja pilsētu kultūra, izdarīja nomadiem nepatīkamu gājienu, pasludinot Samarkandu par galvaspilsētu un liekot tur celt ēkas.
Viņš lika amatniekiem un māksliniekiem, kurus bija atvedis no iekarotajām zemēm, apmesties ciemos ap Samarkandu, kuriem deva nosaukumus Damaska, Šīrāza, Sultānija un Bagdāde, un lika ārpus pilsētas ierīkot dārzus un parkus. Samarkandā vislielākais Timura personīgi uzceltais piemineklis ir…
Bibi Hanım mošeja
Tā ir Samarkandas mošeja, kas nosaukta šādi. Viens no tās lielākajiem objektiem Samarkandā ir
Debesu pils
un galvenokārt izmantota valsts dārgumu glabāšanai. Tajā atrodas arī viņa un dažu viņa ģimenes locekļu apbedījuma vieta.
(Gūr-ı Emīr)
To ir uzcēlis Timurs. Vēl viens no viņa celtajiem un nozīmīgākajiem darbiem ir
Ahmeda Jesevi klosteris
ir.
Timurs piešķīra lielu nozīmi lauksaimniecībai un tirdzniecībai.
Jezdī raksta, ka Timurs nebija gatavs pieļaut, ka valstī paliktu neapstrādāta neviena lauksaimniecībai piemērota zeme. Šajā nolūkā viņš pārvietoja daudzas ciltis no iekarotajām zemēm uz citām vietām, apdzīvojot līdz tam neapdzīvotas teritorijas, un lika izrakt kanālus daudzās valsts vietās, piemēram, Murgabā Horasanā un Beilekānā Azerbaidžānā. Lielāko daļu no 30 000 telšu Kara Tatāriem, kas tika pārvietoti no Anatolijas, viņš apmetināja Isik-Kula apkārtnē.
Kā apgalvo Klavijo, Timurs vienmēr veicinājis tirdzniecību, lai padarītu savu galvaspilsētu par pasaules labāko pilsētu. Šajā sakarā viņš 1402. gadā nosūtītajā vēstulē Francijas karalim aicināja veicināt savstarpējo tirdzniecību un neizdarīt šķēršļus tirgotājiem, jo pasaule, pēc viņa domām, attīstās pateicoties tirgotājiem.
Timurs ir rakstījis dienasgrāmatu un licis pierakstīt savus karagājienus.
Tamerlāns vēlējās, lai viņa panākumi tiktu pierakstīti un viņa personība tādējādi iemūžināta.
savu ceļojumu laikā viņš lika saviem rakstvežiem veikt ierakstus dienasgrāmatās turku un persiešu valodās.
Zato “Zafernâme” od Nizameddina Šamija i Šerefeddina Alija Jezdija predstavljaju najvažnije izvore za njegov život.
Timurs augstu vērtēja māksliniekus.
Starp māksliniekiem, kurus Timurs aizveda no iekarotajām zemēm uz Samarkandu, bija arī daži mūziķi.
Abdüllatīf Damganlı, Mahmud un Cemâleddin Ahmed Hârizmli, kā arī Abdülkādir b. Gaybî Meragalı, kurus İbn Arabşah minēja kā Timura laikmeta dziedātājus, tika atvesti no Celâyirli pils.
Šajā periodā mūzikā par meistariem īpaši tiek uzskatīti divi cilvēki. Viens no tiem ir
Jusufs no Endižanas,
cits
Abd al-Kādir al-Marāghī
ir.
Timurīdu laikmeta glezniecības mākslas avoti ir Bagdādes, Tebrizas un Šīrāzas skolas.
Pēc tam, kad Timurs ieguva šīs pilsētas, viņš aizveda dažus no turienes māksliniekiem uz Samarkandu, bet vēlāk daļu no viņiem viņa mazdēls Gijaseddins Baisungurs savāca Herātā.
Ibn Arabšāhs,
Kā izcilākais Timūridu laikmeta gleznotājs.
Bagdādietis Abdulhajs Hadže
piemin.
Avoti:
Nizāmeddīn-i Šāmī, Ẓafernâme (izd. F. Tauer), Prāga 1937, I;
Tādžu’s-Selmānī, Tarihnāme (tulkojums: İsmail Aka), Ankara 1988, tur. vieta;
Ruy González de Clavijo, Vēstniecība pie Tamerlana: 1403-1406 (tulkojis G. le Strange), Londona 1928, titullapa;
Hāfiz-i Ebrū, Zübdetü’t-tevārīh (izd. Sejjid Kemāl Hāc Sejjid Dževādī), Teherāna 1372 hš., I-II, tur. vieta;
Ibn Arabšāh, ʿAcāʾibü’l-maḳdūr, Kaira 1285; Šerefeddīn, Ẓafernāme (Abbāsī);
Abdurrezzāks es-Semerkandī, Matlaʿ-ı Saʿdeyn (izd. Muhammeds Šefī’), Lahora 1946-49, I-II, tur. vieta;
Ghiyāth al-Dīn ʿAlī Yazdī, Saʿādatnāme yā Rūznāme-i Ghazavāt-i Hindustān (izd. Īrec Afshār), Teherāna 1379 hš., tur. vieta.
(sk. TDV Islāma enciklopēdija, raksts par Timuru)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
