– Jūsu mājaslapā es atradu divus savstarpēji pretrunīgus apgalvojumus. Vienā rakstīts, ka vīrietis, kurš ir izdarījis laulības pārkāpumu ar sievieti, ir jānokauj, bet otrā – ka tas ir atļauts un nav nepieciešama atriebība. Kurš apgalvojums ir pareizs? Kāpēc ir šīs pretrunas? Kam mums ticēt?
– Un lūdzu, neuzdodiet man citus jautājumus, es jau izlasīju visus jautājumus par šo tēmu jūsu mājaslapā. Es izlasīju arī par Lianu. Pat viens draugs teica, ka tad jau katrs varēs nogalināt savu sievu pēc saviem ieskatiem, kam vajadzīgi 4 liecinieki, un ka sodus jāpiemēro valstij – un viņš ir pilnīgi taisnīgs, bet es no jums neesmu saņēmis apmierinošu atbildi uz šo jautājumu.
– Jūs sakāt, ka ir vajadzīgi liecinieki, ka nogalināt nav atļauts, bet tajā pašā fatvā, pašā apakšā, ir rakstīts, ka četri islāma tiesību skolu imāmi atļāva nogalināt. Es jautāju par šo pretrunu.
– Nevienam nav atļauts mēģināt nogalināt vai likt nogalināt savu sievu vai meitu, ja viņš zina, ka viņa dzīvo ārlaulīgu dzīvi. Kāds vīrs atnāca pie mūsu pravieša (s.a.v.) un jautāja šādu jautājumu:
“Ko jūs teiktu, ja es ienāktu mājās un ieraudzītu savu sievu krāpam ar kādu vīrieti, un es viņu nogalinātu?” “Man vajadzētu četrus vīriešu lieciniekus.” “Ja es tos neatrastu?” “Tad es tev piemērotu atriebes sodu.”
– Ja vīrs savā mājā pieķer savu sievu vai kādu citu sievieti, ar kuru viņam ir intīmas attiecības, pie laulības pārkāpuma ar kādu vīrieti un viņu nogalina, tad tas viņam ir atļauts, un viņam par to nav jāatbild.
(ed-Dürrü’l-Muhtâr, III, 197, V, 397.)
– Šāds ir arī hanefītu, šāfiītu un mālikītu viedoklis.
(el-Muğnī, VIII, 332; el-Mühezzeb, II, 225; eş-Şerhu’l Kebīr, IV, 357.)
– Ja sieviete ir izdarījusi laulības pārkāpumu pēc savas gribas, tad saskaņā ar Hanafī un Hanbelī viedokliem vīrs var nogalināt abus.
Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Pirmkārt, jānorāda, ka ir divi aspekti tam, ka vīrs, kurš pieķer savu sievu krāpjamies, nogalina gan savu sievu, gan viņas mīļāko: viens ir no pēcnāves soda viedokļa, bet otrs – no pasaulīgā soda viedokļa.
Tikai Dievs zina, kas ir taisnīgs un kas nē, proti, vai cilvēks ir pelnījis pēcnāves tiesu. Ja ir taisnīgs, tad pēcnāves tiesas nebūs un viņš par to neatbildēs, bet ja ir netaisnīgs, tad būs pēcnāves tiesa un sods.
Tomēr, saskaņā ar pasaules tiesību normām, vīram, kurš nogalina savu sievu, kad viņa pieķerta krāpšanā, ir jāpierāda šis fakts, pretējā gadījumā viņam tiks piespriests nāvessods (par slepkavību).
Šariata likumi tiek piemēroti saskaņā ar to ārējo nozīmi.
Lēmums tiek pieņemts atkarībā no tā, vai persona ir taisnīga, vai ir liecinieki, un atbilstoši tam tiek piemērots spriedums.
Štai, atkarībā no tā, vai vīrietis, kurš apgalvo, ka nužudījis savu sievu, kad viņa krāpusi, var to pierādīt vai ne, ir pieņemti divi dažādi spriedumi, atbilstoši šīm divām dažādām situācijām.
Kas attiecas uz detaļām:
– Lai islāmā tiktu pierādīta laulības pārkāpšana, nepieciešamas četru liecinieku liecības. Tomēr,
Vīra liecība ir līdzvērtīga četrām liecībām.
Par šo tēmu.
“Lian / lāstēšana”
tiek izpildīts.
Attiecīgo pantu tulkojumi ir šādi:
„Tiem, kas savas sievas/vīrus apsūdz neuzticībā, bet nav citu liecinieku, kā vien paši, katram no viņiem ir jāzvēr četras reizes, ka viņš saka patiesību, piesaucot Dievu par liecinieku; un piekto reizi –“
“Ja viņš ir no tiem, kas melo, tad lai viņu piemeklē Allāha lāsts.”
tā ir jāpasaka. Kas attiecas uz sievieti, kas apsūdzēta laulības pārkāpšanā; ja viņa četras reizes zvēr pie Allāha, ka viņas vīrs melo, tad viņai atceļ sodu. Piektajā reizē,
ja viņas vīrs saka taisnību, tad lai viņa lūdz Dieva dusmas nākt pār viņu pašu.
būs.”
(An-Nūr, 24/6-9)
No šiem pantiem ir skaidrs, ka tas attiecas uz vīrieti, kurš pieķēris savu sievu pie laulības pārkāpuma, un uz viņa sievu.
spriedums ir savstarpējs lāsts, kas tiks izteikts starp viņiem.
Šajā sakarā pastāv dažādas versijas par iepriekš minēto pantu atklāšanas iemeslu, par to, ka vīra viena liecība ir pielīdzināma četrām, un par to, ka sieviete ar šo zvērestu (Lian) var sevi pasargāt no sodīšanas.
(sk. Razi, Maverdi, Kurtubi, Ibn Aşur, attiecīgās vietas)
– Vai vīrs var nogalināt to, kurš ir izdarījis laulības pārkāpumu ar viņa sievu?
Šajā jautājumā ir divi viedokļi starp zinātniekiem:
Pirmkārt:
Spriedums, kas attiecināts uz Ali ibn Abi Talibu:
Leģenda vēsta, ka uz jautājumu par šo tēmu Hz. Ali atbildējis šādi:
“Ja vīrs nogalina vīrieti, kurš ir izdarījis laulības pārkāpumu ar viņa sievu, nenovedot četrus lieciniekus, tad viņš pats…”
– kā atriebība –
tiek nogalināts. Ja arī cietušā aizbildnis to atzīst, tad slepkavam nav jāizcieš ne atriebība, ne jāizmaksā kompensācija.”
Otrkārt:
Spriedums, kas tiek piedēvēts Hazratam Omaram:
Leģenda vēsta, ka kādu dienu, kad kalifs Omars brokastojās, pie viņa pieskrēja vīrs ar asinīm aptraipītu zobenu rokā un apsēdās blakus. Tad viņam pakaļ atskrēja grupa cilvēku un…
“Ak, taisnības aizstāvi! Šis vīrs nogalināja mūsu draugu, mūsu tuvinieku.”
viņi teica. Hazreti Omers.
“Ko tu saki?”
viņš jautāja. Vīrietis:
“Ak, taisnības aizstāvi! Es…”
(ar savu zobenu)
manas sievas divas augšstilbas
(viņa divas kājas)
Ietriecu pa vidu, ja tur kāds bija, tad es viņu nogalināju.”
teica.Tad Omers (vēršoties pie nogalinātā vīra vīriem),
“Ko tu saki?”
viņš jautāja. Vīri atbildēja:
“Nav šaubu, ka šis vīrs, kad viņš vicina savu zobenu,
(mūsu)
mūsu cilvēks
(viņa viduklis)
viņš iestrēga starp vidu un savas sievas divām kājām.”
viņi teica. Tad Omars paņēma vīrieša zobenu, nedaudz to pavicināja un atdeva atpakaļ, piebilstot:
“Nu, ja viņi…”
(laulības pārkāpēji, ar tavu sievu)
Ja viņi dara to pašu, tad atgriezies pie sava darba.
(t.i., tu vari viņu nogalināt vēlreiz, kad atkal ieraudzīsi tādu skatu)
teica viņš.”
(Mustafa b. Sad ed-Dimašqi, Metalibu Üli’n-nuha, 6/42)
Ibn Kajjim al-Džauzijja
Pēc viņa teiktā, starp Omera un Ali valdīšanas laikiem nav nekādas atšķirības. Daži, virspusēji izvērtējot šos valdīšanas periodus, ir nonākuši pie kļūdainā secinājuma, ka starp tiem pastāv pretruna. Patiesība ir šāda:
Hz. Ali spriedums balstās uz šādu jurisprudences principu: ja vīrs redz, ka viņa sieva ir izdarījusi laulības pārkāpumu ar citu vīrieti, bet viņš nogalina šo vīrieti, nespējot pieaicināt četrus lieciniekus, tad viņš pats tiek nogalināts kā atriebība (jo saskaņā ar attiecīgajiem Nur suras pantiem, vienīgais risinājums šajā situācijā ir lian/lāstīšana. Ja viņš to nedara un nogalina vīrieti, tas ir pretrunā šiem pantiem).
Galvenais iemesls, kāpēc Hz. Ömer izdeva rīkojumu par sodīšanu ar nāvi par laulības pārkāpumu, bija:
ir arī jābūt mirušā aizbildņa/aizbildņu atzīšanai.
Patiesībā, mūsu draugu pieņemtais noteikums ir šāds:
„Ja cietušā aizbildnis atzīst izdarīto laulības pārkāpumu, tad slepkavam nav jāizpilda ne atriebība, ne jāizmaksā kompensācija.”
(sk. Zadüu’l-Mead, 562-563)
Viens no ievērojamākajiem hanbelītu zinātniekiem,
Ibn Kudāma
iepriekš sniedza informāciju un citēja attiecīgo Hz. Ömer’a piedēvēto fatvu,
pēc vecāka atzīšanās
ir pievienots. Vēlāk
“Imams Šāfi’ī, Imams as-Sevr un Ibn al-Munzir”
pamatojoties uz Hz. Ali fatvu,
“Ja kāds vīrs redz, ka viņa sieva ir izdarījusi laulības pārkāpumu ar kādu vīrieti, bet viņš nogalina šo vīrieti, nespējot pievest četrus lieciniekus, tad viņa kaķis tiks nogalināts kā atriebība.”
pēc tam, kad viņi bija pieņēmuši viņa spriedumu’
“viņš nezina nevienu, kas iebilstu šim viedoklim”
ir piebildis.
(sk. el-Muğni, 8/270)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
