Mūsu dārgais brāli/mūsu dārgā māsa,
Viltus zvērests.
prisegať, ka kaut kas, kas ir pretrunā faktam, ir patiesība.
Tas, kurš zvērē nepatiesi,
Viņš izmanto Dieva svēto vārdu, lai maldinātu cilvēkus, piesaucot Viņu kā liecinieku saviem zvērestiem, tādējādi izdarot Viņam apmelojumu. Tāpēc pravietis Muhameds (s.a.v.) teicis, ka viens no lielākajiem grēkiem ir viltus zvērests (Buhārī, Edeb, 6).
“Neizmantojiet zvērestus, lai viens otru pieviltu, jo tādēļ var paklupt kāja, kas stāv uz stingra pamata, un jūs varat izjust briesmīgu sodu par to, ka esat novirzījuši citus no Dieva ceļa. Par to jums ir paredzēts liels sods (arī nākamajā dzīvē).”
(An-Nahl, 16/94)
Šis pants norāda, ka viltus zvēresta sods ir dievišķais sods.
Ja kāds pārkāpj savu zvērestu attiecībā uz nākotni, viņš var atbrīvoties no zvēresta grēka, samaksājot izpirkšanas maksu (sk. Zvēresta izpirkšana); bet viltus zvērests ir tik liels grēks, ka pat izpirkšanas maksa nevar atcelt tā sodu, jo
Par melšanos zvērestā nav izpirkšanas.
Kas izdarījis tādu grēku, tam jānožēlo savs melīgais zvērests Dievam, jāizlūdz piedošana un jāpārtrauc šādu grēku darīt. Tikai Dievs var viņam piedot.
Ja ar viltus zvērestu ir atņemtas citu tiesības, pat ja tas noticis likumīgā ceļā, tad ir izdarīts vēl viens grēks. Kamēr šīs netaisnīgi iegūtās tiesības netiek atdotas to īpašniekam, nav iespējams izpirkt grēku ar nožēlu.
Piemēram, ja kāds apzināti zvēr, ka ir samaksājis parādu, kuru nav samaksājis, un otra puse nespēj pierādīt, ka viņam ir parāds, un tiesnesis nolemj, ka tas, kurš zvēr melus, nav parādā, tad šī persona ir izdarījusi divus smagus grēkus vienlaikus.
Ir arī situācijas, kad cilvēks zvēr viltus zvērestu neuzmanības, sliktu ieradumu vai kļūdas dēļ. Protams, šī grēka smagums nav tāds pats kā iepriekšējā gadījumā. Tomēr arī bezjēdzīga un nevajadzīga Dieva vārda pieminēšana ir grēks. Tāpēc ir jākontrolē savas runas, nedrīkst pieļaut, ka zvērēšana kļūst par ieradumu, un zvērēt drīkst tikai ļoti svarīgos gadījumos.
Zvērēšanas laikā – nolūks.
Zvērēšanas mērķis ir atkarīgs no tā, kas liek zvērēt. Tāpēc, ja zvērētājs zvērē, domājot par kaut ko citu, nevis par to, ko viņš saka, viņš ir izdarījis viltus zvērestu. Piemēram, ja kāds, kuram ir jāzvēr par savu parādu Ahmedam, zvērē: “Es esmu samaksājis savu parādu”, domājot par savu parādu Mehmedam, viņš ir izdarījis viltus zvērestu.
(Akifs KETENS, Šamils Islāma Ans.)
Ar sveicieniem un lūgšanām…
Islāms jautājumos un atbildēs
